Pie ozolu saknēm 0
Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 30. novembrim apskatāma izstāde “Baltijas ozoli. 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecība Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā”.
17. gadsimta holandiešu mākslu pieņemts saukt par zelta laikmetu un izcelt pasaules kultūrā kā buržuāziski reālistiskas mākslas pirmsākumu. Patiešām, zelta laikmeta holandieši burtiski uzgleznoja savas valsts pašportretu un saglabāja šo vizuāli uzrakstīto hroniku gadsimtos kā nācijas patstāvības un pašcieņas apliecinājumu. Šis unikālais un bezgalīgi daudzpusīgais vizuālais mantojums ļauj tik dziļi ieskatīties Nīderlandes vēsturē, tradīcijās un visu sociālo slāņu ikdienā, tik dzīvi ieraudzīt – ko ēda, dzēra, kā izklaidējās, kā strādāja un kas aizņēma cilvēku prātu pirms četriem gadsimtiem –, ka brīžiem, iegrimstot rūpīgi attēloto detaļu vērošanā, var aizmirst, ka tavā priekšā ir mākslas priekšmets. Tomēr tieši unikālās estētiskās kvalitātes mudināja visus lielos Eiropas kolekcionārus toreiz un tagad censties iegādāties “mazos holandiešus” savām galerijām, un tieši tāpēc turīgākie Rīgas tirgotāji, 19. gs. garumā aizrautīgi vācot holandiešu un flāmu mākslu, izveidoja Baltijā iespaidīgu kolekciju. Nelielu daļu šī krājuma vienmēr var apskatīt pastāvīgajā ekspozīcijā mākslas muzejā “Rīgas birža”, bet tikko atvērtā izstāde “Baltijas ozoli” ļauj ieraudzīt pavisam neredzētus un svaigi restaurētus glezniecības šedevrus no šīs muzeja kolekcijas.
Ja gleznā attēloti koki, tā ir ainava. Var teikt, ka holandieši radīja ainavu 16. gadsimtā, tāpat kā daudzus citus žanrus, sekojot neprātīgi izaugušajam vietējam tirgus pieprasījumam pēc mākslas produkcijas. Paradoksāli, bet pirmās holandiešu ainavas pēc būtības ir portreti: kuģu portreti, ielu un pilsētas skatu, koku portreti utt. Bet vai šie mākslinieki “portretēja” Baltijas ozolus? Atbilde ir negatīva. Tomēr mūsu ozolkoki ir klāt holandiešu glezniecībā kā pamats, kā neatdalāma sastāvdaļa un kā miesa, jo tieši uz Baltijas ozolkoka paneļiem uzgleznotas virtuozas realitātes ilūzijas, ko varam apskatīt biržas lielajā izstāžu zālē. Šoreiz paralēli estētiskai mākslas izgaršošanai izstāde piedāvā pievērst uzmanību tās ekonomiski socioloģiskajam aspektam, atgādinot ļoti būtisku lietu, proti, mākslas darbs ir fizisks priekšmets, kas, gribot negribot, vienmēr ir saistīts ar tirdzniecības un ražošanas procesiem. Sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava” izdevās iezīmēt atsevišķus faktus, kas nākotnē var rezultēties ar pilnīgākiem priekšstatiem par Baltijas ozolu maršrutiem Eiropā un Latvijas vietu šajā procesā. Viena lieta, protams, iztēloties, kā Latvijas ozoli (tādi, kādi vēl nesen bija uz piecu latu banknotes) tiek sazāģēti dēļos un no Rīgas vai Jēkaba Ketlera Kurzemes hercogistes ostām dodas ceļojumā uz Amsterdamu, Utrehtu vai Brigi, lai tur Sv. Lūkasa ģilžu meistaru rokās pārtaptu fascinējošā mākslas darbā. Cita lieta ir zinātniski strikti veiktā ekspertīze – stumbra gadskārtu skaitīšana ar dendrohronoloģijas metodi, rezultātu salīdzināšana, izmantojot Eiropas un Latvijas datu bāzes, un beidzot arī DNS izdalīšana no ozolkoka paneļiem, lai noteiktu koksnes piederību Baltijas reģionam un, iespējams, radniecību Latvijā augošiem ozoliem. Gatavojot izstādi, DNS paraugi tika ņemti no 11 gleznām, bet izdalīt DNS un iegūt datus izdevās tikai par trim darbiem. Diemžēl visu sarežģīto un intriģējošo restauratoru un zinātnieku izpētes procesu darbnīcās un laboratorijās, analizējot ozolkoka paneļu struktūru, kā arī gleznu grunts un krāsu slāņus ar dažādu izstarotāju, mikroskopu, spektrometru utt. palīdzību, var tikai iedomāties, izlasot pie vairākiem darbiem izpētes kopsavilkumus. Vienīgais veids, kā pietuvināties gleznu materialitātei, ir dziļi ieelpot ozolkoka smaržu no ekspozīcijas centrā simboliski sakrautiem ozola dēļiem vai piezagties brīnišķīgajai Salomona fan Rausdāla “Upes ainavai” no aizmugures, lai pārliecinātos, ka patiešām greznos zelta rāmjos pie sienām ir nevis audekli, bet ozolkoka paneļi – dažreiz ar līdzīgu izcelsmi kā šobrīd Latvijā augošiem ozoliem.
Kamēr visi empīriskie rezultāti zinātniekiem vēl jāpārbauda, izstāde piedāvā ieraudzīt arī citus, paslēptus ozolus. Tas, ka ozols nav attēlots gleznā tiešā veidā, nenozīmē, ka tā tur nav. Ekonomiskā dzīve, kas tik rūpīgi iemūžināta holandiešu gleznās, visciešākā veidā bija saistīta ar Baltijas ozolu. Ieskatāmies sadzīves žanra ainiņās un ieraudzīsim ozolkoka mucas, kurās glabājās siļķe – “mazsālītais zelts” un holandiešu ekonomikas stūrakmens. Šis mucu ozolkoks atšķirībā no gleznu dēļiem bija pat atbrīvots no muitas nodokļa. Tālāk – ieskatīsimies turīgo birģeru māju interjeros vai jautrajās koru dzīru ainās un ieraudzīsim ozolkoka mēbeles, robustus galdus vai ar izsmalcinātiem kokgriezumiem izrotātas bufetes. Klusajās dabās atkal uz ozolkoka galdiem atrodas koloniālie dārgumi, kas savesti no visas pasaules ar tiem pašiem kuģiem, kas ved arī mūsu ozolus. Un, protams, ainavā virs horizonta dominējošās dažādu tipa holandiešu dzirnavas – galvenais dzinējs, kas ne tikai maļ graudus, bet arī pumpē ūdeni, zāģē dēļus un saberž minerālu krāsu pigmentus. Un sanāk, ka bez dzirnavām nav gleznu, bez ozoliem nav dzirnavu, bet bez dzirnavām nav Holandes. Tādā dīvainā trīsstūrī šie fenomeni sanāk kopā “Rīgas biržas” izstādē “Baltijas ozoli”.
