Māris Zanders: Valsts ir kaut kas vairāk par politiku 1
Nu jau arī paši politiķi, raksturojot jaunievēlēto parlamentu, sākuši lietot vārdu savienojumus “saskaldīta Saeima”, “sadrumstalota”, “tāds sastāvs, kāds ir” un līdzīgi. Protams, var strīdēties par to, vai 13. Saeimas sadrumstalotības līmenis ir būtiski augstāks nekā iepriekš – ja nu parlamentā būs pārstāvētas septiņas politiskās grupas. 12. Saeimā to skaits bija seši, savukārt 11. Saeimā – pieci. Septiņi, protams, ir vairāk nekā pieci, bet vienalga jāsaka, ka Tautas frontes laiki ar duālistisku izvēli “mēs – viņi” ir pagājuši un neatgriezīsies. Tomēr paliksim pie apgalvojuma, ka sadrumstalotība ir liela un tā nav nekas labs. Jautājums: šāds iznākums saistāms ar situāciju, kādā balsstiesīgajiem bija jāizvēlas konkrētā 13. Saeima, vai arī runa ir par kādu tendenci balsstiesīgo domāšanas veidā? Citiem vārdiem sakot: tā gadījās vai arī līdzīgi būs arī turpmāk?
Politiķiem te parocīgāka atbilde ir atsaukšanās uz vēlētāju gribu – nedaudz īdzīgi “kā nu paši savēlējāt (savēlēsiet), tā ir (būs)”. Tomēr nedomāju, ka ir konstruktīvi vēlētājus vainot neapdomībā. Pareizāk sakot, vainot jau var, tomēr tas neko nedod. Atrodoties savā “burbulī”, man grūti izvirzīt kvalitatīvas hipotēzes par vēlētāju argumentāciju, tādēļ vieglāk minēt dažus piemērus no citām valstīm (cerot, ka nav jāskaidro, ka piemēri ir bez kaut kādiem zemtekstiem vai konotācijām).
Tas, ka teorētiski kādai skaitliski ievērojamai elektorāta daļai vajadzētu būt kopīgām interesēm, nenozīmē, ka šī daļa līdzīgi balso. “The Economist” jaunākajā numurā lasāms teksts par ASV Demokrātu neizpratni, kādēļ “latinos” aktīvāk nebalso par viņiem, jo it kā taču Trampa administrācijai vajadzētu būt šo grupu vienojošam un mobilizējošam faktoram. Savukārt eksperti atgādina, ka “latinos” grupas monolītums ir diezgan nosacīts – ļaudis, kuru saknes ir Meksikā, situāciju var vērtēt atšķirīgi no ļaudīm, kuru saknes ir, teiksim, Kubā. Latvijas gadījumā – pārmaiņu prasītājiem ir kopīgs “veco” noraidījums, bet grupas apakšgrupas saglabā atšķirīgas simpātijas vai antipātijas pret politiķu personālijām, atšķirīgus priekšstatus par to, kā kopīgais mērķis sasniedzams. No šī viedokļa a) JKP un “KPV LV” nav iemesla strīdēties, kura no abām grupām vairāk pārstāv līdzšinējo koalīciju noraidījušos, b) vienas politiskas grupas, kas šādu noraidījumu pārstāv, visticamāk, nebūs arī pirms 14. Saeimas vēlēšanām.
Vēlētājs ļauj sev lielāku brīvību, ja uzskata, ka valsts pamati nav apdraudēti.
Šobrīd Brazīlijā tuvojas valsts prezidenta vēlēšanu otrā kārta un daudzi ir gatavi atbalstīt bijušo virsnieku Bolsonaro par spīti viņa savdabīgajiem izteikumiem par demokrātisko iekārtu, jo ir pārliecināti, ka kandidāta piesauktā armija iejaukties Brazīlijas politikā negrib un nevar. Ja es kā vēlētājs uzskatu, ka manas izvēles iespaidā Latvija no Eiropas Savienības vai NATO neizstāsies (vienkāršoju, protams), mani ir grūti ietekmēt ar apgalvojumiem, ka no balsojuma ir atkarīgs “valsts liktenis”. Mēs varam ilgi strīdēties par to, cik pamatota ir šī pārliecība par Latvijas konstitucionālā ietvara un ģeopolitiskās izvēles nemainīgumu, tomēr šajā kontekstā svarīgi ir tas, ka šāda pārliecība ir un būs. Proti, arī turpmāk tādu politiskās retorikas paņēmienu kā aicinājumi “nerotaļāties ar valsts likteni”, “neeksperimentēt” un līdzīgi iedarbīgums būs relatīvs.
Lai cik pārgalvīgi ir kaut ko prognozēt īsi pēc vēlēšanām, domāju, ka tēze par to, ka Latvijai noderētu trīs, augstākais, četras spēcīgas politiskās partijas, vairs nav aktuāla, un mums jārēķinās ar to, ka 13. Saeima ar sešām septiņām partijām tajā būs, ja tā drīkst teikt, norma. Vai tas ir nepārprotami slikti? Moralizēt par vēlētāju gribu ir tikpat konstruktīvi kā par laika apstākļiem. Ja runājam par iespējamo risku mazināšanu, tad viens no veidiem ir tā sauktā institucionālās atmiņas nostiprināšana, proti, gādāt, lai valsts pārvalde (plašā nozīmē) vairākus mēnešus pirms un pēc vēlēšanām nesastingst neizlēmībā, gaidot, kāda tad būs jaunā politiskā “priekšniecība”.
Valsts ir (vai vismaz tā vajadzētu būt) kaut kas vairāk par politiku.
