Daudzos palika rūgtums par Levita turēšanos partnerībā kopā ar Kariņa branžu. Egila Līcīša feļetons 60
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajās svētku dienās Valsts prezidents kā zema atmosfēras spiediena apgabals, ciklons virzījās pāri valsts teritorijai, bagātīgi noliedams Latvijas informatīvo lauku.
Egils Levits bija visur svinību epicentros un mezglapunktos.
It kā prezidents būtu saēdies latviskās dzīvesziņas, spēka un iedvesmas ēdienu – pelēkos zirņus ar speķi, uzdzēris paniņas – valsts galva augu dienu bija redzams sabiedriskās LTV ekrānos.
Rentēja vietu pie brīva mikrofona Latvijas radiofona “Krustpunktu” pārraidē, uzstājās portālos malto ziņu tīklojumā, un līderis bij nobraucis ar ceļavēju līdz Polijai, lai kopā ar kaimiņu valstu galvām apliecinātu atbalstu Ukrainas taisnīgajā cīņā pret agresoru.
Svētku uzrunās par godu atjaunotās Neatkarības 31. jubilejai Levits bij milīgs kā zelta retrīvers, murrāja kā Angoras kaķis, un atsaucīgā prese ķēra augstās amatpersonas spilgtākos izteikumus kā no cepeškrāsns vai plīts izvilktas karstmaizītes.
Likās, stress, nogurums 65 gadus vecajam staltajam bārdainim ir svešvārdi, vienīgi 4. maijā rītā, pie Brīvības pieminekļa ar puķītēm iedams, Valsts prezidents bija tāds norūdzis.
Nedaudz nejutās savā elementā, it kā iepriekšējo vakaru būtu nojāņojis ar kolēģiem prezidentiem Varšavā vai saņēmis otro vakcīnas porciju, tamdēļ ne tik labā fiziskajā sagatavotībā.
Šāda sen neredzēta aktivitāte un izmantotie specefekti skaidrojami ar to, ka pandēmijas nebaltās dienas bij šķīrušas valsts galvu no tautas un liegušas starptautisko darbību, maitājot prezidenta reitinga rādītājus.
Levits vairs nav tik populārs kā, teiksim, aizokeāna Ilmārs Dzenis vai tepat mūsmāju Muktiņš.
Bija laiks domātājam, demokrātijas un tiesiskuma toņa noteicējam, nācijas vectēvam atgādināt par savu eksistenci. Un valsts līderis rada spēku izlauzties no pils noslēgtības un pārvarēt ierobežojumus satiksmē ar līdzcilvēkiem.
Daudz kam no prezidenta nodotajiem vēstījumiem var piekrist ierindas “Latvijas Avīzes” lasītājs, bet par dažiem izteikumiem, kā mēdz teikt, bez pusstopa netiksi gudrs.
Pie pirmo kategorijas piederēja slavinājumi par Latvijas lomu Padomju Savienības sagraušanā un par latviešu vēsturisko pienesumu, lai ļaunuma impērija pazustu no zemes virsas.
Skaidri un saprotami izskanēja Levita jautājums par 30 un vairāk gadus mūsu valstī nodzīvojušiem ieceļotājiem, kuri nerunā valsts valodā – kā tā var būt?
Valsts galva bija apmierināts ar kolektīvās vakcinācijas slūžu vaļā paraušanu un izteica atbalstu konservatīvās domas platformu veidošanai un stiprināšanai Latvijā pret ultrakreiso tirāniju ar citādi domājošo apspiešanu.
Viegli uztverama valsts pirmās personas doma, ka Latvijā ir daudz par daudz politiķu, kas maina partijas kā zeķes. Esot normāls politiskais process, ja Saeimas pilnvaru laikā viens divi deputāti pametot frakcijas, bet, ja tas notiek tik intensīvi kā mūsu dienās, tad tā uzskatāma par anomāliju.
JKP pārstāvis Kazinovskis sēdēja kluss kā pele, līdz, sastrīdējies ar frakciju par kādu vietu sv. Augustīna rakstos, izstājās, Gobzems izsprādzis kā korķis no “KPV LV” rindām, Jūlija Stepaņenko sadedzinājusi visus tiltus aiz sevis, atstājot ar garu degunu “Gods kalpot Rīgai”, Švecovai radies īssavienojums attiecībās ar Urbanoviču – un tā nebeidzami tālāk.
Tikām sīvas diskusijas raisījuši Levita vājie iebildumi pret partiju finansēšanu – konkrēti, kāpēc valsts galva nav sašutumā iepletis acis par miljonu, kas atlikušajā Saeimas darbošanās periodā no valsts kases jāmaksā neesošai formācijai – “KPV LV” partijai!
Prezidentam nebija jautājumu KNAB, kāpēc maksāšanas kārtības uzturētāji šoreiz nav tik naski saskatīt pārkāpumus, kā agrāk gadījumos ar Reformpartiju un “Vienotību”, un novelt nodokļu maksātājiem no pleciem smagu slogu.
Arī pirmās personas komentārs par Saeimas vienbalsīgu akceptu kafejnīcu āra terašu atvēršanai kā “parlamentāru negadījumu” sastapās ar cilvēku nepatiku.
Daudzos palika rūgtums par Levita turēšanos partnerībā kopā ar Kariņa branžu. Turklāt prezidents zināja par dziļi konspirētiem plāniem valdības pārkārtošanā un piedraudēja – pilsoņi neaizmirsīs, kurš gāza valdību.
Summāri valsts galvas izteikumi spēcināja sabiedrību grūtajā laikposmā un radīja pārliecību, ka Levitam ir izpratne, ka tauta un armija ir vienotas, un prezidentam, turklāt virspavēlniekam, labākais būtu turēties kopā ar šo ievērojamo spēku.
