“Pirmsākumos ņēmu pat ātros kredītus, dzīvoju hosteļos, ēdu roltonus.” Latvijas izcilākā šautriņmetēja Madara Razmas stāsts 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Labi apmaksāts hobijs – par šautriņu mešanu profesionālā līmenī saka Latvijas izcilākais snaiperis Madars Razma. Viņa sportiskā karjera kliedē priekšstatu par šautriņām kā vieglu izklaidi ar alus kausu rokā.
Nesen sīksti pacīnījies Londonā ar divkārtēju pasaules čempionu, jūtoties spēcīgāks kā vēl nekad. Vai arī pats stūrē uz čempioniem?
Pēc starta decembrī Profesionālās šautriņu korporācijas rīkotajā pasaules čempionātā, kas notika vienā no šautriņu lielvalstīm Lielbritānijā, Madars atgriezies mājās Brocēnos pie sieviņas Litas un divgadīgā Markusa.
Ikdiena paiet treniņos, kas norit turpat dzīvoklī, un ģimenes pienākumos. Sacensību sezona atsākšoties martā – ar neskaitāmiem kovida testiem, lielu piesardzību un tukšām spēļu zālēm, kurās skatītāju ovācijas skan tikai ierakstā.
Šautriņu turnīru rīkotāji neatslābst, lai bizness sērgas laikā grieztos ar pilnu jaudu un daudzu miljonu auditorija turpinātu fanot attālināti pie ekrāniem.
Arī mēs tagad varam just līdzi, raizēties par neveiksmēm un uzgavilēt panākumiem, jo pašiem ir sava zvaigzne – Madars Razma, viens no 128 pasaules spicākajiem šautriņu metējiem, pirmais latvietis, kas startējis profesionāļu pasaules čempionātā.
Savu sportisko nodarbošanos saucat par hobiju, taču šautriņu mešana jums ir galvenais ienākumu avots. Tad jau darbs?
Naudu ar to pelnu, taču saucu par labi apmaksātu hobiju. Man darbs ir aiziet pie sievas vecākiem nopļaut zāli, mammai sakrāmēt malku.
Cipari ir gana iespaidīgi – pasaules čempions saņem vairāk nekā pusmiljonu eiro, jūs par startu dabūjāt ap 15 tūkstošiem eiro.
No kuriem daļu atvilks nodokļos. Šobrīd par naudu vairs nedomāju, jo zinu – ja kādu dienu veiksies sliktāk, menedžeris Dīns Moss – anglis, kas dzīvo Zviedrijā, – palīdzēs.
Kad sāku spēlēt profesionāļos, viņš manī ieguldīja lielu naudu, ko esmu jau atpelnījis.
Sportot sākāt rokasbumbā, tikāt pat līdz jaunatnes izlasei un tad pēkšņi – šautriņas!
Handbolā biju vārtsargs un guvu nenormāli daudz traumu – smadzeņu satricinājumus, lauztu roku. Neatceros, kā tiku pie pirmā šautriņu mērķa, bet 1999. gadā dabūju 3. vietu Liepājas rajona sporta spēlēs.
Man ir bilde, kur esmu ar balvu un diplomu rokā un robu matos – pirms sacensībām gribēju pats sevi nofrizēt…
Diez vai man kaut kas būtu sanācis, ja ne pirmais šautriņu skolotājs vairākkārtējs Latvijas čempions Aigars Strēlis, kas vadīja Priekules klubu un arī pats piedalījās sacensībās. Atceros, ka pirmdienās, kad atgriezos no treniņa, tēvs, kas Priekulē organizēja sporta dzīvi, parasti jautāja, kā Aigaram gājis nedēļas nogales turnīros.
Tolaik viņš ļoti labi spēlēja, brauca izlasē uz Franciju, varbūt, ka Aigara panākumi iesēdās zemapziņā.
Pēc tam nāca laiks, kad šautriņas rokā paņēmu labi ja trīs reizes gadā, bet nopietnāk atsāku tikai 2009. gadā – tolaik dzīvoju Rīgas Tehniskās universitātes kopmītnēs un katru vakaru gāju uz citu krogu spēlēt.
Pirmdienās “Piecos vilkos” turnīrus rīkoja mūziķis Valters Frīdenbergs. Kad ierados, viņš mēdza pajokot, ka tad jau labāk spēlēt dambreti vai ko citu, jo uzvarētājs tāpat skaidrs.
Gāja no rokas?
Nekad neesmu noliedzis, ka man ir vairāk talanta nekā darba.
Veiksme?
Mēdz teikt, ka veiksme atnāk, kad iespēja satiekas ar sagatavošanos.
Kā tikāt līdz profesionālajam sportam?
Cilvēks, kurš pamudināja piedalīties sacensībās ārpus Latvijas, bija mans kolēģis Tedijs. Abi strādājām nelielā ofisiņā un arī uzspēlējām šautriņas. Visu laiku uzvarēju, kļuva garlaicīgi, Tedijs teica, lai sameklēju sponsoru un braucu spēlēt uz Eiropu.
Viegli pateikt, grūti izpildīt. Sāku ar “Ecolines” autobusa biļetēm, lūdzu šautriņu turnīru draugiem, lai palīdz ar 100 eiro viesnīcai. Cilvēks iedod un piekodina – tikai ne vārda manai sievai! Joprojām neesmu pateicis.
Tagad būtu cita runa, sak, atbalstījām mūsu zvaigzni!
Viņam tā nebija liela summa, bet man vajadzēja knapināties. Ģimenei šautriņām nekad nelūdzu naudu, lai gan būtu palīdzējuši.
Pirmsākumos ņēmu pat ātros kredītus, dzīvoju hosteļos, ēdu roltonus, naktis nereti pavadīju lidostā vai parkā uz soliņa – tā mums gadījās Austrijā ar Lietuvas labāko šautriņu metēju Darjusu.
Nauda jau bija, bet gribējās tērēt mazāk, lai atliktu citiem turnīriem. Likās, ka jābrauc, kur vien var.
Kad gatavojos ar jums sarunai, pašai bija pārsteigums par šautriņu milzīgo popularitāti! Kā to izjūtat, kad esat nonācis meistaru sarakstā?
Daudzi prasa sūtīt parakstītus kreklus un fotogrāfijas, stāv pilns e-pasts ar vēstulēm no visas pasaules, ka grūti uz visām atbildēt. No žurnālistiem esmu noguris, intervijas sniedzu Latvijas šautriņu labā.
Pirms sešiem septiņiem gadiem būtu gatavs par publikāciju pat piemaksāt, tāpēc ka sponsoriem tās bija svarīgas. Tagad sponsorus izvēlos pats.
Vai Latvijā arī uzspēlējat?
Neesmu šeit sacensībās piedalījies vismaz pāris gadu, jo viens otrs vadošais spēlētājs pateica, ka mans līmenis ir pārāk augsts, lai viņiem netraucējot un neatņemot uzvaras.
Nesaprotu loģiku – kā tad vēl tiem, kas tēmē uz izlasēm un grasās piedalīties Eiropas un pasaules kausos, trenēties, ja ne pret labākajiem spēlētājiem. Man pašam dalība Latvijas turnīros noderētu pirms spēlēm.
Kāds viszinīgs komentētājs tīmeklī rakstīja, ka sacensībās par daudz izrādāt emocijas.
Man patīk spēles laikā sevi uzmundrināt, saku – Madar, saņemies, aiziet! –, kas no malas var izskatīties jocīgi. Daru to latviski. Nevajag izrādīt negatīvās emocijas, ka uztraucies, pārdzīvo.
Pasaules čempionātā savu pirmo pretinieku japāni nolasīju jau pirms spēles – redzēju viņā sevi, kad pats debitēju šāda mēroga sacensībās.
Kas tie par paņēmieniem, lai psiholoģiski ietekmētu pretinieku?
Dažādi – sit knipjus, kāds kaut ko bubina aizmugurē savā valodā, ejot pie mērķa, ar vienu kāju uzsit pa otru. Pats arī kādreiz šo to darīju, taču tagad vairs ne, ja nu nedaudz piebremzēju spēles tempu.
Jūtubā redzēti incidenti, ka sāk pat grūstīties, par ko, lielākais, nācies samaksāt 20 tūkstošus mārciņu soda naudu. Man arī reiz bija jāmaksā sods, bet par to, ka aizgāju no spēles, kurā nepareizi skaitīja punktus.
Šautriņas vairāk ir vīriešu sports?
Bet runā, ka sievietēm ir labāka koordinācijas sistēma. Pasaulē ir labas spēlētājas, taču lēdijas, kā mēs šautriņu pasaulē sakām, vairāk tendētas ģimenes pienākumiem. Turklāt naudas prēmijas sievietēm ir mazākas.
Kā sevi noskaņojat cīņai?
Pirms spēles mani labāk neaiztikt, jo austiņās skan mūzika un gatavojos startam. Spēlējot augstākajā līmenī, jābūt mentāli ļoti spēcīgam.
To var uztrenēt?
Pie psihologa neeju, lai gan brīžiem licies, ka vajag. Uz spēli nedrīkst doties kā uzvarētājs pat pret sportistu, par kuru esi pārāks. Man vispār patīk cīņa pret ļoti spēcīgiem spēlētājiem.
Kad izlozē tāds trāpās un citi saka, ka neesot paveicies, ir liela motivācija sasist kādu no dūžiem.
Kā pasaules čempionātā, kad otrajā kārtā jums trāpījās divkārtējs pasaules čempions Gerijs Andersons, kuram tomēr zaudējāt?
Ar Andersonu spēlēt bija viegli, jo viņš nelieto nekādas taktiskās viltības. Pēdējā laikā pats sūdzas par saviem pretiniekiem, kas tādas lieto.
Tīro šautriņmetēju kļūst arvien mazāk, tāpēc ka uz spēles ir liela nauda vai kāds par katru cenu kāro pēc tituliem. Es cenšos spēlēt gudri.
Kas pašam šķiet augstākais sasniegums?
Profesionāļu licences iegūšana 2017. gadā, kas nāca ļoti smagi. Pirms tam biju spēlējis trīs pasaules čempionātos pusprofesionāļu vidē ar labiem rezultātiem, aiz muguras daudz turnīru, tāpēc domāju, ka licence nāks diezgan viegli. Līmenis bija nenormāli augsts, konkurence milzīga.
Ja kādreiz esmu teicis, ka man ir paveicies, tad tas bija toreiz. Līdz pēdējam nezināju, vai to iegūšu, bija jāgaida, kā veiksies citiem. Beigās visi nospēlēja man par labu un licenci ieguvu pats pēdējais.
Pirmais gads profesionāļos man bija bēdīgs, kaut kur galvā sēdēja, ka menedžeris ieguldījis lielu naudu un man tā jāatstrādā. Kad biju savu līgumiņu atpelnījis, kā akmens novēlās no sirds un rezultāti uzlabojās.
Domas par naudu traucē spēlei?
Par naudu domāt nedrīkst, tūlīt nobīdu to malā un iedomāju par dēlu, sievu, mammu, tēti un savu startu veltu viņiem.
Vai mājinieki ir lielākie līdzjutēji?
Īpaši mamma ar saviem brāļiem – brīžiem šķiet jau par daudz, labi, ka vēl nekomentē un nemāca spēlēt.
Vai mazo Markusu vēl neinteresē šautriņas?
Vienu laiku viņam bija tik liela interese, ko daru savā treniņu istabā, ka vajadzēja gandrīz vai ierīkot durvīs krampīti. Es negribētu, lai viņš kļūst par šautriņu metēju.
Pats šādu ceļu otrreiz neizvēlētos, jo pirmie gadi bija ļoti grūti, izturēt palīdzēja jaunieša maksimālisms.
Kad sāku mest šautriņas, varēju mēnesi būt projām, tagad ir ģimene, kas ir mana vērtība. Kad aizlidoju projām, jau gribas atpakaļ pie sīkā.
Šogad nebūs jācīnās par licenci?
Esmu 53. reitingā, tāpēc par licenci nav jācīnās. Ļoti iespējams, ka arī nākamgad būšu labā pozīcijā. Reitingu sistēma atļauj – ja esi ko sasniedzis, kādu laiciņu vari ar to labi dzīvot.
Kāda sajūta būt starp labākajiem?
Par to ļoti nedomāju, šodien vari būt labākais, bet rīt… Gara spēlētāju rinda tā vien gaida, ka kļūdīsies.
Arī draugi?
Pie mērķa draugu nav. Mēs cīnāmies par lielu naudu.
Kā tad īsti ir – šautriņās vairāk izklaides vai sporta?
Daudzi man jautā, kas ir šautriņas, un esmu nonācis līdz secinājumam, ka vispirms tā ir izklaide mājās vai kur citur un nākamais solis ir sports.
Pastāv tāds teiciens – šautriņas ir pietiekami vienkāršas, lai tās spēlētu, bet reizē arī neticami sarežģītas, lai spēlētu ļoti labi.
Pats augstākais līmenis ir taisīt biznesu ar šautriņām, kas pasaulē notiek milzīgos apmēros.
Krogā šautriņas un stiprāki padzērieni laikam iet kopā, kā ir profesionāļu sacensībās?
Līgums ar Profesionālo šautriņu korporāciju man nemaz neļauj runāt par šo tematu. Pats sacensību laikā alkoholu neesmu lietojis. Ja runājam par pusprofesionāļiem un amatieriem, vienīgi Skotijas Open turnīrā tas ir atļauts.
Jūs parasti izvirzāt konkrētu mērķi, kāds tas ir tagad?
Soli pa solim kāpt augšup.
Čempiona tituls?
Tas ir pats lielākais mērķis – kurš karavīrs negrib kļūt pa ģenerāli?
Turklāt par ģenerāli šautriņās var būt līdz sirmam vecumam.
Lielākoties sportistiem karjera beidzas 35 līdz 40 gadu vecumā, man tā tikai sākas.
Madars Razma
profesionāls šautriņu metējs
· Dzimis 1988. gada 26. septembrī Priekulē.
· Mācījies Priekules un Teikas vidusskolā.
· Studējis uzņēmējdarbību un vadību Rīgas Tehniskajā universitātē.
· Seškārtējs Latvijas čempions šautriņu mešanas individuālajās sacensībās, septiņkārtējs – pāros.
· 2017. gadā ieguvis Profesionālās šautriņu korporācijas (PDC) licenci un kļuvis par profesionālu spēlētāju.
· Pirmais Latvijas šautriņu metējs, kas piedalījies PDC pasaules čempionātos.
· Ģimenē sieva Lita un dēls Markuss.
Uzziņa
Šautriņu sports Latvijā
Latvija šautriņu metēju saimei pievienojās 1989. gadā, kad ārzemēs noskatīto sporta veidu pie mums sācis ieviest loka šāvējs Jānis Straume. Pēc pāris gadiem nodibināta Latvijas Darts federācija, ik gadu rīkoti Latvijas un Baltijas čempionāti. Kopš 2006. gada federācijas pienākumus pārņēmusi Latvijas Darts organizācija.
Latvijā darbojas ap 10–12 šautriņu mešanas sporta klubu, taču tikai liepājnieki var lepoties ar pastāvīgām un šautriņu sportam piemērotām treniņu telpām. Citur treniņi un spēles notiek kultūras namos, sporta zālēs, viesu namos vai krodziņos.
Šautriņu mešana no izklaides par sportu sāka attīstīties 19. gadsimta beigās Anglijā, kad namdaris Braiens Gemlins pirms kāda turnīra pirmo reizi sastādīja spēles noteikumus, kas nav mainījušies līdz pat mūsdienām. No krogus spēles tā kļuvusi par populāru sporta veidu ar dāsni finansētām sacensībām un miljoniem skatītāju auditoriju.
