Anda Līce: Vēlētājs ir kļuvis apātisks, noguris un arī novecojis 9
Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir tā, ka negribas runāt, bet nav arī spēka klusēt. Mēs gadiem ilgi dzīvojam pelēkajā zonā, kuras sinonīms ir vienaldzība. Tajās reizēs, kad pilsoņiem ir reāla iespēja paust savu viedokli, vieni to vispār nedara, citi – rīkojas nedomājot. Kā vieni, tā otri pēc tam nevar vien beigt lādēties par sekām, ko paši radījuši. Kaut mēs apzinātos, cik tautai un valstij postošs ir mazohistiskais apgalvojums: “No manis nekas nav atkarīgs!” Tas nomirdina maņas un gribu. Sabiedrība bez savas gribas ir visu lielo pasaules kalpinātāju sapnis.
Ar lielām bažām ir jādomā par rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. To, ka vēlētājus joprojām var neticami viegli apmuļķot, pierādīja zaļzemnieces Ivetas Grigules ciniskās reklāmas ziepju burbulis: “Cilvēks ir vissvarīgākais”. Gan jau līdzīgus burbuļus laidīs arī citas partijas, jo ko gan citu darīt, ja trūkst vēlmes un apņemšanās kalpot Latvijai. Kā mēs apvainojāmies, kad pirms daudziem gadiem kāds politiķis Latviju nosauca par muļķu zemi! Kas pa šiem gadiem ir mainījies? Daži teic: vēlētājs esot kļuvis gudrāks. Vēlētājs ir aizbraucis no Latvijas prom, politiķu nebeidzamo melu dēļ vēlētājs ir kļuvis apātisks, noguris un arī novecojis. Daudzi sabiedriski aktīvi cilvēki ir jau viņsaulē. Jau kuru reizi ārzemēs dzīvojošie pauž neapmierinātību, ka nav atrisināts viņiem domātu vēlēšanu iecirkņu jautājums. Ko pa šiem gadiem no savām kļūdām ir mācījusies CVK?
Elektroniskā balsošana var izrādīties ziepju burbulis un milzu naudas izsviešana vējā. Var jau cerēt, ka tā palielinās vēlētāju aktivitāti, taču pilsonisko stāju veido ne jau tehniskie līdzekļi, bet ideāli. Tie, kuriem ir slinkums reizi četros gados pacelt dibenu no krēsla un aiziet uz vēlēšanu iecirkni, to nedarīs, arī pie datoriem sēdēdami. Tas, kas nav pie sirds, ir “pie kājas”.
Politisko klimatu valstī var mainīt garīgajā ziņā sportisku cilvēku ienākšana politikā. Jautājums tikai, vai viņi apzinās, ar ko saistās un kādām atkarībām sevi pakļauj, uznākot uz spēles laukuma, kurš saucas politika un par kuru viņi tikpat kā neko nezina. Ar mazasinību sirgstošās partijas izmisīgi meklē donorus. Var bezgalīgi pārliet asinis, tas nelīdzēs, ja nesāksies pašattīrīšanās. Diemžēl to neļauj peldēšana patērnieciskuma straumē.
No rītiem ieslēdzot radio, es ar bažām klausos, vai tikai atkal kādam nav sakārojies dibināt savu partiju. Kad katrs žagariņš sapņo kļūt par slotu, nekāda slaucīšana nesanāk.
