Pie šīs māsas – viegliem soļiem. Par nāves klātbūtni 1
Mūsu mentalitātē attieksme pret nāvi esot mazliet liekulīga. Savu aizgājēju kapus rūpīgi kopjam, mirušo piemiņas brīžus izjūtam kā nopietnu goda reizi, bet dzīvojot nāves klātbūtni ignorējam. Tāpēc tā allaž pārsteidz nesagatavotu, sagādājot lielas ciešanas.
Vai aiziešanu no šīs saules iespējams tvert arī citādi – izlīdzinātāk –, jautājām Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas ilggadējajam vadītājam Vilnim Sosāram.
– Vai piekrītat, ka citās kultūrās attieksme pret cilvēka aiziešanu ir mierpilnāka?
– Piedzimstot mums katram tiek iedegta svecīte. Dažam gara, citam īsāka – šī izvēle nav mūsu ziņā. Bet visiem tā reiz nodziest.
Agrāk vienā saimē dzīvoja vairākas paaudzes un līdzās jaunajiem vienmēr bija kāds, kura mūžs tuvojās izskaņai. Tā emocijas, pieredze un pasaules izpratne, kurā līdzās šīszemes gaitai cienījama vieta bija arī veļu valstij, nepastarpināti tika nodota tālāk. Nāve dzīves ritā iekļāvās pašsaprotami kā gadalaiku maiņa.
Mūsdienās gan dzīvesveids, gan ģimenes struktūra radikāli mainījusies. Vēl pirms simt gadiem aptuveni 90 procenti cilvēku nomira mājās. Bet tagad statistika liecina, ka, piemēram, ASV, Anglijā un Austrālijā vairāk nekā 60 procenti ļaužu no dzīves aiziet medicīnas iestādēs, pansionātos, sociālās aprūpes namos. Pie mums varētu būt līdzīgi.
– Kā tas ietekmējis mūsdienu cilvēka izpratni par nāvi?
– Kad paliatīvajā nodaļā iegulst ticīga māmiņa, viņa rāmi spriež: es, dēliņ, gribētu vēl sagaidīt Ziemassvētkus, bet būšu mierā, ja Dieviņš pasauks arī ātrāk, jo savu mūžu jau esmu aizvadījusi. Taču materiālisms, kas dominē visās jomās, arīdzan ģimenes attiecībās, izpratni par dzīves cikliskumu izārdījis. Gan vecums, gan slimība tiek uzskatīta par sodu, netaisnīguma izpausmi: kāpēc man, kuram tik lieli mērķi un plaši apgriezieni, uzkritusi šāda nelaime? Līdztekus: kas man palīdzēs, kam būšu vajadzīgs un kas mani kops, ja palikšu uz gultas?
Bažas ir pamatotas. Pētījumi liecina, ka smagi slima cilvēka kopšana un ārstēšana vidēji izmaksā ap 20 procentiem no kopējā ģimenes budžeta. Un tā ir liela problēma, sevišķi Latvijā.
Paliatīvajā aprūpē cilvēks visbiežāk nonāk jau tad, kad kaite ievirzījusies ļoti smagā stadijā, kad ko glābt ir grūti vai neiespējami. Teorētiski gan slimniekam, gan viņa tuviniekiem būtu jānodrošina fiziskais, psihoemocionālais, garīgais atbalsts, taču resursu trūkums šo uzdevumu ļauj izpildīt tikai daļēji.
Pirms trijiem gadiem ASV veiktā aptaujā 25 procenti no šādiem slimniekiem bija ar mieru labāk mirt, nekā ilgstoši ciest stipras sāpes. Modernie pretsāpju līdzekļi un metodes spēj sāpes novērst vai mazināt vismaz 95 procentos gadījumu, taču pie mums tie ne visiem ir pieejami. Tāpēc daudziem bailes no ciešanām un pamestības ir lielākas nekā no nāves.
– Vai te ko iespējams vērst citādāk, mainot domāšanu?
– Saslimšanas reizē nevis spriest: pacietīšos, gan jau pāries, bet pakāpties atpakaļ pa kaites ceļu, lai saprastu, ko vajadzēja darīt citādi. Un ko no aplam paveiktā iespējams labot. Saprast, cik būtiski ir pēc iespējas vairāk palīdzēt citiem – tā ir drošākā garantija, ka kāds pasniegs glābjošu roku arī tev. Tas, kurš priekšlaicīgi izdedzis, dzīdamies pēc dažādām maldugunīm, var izrādīties nevajadzīgs citiem.
Kāds mans radinieks, arot dārzu, ik pa brīdim apstājās. Prasīju, kāpēc: visi skrien, bet viņš nesteidzas. Zirdziņam vajag atpūsties, vīrs atbildēja. Tad arums līdzenāks.
– To saprot, tikai nonākot jūsu aprūpes lokā?
– Diemžēl daudzi pārāk vēlu atskārš, ka noietais ceļš nav bijis labākā dzīves versija. Praksē sastapti mākslinieki, kuri mēnešiem slīgst depresijā, bet pēc tam ar cigaretēm un alkoholu piespiež sevi dienu un nakti strādāt līdz spēku izsīkumam. Saprašana – ja varētu ko mainīt, dzīvotu savādāk – nāk par vēlu. Svecīte jau izdegusi.
Tomēr, smagi slimojot, dažkārt cilvēks arī dažu stundu laikā izmainās līdz nepazīšanai. Saprot, ka īstās vērtības ir paša izputinātā ģimene, neīstenotais talants, nelietderīgi izšķiestā enerģija.
Dzīvošanu tā vai šitā pamatos tomēr nosaka mūsu pašu izvēle. Un lielā gudrība ir nevis samānīt sev miljonus, nežēlojot ne veselību, ne Dieva atvēlēto laiku un, kas vēl sliktāk, – padarot nelaimīgus pārējos, bet gan palīdzēt citiem, dzīvojot pieticīgi un saprātīgi.
Taču gandrīz visi man pazīstamie ļoti bagātie ļaudis tuvojošos nāvi uzskatījuši par nepelnītu sodu. Pārdomājot divdesmit septiņus onkoloģijā nostrādātos gadus, kas visu laiku bijuši saistīti ar paliatīvo aprūpi un cilvēku aiziešanu, citādu attieksmi esmu pieredzējis ļoti reti. Viņi izolējas pat no saviem tuviniekiem: kā, visi mani īpašumi un nauda tagad paliks citam? Cer uz brīnumlīdzekļiem, superdārgām zālēm, dodas uz Tibetas vai Indijas klosteriem.
– Bet atrašanās jebkurā svētvietā taču ir ļoti dziedinošs pieskāriens dvēselei – pat tad, ja nevienu minūti mūžam klāt nepieliek. Atceros uzņēmēju Anitu Gribusti – arī viņa pēc saslimšanas ar krūts vēzi vairākkārt devās uz klosteri, un katrs no šiem braucieniem padarīja viņu dziļāku, viedāku, labestīgāku, pasaulei atvērtāku.
– Jā, slimība Anitas dvēselē radīja tik krasu lūzumu, ka ļāva saprast: šajā pasaulē nepārejošas un mūžīgas ir tikai garīgās vērtības. Tas viņai deva apbrīnojamu spēku, īpaši laikā, kad nācās piedzīvot gandrīz vai neaptveramas fiziskas ciešanas. Taču viņa to par sodu neuzskatīja: man iedots laiks, lai izdarītu to, ko citos apstākļos nespētu. Citu tik spilgtu garīgo izaugsmi, sastopoties ar fatālu slimību, nācies vērot reti.
– Pērnvasar intervēju kādu jaunu sievieti Leldi, kurai bija atklāts ielaists dzemdes vēzis. Viņa no operācijas atteicās, slimības laikā bija nonākusi pie ticības Dievam. Tomēr, kad gribējām interviju publicēt, piekrišanu nedeva: vēl jāpagaida. Nesen avīzē bija līdzjūtība viņas tuviniekiem.
– Labi atceros šo gadījumu. Gan no medicīnas viedokļa, gan garīgā, sociālā un psiholoģiskā. Skarba ziņa jaunai sievietei – operācija tik smagā stāvoklī nebija iespējama. Kad viņa mūsu nodaļā nonāca pirmoreiz, šķita, ka paciente nenodzīvos pat nedēļu, kaut iespēju robežās fiziskās ciešanas tika remdinātas un noteikta speciāla terapija. Bet tad notika neticamais – viņa pavērsa savu dzīvi citā skatījumā, dedzīgi liekot tās pamatā kristīgās vērtības, un sākās strauja un noturīga stāvokļa uzlabošanās. Lelde pārvērtās līdz nepazīšanai. Staroja. Es to nevaru nosaukt citādi kā par atdzimšanu. Gan fizisku, gan garīgu.
Jā, no operācijas, kad tā teorētiski atkal bija iespējama, viņa vispirms atteicās, bet, kad pārdomāja, slimības gaitu nekas vairs nespēja izmainīt. Tomēr savu izvēli viņa nenožēloja. Uzskatīja, ka uzdāvinājusi sev brīnišķīgu gadu. Tas tiešām bija garīgas izaugsmes brīnums, kas iespējams tikai ar īpaši stipru pārliecību un ticību.
Ļoti smagu slimību gadījumā samērā bieži ir stāvokļi, kad, visādi stimulējot dzīvības procesus, tikai paildzinām aiziešanu. Viņa to attiecināja arī uz sevi. Mūsu pēdējā sarunā teica: Dakter, dari visu, lai man nav fiziski jācieš! Ar pārējo es tikšu galā pati…
Šī sieviete nomira paliatīvajā nodaļā. Bet viņā bija gaisma. Arī aiziešanā vienmēr ir gaisma, kas ļauj atskārst katras dzīvības unikālo, neatkārtojamo dabu. Jo cilvēks dzīves laikā vairāk pilnveidojies un kļuvis garīgi bagātāks, jo gaismas vairāk. Un aiziet viņš vieglākiem soļiem.
– Mūžs atšķirīgs, bet galā visi viegli un gaismā?
– Ja, nedod Dievs, nāves brīdī nākas būt līdzās tam, kurš ignorējis tādus jēdzienus kā sirdsapziņa vai nožēla par ļauniem darbiem, ir sajūta, ka neredzams spēks viņam liek ciest vēl un vēl.
Daudz vairāk nekā no pirmsnāves ciešanām un nāves brīža jābaidās no apjausmas, ka dzīve ir izdraņķota un pavadīta tukšgaitā, bet kaut ko labot jau ir par vēlu. Tomēr ir reizes, kad mūža pārvērtēšana iespējama pāris stundās, dažos mirkļos. Visbiežāk tas notiek, piedodot citiem un saņemot piedošanu.
Atceros vienu no pirmajām pacientēm paliatīvās aprūpes nodaļā – medicīnas māsu, kuru dēls bija dziļi sāpinājis, aizgājis no mājām. Slimības laikā jauneklis māti ne reizes neapciemoja, taču viņas pēdējā vēlēšanās skanēja: ja atnāks mans dēls, pasakiet, ka esmu viņam visu piedevusi.
Kad sieviete nomira, aptuveni pēc stundas puisis negaidīti uzradās. Švītīgs, bravurīgs. Par to, ka māte nupat mirusi, tikai pavīpsnāja. Teicu: apsēdies, jo tas, ko tagad sacīšu, būs svarīgs visai tavai turpmākajai dzīvei. Mātes pēdējie vārdi bija – “pasaki viņam, ka viss ir piedots”.
Bravūra pazuda. Jaunais cilvēks krēslā pēkšņi saļima. Piedošanā ir ārkārtīgi liels garīgais spēks.
– Esat nojautis, kas ir otrpus dzīvības un nāves robežai? Gaismas tuneļi? Lidojumi pārpasaulīgajā?
– Nekādus gaismas fenomenus redzējis neesmu, bet atsevišķi gadījumi mudina domāt, ka šādos brīžos tiešām norisinās īpaši procesi, ko racionāli izskaidrot nav iespējams. Piemēram, neparasti dziļa klusuma vai miera izjūta.
Taču man svarīgāka par fenomenu meklēšanu ir pārliecība par cilvēka dzīvības svētumu, kad laiks uz mirkli it kā apstājas. Tad vienmēr ir vēlme uz brīdi saglabāt pilnīgu klusumu. Un aizdegt svecīti, lai paustu – nekas Visumā nevar būt unikālāks par dzīvību, par fizisku un garīgu Dzīvību.
Nekad šādos brīžos neesmu jutis īpašas bailes vai trauksmi. Varbūt tāpēc, ka, mediķis būdams, vienmēr skatu dzīvi nevis mistikas, bet slimības un izveseļošanās kontekstā. Tomēr dažreiz rodas īpašs saviļņojums – kad dzīvība vēl uz brīdi atstājusi savas pēdas fiziskajā ķermenī, lai tālāk turpinātu Mūžības ceļu.
– Ko tas, ka tik bieži atrodaties blakus lielajam noslēpumam, ko sauc par nāvi, jums iemācījis vai ļāvis izprast dziļāk?
– Lai arī neviens nezinām stundu, kad aiziesim, baidīties no nāves nevajag. Bet ar to nedrīkst rotaļāties un koķetēt. Lielākā godbijība, ko iespējams parādīt nāvei – priecāties par katru brīdi, kas mums dāvāts un ko varam lietderīgi nodzīvot. Apzinoties tās jomas, kurās mums kā dāvana dots talants, un neizšķiežot šo balvu.
Nāvi par māsu, līdzīgi kā Asīzes Francisks, spēj uzskatīt tikai tas, kuram savā mūžā izdevies paveikt daudz laba sev un citiem par svētību.
Raksts publicēts žurnālā 36,6°C 2011. g. novembrī
