“Pie pacienta braukts ar kravas auto un kāja šūta uz virtuves galda!” Ārstes Pārslas komiskie stāsti, strādājot provincē 0
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl tikai dažas dienas – līdz 23. septembrim – var pieteikt kandidātus konkursa “Latvijas lepnums 2020” balvai. Bet gaidot jaunos laureātus, pastāstām arī par tiem cilvēkiem, kas slavējamos cilvēkus piesaka.
Jo tieši no viņiem jau arī ir atkarīgs, ka sabiedrība uzzina par tiem darba veicējiem, kam raksturīgs krietnums, atbildība un līdzjūtība.
“Atliek tikai pateikt – Miša, vai tu vari…, un viņš jau saka – varu, varu!” stāsta Pārsla Radziņa, kura pērn “Latvijas lepnumam” pieteica Mazsalacas iedzīvotāju Mihailu Siņicinu.
Re, ko nozīmēja viņas iniciatīva – Miša nu zināms plašākai sabiedrībai, kļuvis arī par Mazsalacas Goda pilsoni!
Pie malas latvietim tik raksturīgo kautrīgumu! Arī pati Pārsla Radziņa ir pelnījusi “Latvijas lepnuma” godu? Kāpēc gan ne? Visu mūžu bijusi ārste, Tautas daiļamatu meistare, ģimenē izaudzināta meita un dēls, dzimtas turpinājumam – pieci mazbērni!
Pārsla Radziņa mūs sagaida Mazsalacā, netālu no pašvaldības nama, ar rūgteni smaržojošām mārtiņrozēm no pašas dārza. Vēl lielāks pārsteigums ir viņas dāvinātie klūgu groziņi, kurus pinis viņas dzīvesbiedrs Māris, ķirurgs.
Jā, tādam meistaram var droši uzticēt pat savu sirdi! Abi esot iepazinušies, studējot toreizējā Medicīnas institūtā, četrus gadus gaidījusi savu mīļoto, kad viņš atgriezīsies no dienesta Kronštatē, kur bijis jūrnieks… Nu laulībā jau 53 gadi, zelta kāzas esot nosvinējuši pieticīgi.
Izmetam nelielu līkumu pa pilsētu, vai katrs pretimnācējs mūs sveicina – te jau visi kā uz delnas.
Pārsla atklāj, ka Mihailu iepazinusi sportojot, jo viņas un arī Mišas ģimene bieži mēdz būt kopā dažādās sporta aktivitātēs. Kā Mihails reaģēja, uzzinot par ieteikuma vēstuli?
“Ārprāts! Zvana no redakcijas, ka viņu nevarot sazvanīt… Esot vajadzīga Mihaila piekrišana. Skaidri zinu, ka viņš nepiekritīs, jo nav ārišķīgs, un kur nu vēl tik plašai publicitātei! Atklājās, ka zvanīšanas brīdī viņš strādājis mežā.
Pēcāk tiekoties man bija tāds pārdzīvojums, ka raudāju, viņam lūdzu vienu – Miša, tikai neatsakies! Esam tevi izvirzījuši balvai “Latvijas lepnums”. Brīdi viņš iegrima domās un noteica: “Vai tad man ir cits variants?”.”
Ārsts laukos – tas ir kas īpašs
Ārsts un skolotājs – šīs ir galvenās specialitātes, kurās ļoti svarīga ir cilvēka mīlestība, iejūtība un līdzcietība. Laukos ārstam nākas būt arī par psihologu, kurš cenšas atrisināt pat attiecību problēmas.
“Man vēl bija tā laime tikties ar profesoru Ilmāru Lazovski, izcilu mediķi un inteliģentu personību, kurš allaž akcentēja, cik svarīgi spēt sarunāties ar pacientu tā, lai abas puses saprastos.
Mūsdienās nereti rodas pārpratumi tieši sliktās komunikācijas dēļ.
Lai gan kopš 2005. gada vairs neesmu ģimenes ārste, taču visu laiku sekoju līdzi medicīnas attīstībai, jo vīrs vēl strādā privātpraksē Rūjienā, meita arī ir saistīta ar medicīnu Rīgā. Priecē, ka veselības aprūpes nozarē notikušas dažādas pārmaiņas un ir centieni to uzlabot.
Piemēram, mums ir maza slimnīciņa, kas sniedz paliatīvo aprūpi, bet ir arī neliels dienas stacionārs – tiem, kuriem nevajag ārstēties “augstos plauktos”. Mazsalacas slimnīcā ir trīs ārstu prakses, šie ārsti sniedz palīdzību saviem pacientiem arī stacionārā.
Slimnīcas direktors ir Edgars Grandāns – brīnišķīgs kolēģis, enerģisks, labestīgs un iecienīts ārsts. Netālu no slimnīcas ir otra medicīnas iestāde – dakteres Andas Plūmes privātprakse. Mazpilsētai ar to arī pietiek. Tomēr valstiskā mērogā jūtams, ka ne visi procesi medicīnā ir pacientu interesēs, piemēram, ilgi jāgaida rindās, lai tiktu pie speciālistiem.”
“Zelēju sīpolu, līdz mēle jēla”
Ārsti jau visu neizpaužot sabiedrībai, tāpēc gribas zināt, kā ārsts dakterē pats sevi, kā stiprina imūnsistēmu?
“Galvenā zālīte – sevi rūdīt fiziski, piemēram, es joprojām braucu ar velosipēdu, esmu piedalījusies gargabalu skrējienos, eju pastaigās, peldu Salacā, ziemās slēpoju…
Šie ir lielie prieki, taču ir arī mazāki, piemēram, reizi nedēļā braucu uz Valmieru.
Pie autoostas ir maza Liepkalnu maizes ceptuvīte, kur strādā brīnišķīgs kolektīvs, un vienpadsmitos izceļ no krāsns Laura ceptu, vēl kūpošu rupjmaizīti. Uh, nenoēsties!”
Kā cīnīties pret rudenim tik ierasto saaukstēšanos? “Protams, jādzer daudz šķidruma, karsta tēja. Nenodzīt temperatūru, ja tā nav pārāk augsta, jo paaugstināta temperatūra palīdz nokaut vīrusu. Meita ieteica labu recepti – košļāju sīpolu, līdz mēle jēla. Man tas vienmēr ir palīdzējis. Vēl var sīpolu sarīvēt, pievienot medu un ik pa brīdim to ieēst.”
Jautrības no ārsta prakses
Par ārstiem mēdz stāstīt anekdotes, taču arī paši ārsti piedzīvo amizantas situācijas. “Reiz, kad vēl bija kolhozu laiks,
gripas laikā ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas bija aizņemtas, un pie slimnieka vajadzēja braukt ar kravas auto.
Toreiz to vadīja Edīte Gaule, sieva, kuru neaizrunāt. Līdzi vedām arī medikamentus, ko pārdot, jo seniori ne vienmēr spēja tikt līdz aptiekai. Iedodu pacientam zāles, par kurām jāsamaksā trīs rubļi, taču naudas vietā viņš atnes olas. Edīte sašutusi: “Tu neizliecies par beigtu! Nes šurp naudu un tās olas arī dod šurp!”
Gadās, ka draugi, paziņas veselības ķibelēs steidzamības dēļ vēršas pie ķirurga tieši viņa mājās. Pārsla atceras:
“Pirms vairākiem desmitiem gadu mans vīrs draugam šuj kāju, kas nejauši savainota ar cirvi.
Piepeši pacients iekrīt bezsamaņā… Tobrīd man līdzās nebija pat ožamā spirta, labi, ka pa rokai gadījās spainis ar ūdeni. Kad iešļācu sejā, kungs pamodies iesaucās: “Kur esmu? – Kā, kur – virtuvē zem galda!” Tas gan nebija smieklīgi…”
“Daba – tā vienmēr valdzina”
Saistībā ar Bruknas muižas kopienas notikumiem sabiedrībā aktualizēts jautājums par pusaudžu audzināšanas problēmām. Tās bijušas visās paaudzēs, piemēram, padomju laikā par tām rakstījis Andrejs Dripe.
“Par laimi, man tās gājušas secen, jo bērnus audzinājām saprātīgi, radinot pie atbildības un darba. Kad viņi mācījās augstskolā, paralēli mācībām arī strādāja. Cilvēks par personību veidojas jau ģimenē, un tā kopumā ir valsts.” Pārsla nesaprot, kā var garlaikoties, viņas ikdienas ritmā ievīts krāsu dzīpars.
“Kad pabarots kaķis un vīrs pavadīts uz darbu, sēžos pie stellēm un vismaz kādas divas stundas aužu.
Stelles mantoju no vecmāmiņas, esmu iecienījusi aust grīdsegas.” Pērn viņas izaustā “Meža pļava jūnija vidū septiņos no rīta” bijusi izstādē Rīgā.
“Daba – tā vienmēr valdzina, mājās viņai dažādos laikos pavisam bijuši trīs suņi, tagad lolo kaķi. Taču spilgtākie iespaidi palikuši par kovārni, kurš atrasts, izkritis no ligzdas.
“Uzsaucot “krā, krā!”, viņš visur lidoja līdzi cilvēkam, vakaros gulēja uz skapjaugšas grozā. Braucot ar bērnu ratiņiem, putns sēdēja uz roktura… Pārdomājot dzīvi, liekas, ka esmu uzaugusi, skolojusies labākā laikā nekā šodienas paaudze, bijām mērķtiecīgi, disciplinēti un atbildīgi.
Turklāt nejutām krasu sabiedrības noslāņošanos. Sāp sirds, redzot, ka skolā mazturīgajiem dara pāri, bērni jau ir nežēlīgāki par dažu pieaugušo…”
Ja tagad būtu jāizvēlas cita specialitāte, kuru apgūtu?
“Noteikti es būtu autobusa šofere, cik patīkami izpalīdzēt vecākiem ļaudīm – pieturēt vai pie katras lauku mājas un pateikties par braucienu!
Tas nav izfantazēts, pirms kādiem pieciem gadiem maršrutā no Rūjienas uz Mazsalacu noskatījos, kā jauns un izskatīgs šoferītis tā veda savus pasažierus. Arī šis jaunais cilvēks varētu pretendēt uz “Latvijas lepnumu”!”
