Slimnīcas vadītāja: ir gadījumi, kad strādā divās slimnīcās, katrā 240 stundas 0
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) valdes locekle Arta Biruma uzskata, ka šajā slimnīcā ārsti nav nedz pārstrādājušies, nedz trūktu ārstu – nodarbināti ir arī rezidenti. “Grūtāka situācija ir ar aprūpes darbiniekiem – māsām, sanitāriem, māsu palīgiem, jo šobrīd Latvijā kopumā darbaspēka skaits samazinās. Vidējais stundu skaits, ko pie mums strādā, ir 190 stundas mēnesī. Pēc mūsu statistikas, kopējais pārstrādātais stundu skaits ir ap 30 – līdz 240 neaizvelkam.”
Tajā pašā laikā darbiniekiem ir blakusdarbi, par kuriem “vēsturiski ir bijis tā, ka cilvēkiem nav bijis jāinformē un jāsaskaņo šie darbi, bet mēs zinām, ka daļa no ārstiem strādā privātajos biznesos, tā ir publiski pieejama informācija, un, protams, māsas arī strādā papildus. Mēs zinām, ka ir gadījumi arī, kad cilvēks šeit strādā 240 stundas un 240 “Gaiļezerā”,” atklāj A. Biruma.
Kontroles mehānisms šobrīd parādoties tikai attiecībā uz vadošo personālu: “Koplīgumā ir rakstīts, ka varam prasīt informāciju par citām darba vietām, bet mēs šobrīd sākam runāt tikai ar vadošo personālu, vai viņi strādā tikai šeit vai vēl kaut kur citur – citiem neesam prasījuši informāciju sniegt. Es domāju, ka cilvēki arī baidās atklāt šo informāciju, jo domā, ka tas kaut kā pavērsīsies pret viņiem. Domāju, ka administrācijas darbinieki praktiski nestrādā citur. No ārstiem puse noteikti, droši varu teikt, darbus savieno.”
Daļa darbinieku tiecoties savākt 240 darba stundas, un administrācija to ļauj, “jo ir daudz, īpaši zemāk apmaksātos amatos, kas grib tās 240 stundas strādāt,” min A. Biruma.
Viņa arī mēģina kliedēt bažas, ka, lai savāktu šīs 240 stundas, kas prasa diennakts dežūras, darbs diennakti vai divas no vietas notiktu pastāvīgi: “Mēdz būt dažādas noslodzes un dažādi organizēts darbs, un nav noslēpums, ka ne vienmēr darbs ir tik intensīvs, ārstiem iznāk arī laiks izgulēties.”
Vieglāka situācija ir tajās iestādēs, kurās netiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Piemēram, Rīgas 1. slimnīcas personāla direktore Ilze Noreiko skaidro: “Mums nav ne mājas dežūru, ne neatliekamās palīdzības, līdz ar to nav neatliekamu situāciju. Mums ir vieglāk.”
Toties šeit, kur darbs ir salīdzinoši mierīgāks, slimnīca esot informēta par vairākām ārstu darba vietām: “Ārsti izmanto nepilno darba laiku. Viņi sabalansē savu darba dienu ar stundām citās ārstniecības iestādēs: ja viņš ir vienā ārstniecības iestādē no rīta, teiksim, trīs stundas, tad atnāk pie mums uz pieņemšanas laikiem vēlāk. Ārstam nemaksā par darba laiku, ko viņš slimnīcā pavada, bet gan par to, ko viņš izdara – cik slimniekus viņš ir izmeklējis, cik vizītes veicis, cik izmeklējumus un manipulācijas. Viņš nesēž un negaida kabinetā, kad viņam beigsies darba laiks,” uzsver I. Noreiko.
Rīgas 1. slimnīcā ir atsevišķas darbinieku grupas, kuras saņem akordalgu pēc padarītā darba apjoma, tāpēc, kā informē I. Noreiko, “varētu neuzskaitīt viņu nostrādātās stundas, taču, lai organizētu darbu slimnīcā kopumā, tiek sastādīti darba laika grafiki arī šai darbinieku kategorijai, lai slimnīcas vadība varētu plānot pakalpojumu pieejamību un nodrošināšanu slimnīcā.” Summētais darba laiks, savukārt tiek piemērots anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas un ķirurģijas klīnikas ārstniecības personālam. “Ja vienu mēnesi darbinieks strādā vairāk, tad viņš zina, ka nākamajā mēnesī viņam būs īsāks darba laiks.”
