Pie notāra vai uz “zagsu”? 13
“Iniciatīva atbalstāma no lietderības un taisnīguma perspektīvas!” Saeimā iesniegto Kopdzīves likuma ierosmi vērtē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents mācītājs Juris Cālītis. Priekšlikums, kuru parakstījuši vairāk nekā desmit tūkstoši iedzīvotāju, paredz nelaulāta pāra kopdzīvi reģistrēt pie notāra, iegūstot atbilstošas civilās un administratīvās tiesības. Pirms pāris gadiem Saeimas Juridiskā komisija līdzīgu ierosinājumu nelaulātiem pāriem atzīt partnerības attiecības noraidīja.
Skaidrības labad jāteic, ka vispilnīgākās un lietderīgākās attiecības ir tās, ko kristīgā ticība ir uzskatījusi par laulību, bet es nekādā ziņā neiedomājos, ka šis viedoklis būtu jāīsteno valstij sekulārā programmā. Kāds ir iemesls, lai tās vērtības būtu vienas reliģiskās pārliecības redzējums? Zinām, ka vēsturiski valstis tam sekojušas un arī pakļāvušas cilvēkus baznīcas diktātam šajos un citos jautājumos, bet tie laiki ir garām.
Katrs laulā, kā prot
Neesmu dzirdējis paskaidrojumu, ko valsts saprot ar laulībām. Tiek pārmantota kristīgā perspektīva, bet pašiem modeļa nav. Pierādījums tam ir dzimtsarakstu ierēdņi, kas tik dažādi laulā, paši izdomājot savu ceremoniju, kādas gudrības bārstīs un pantiņus skaitīs, ko teiks laulājamiem. Katrs dara, kā prot, taču laulība ir balstīta uz noteiktu dzīves redzējumu, paradumu, pieņēmumu. Kāpēc lai mēs domātu, ka valstij, kurā lielākā daļa iedzīvotāju nav saistīta ar kādām draudzēm vai konfesijām, jāpārmanto un jāpiekopj kristīgās baznīcas stils un pārliecība?
Uzturēt modeli, ko saucam par kristīgo laulību, nav vienkārša lieta. Tas nāk ar veselu virkni priekšnoteikumu un apņēmības sadaļu, kuras nevaram prasīt no visiem iedzīvotājiem, jo valstij tā latiņa, kas notur kristīgo laulību, nav tik augstā līmenī. Laulības izšķīst lielā skaitā, kas pierāda, ka cilvēki vai nu negrib, vai nevar noturēt modeli, ko kristīgā baznīca ir uzskatījusi par savu standartu. Neredzu, kāpēc kādam būtu jāpakāpjas uz šīs platformas, ja tā nav viņa pārliecība vai vēlēšanās.
Šodien jāseko reālijai, kas skaidri parāda, ka ļoti daudzi jaunieši dzīvo kopā nelaulājušies. Pie manis nāk cilvēki, kas nodzīvojuši kopā 40 gadus un tikai tagad grib laulāties. Ja tādā veidā savas attiecības veido tik daudzi Latvijas pilsoņi, kāpēc mēs viņus diskriminējam un radām šķēršļus attiecībā uz valsts labumiem un vienkāršību, kā viņi var viens otru balstīt slimības gadījumā, slimnīcā saņemt informāciju utt. Tas ir neloģiski un nedabiski. Valstij jābūt godīgai pret saviem pilsoņiem, kas nozīmē akceptēt to, ko viņi vēlas kā savu modeli!
Pat no kristīgā viedokļa būtu ļoti labi, ja cilvēki savas attiecības noformētu, veidotu ģimeni un redzētu, kā tas ir. Kad viņi jūt, ka veidojas attiecības, kas saturēs kopā uz ilgu un kopīgu sadzīvi, lai tad apstiprina baznīcā.
Ko darīt, kad mīlestība beidzas
Protams, valstij jānostiprina attiecības, bet tai ir jānostiprina dažādu veidu kopdzīves modeļi. Esam jaunā sabiedrisko attiecību paradigmā, kur vīrieši un sievietes izvēlas dzīvot kopā ar pavisam citu redzējumu un aprēķinu. Rietumu kultūras gadījumā laulības pamatojums ir balstīts uz mīlestību, t. i., uz personiskām saitēm starp diviem cilvēkiem. Kad pie manis nāk jauni pāri un es viņiem jautāju, kāpēc gribat laulāties, skan automātiska atbilde – mēs mīlam viens otru. Bet mēs nemaz nepadomājam, ko tas nozīmē, kāda veida pamatojums tas ir mūža attiecībām. Mūsdienās cilvēki vēlas, lai kopdzīve sniegtu ne tikai drošību, komfortu, ģimenisku vidi, bet tā būtu arī nozīmīga, ar saturu, lai viņi būtu laimīgi un viens otru kādā veidā papildinātu. Tas ir pavisam jauns modelis, jo agrāk laulības saitēm bija citi apsvērumi – ģimene, bērni, sabiedriskais redzējums utt. Šobrīd to esam nostādījuši uz personiskās laimes līmeņa. Kristīgā laulība nav tādā veidā bāzēta, tāpēc šis ir tikai viens no aspekts – ne mazsvarīgs, taču ir arī citas vērtības.
Caurmēra latvietis ieiet laulības attiecībās, jo jūt, ka tur būs laime un labsajūta. Kad tā izzūd, rodas jautājums – ko darīt? Kāpēc esam kopā? Agrāk bija atbildes uz šo jautājumu, šobrīd to nav, un ir grūti saprast, ko valsts, sankcionējot divu cilvēku laulību, no tām sagaida, kāds ir tās paredzējums. Tāpēc Kopdzīves likuma iniciatīva, kas dod iespēju dažādu sadzīvošanas modeļu īstenošanai un akceptēšanai, man liekas ne tikai taisnīga, bet arī nepieciešama.
Latvijas iedzīvotāji par kopdzīvi bez laulības
• 70% kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu.
• 52% nereģistrētās attiecībās dzīvojošo šaubās, vai šāds statuss nodrošinās tiesisko aizsardzību krīzes situācijās.
• 68% nereģistrētu attiecību dēļ saskārušies ar problēmsituācijām vai pazīst kādu, kuru tās skārušas.
Avots: Latvijas Zvērinātu notāru padomes un SKDS 2014. gada aptauja.
