“Pie manis pienāca sašutusi sētniece, sakot, ka viņai tas viss tagad būs jātīra” – Signe piedzīvojusi nepatīkamu pārsteigumu, atgriežoties pie savas mašīnas stāvvietā 18
Signe sociālajos tīklos dalījusies ar kādu nepatīkamu stāstu, taču viņa tam piešķīrusi pozitīvu morāli. Sieviete minētā notikuma kontekstā aizdomājusies, ko cilvēks iegūst, izdarot otram ko sliktu.
Sievieta dalās piedzīvotajā: “Vakar devos uz savu auto, un manam acu skatam pavērās fakts, ka kāds nolēmis noparkot savus tomātus, kāpostus, šķīstošās kafijas pulverus, puskostas ābolu serdes un citas ēdiena atliekas uz manas automašīnas stikla.
Pirmajā brīdī domāju, ka mans auto kādam traucējis vai noparkots likumam par nepareizu. Tad atskārtu, ka visu esmu izdarījusi pareizi un man blakus stāv tieši tāpat noparkoti auto.
Sajutos slikti, tostarp ļoti steidzos, bet skaidrs, ka ar kāpostgalvām stiklā braukt nevaru. Dusmās notrausu to visu zemē, līdz pie manis pienāca sašutusi sētniece, sakot, ka viņai tas viss tagad būs jātīra.
Momentā sapratu, ka arī viņa taču nav vainīga. Atvainojos un palūdzu aprīkojumu šīs šmuces sakopšanai.
Tagad mēs te jau stāvējām divas nedaudz apbēdinātas. Kāpēc kādam tas bijis vajadzīgs?
Stāsta morāle droši vien ir daudz dziļāka par to nošmucēto mašīnu.
Vai mēs kļūstam laimīgāki, radot otram grūtības? Vai, izgāžot savus atkritumus otram, paši kļūstam tīrāki? Vai dalīta bēda patiesi vienmēr ir pusbēda?
Varbūt reizēm ir nepieciešams ielūkoties spogulī, lai saprastu, cik nelaimīgs esmu pats, ja vēlu otram sliktu? Un tas jau nav par to mazo starpgadījumu ar manu auto, tas ir par dzīves uztveri un redzējumu attiecīgajā iekšējās attīstības momentā.
Ir viena spēcīga dzīves patiesība – uz otra nelaimes savu laimi uzbūvēt ir neiespējami. Var jau censties, bet tā māja kā kāršu namiņš sabruks agri vai vēlu. Varam iegūt īslaicīgas emocijas, bravūru un pārākumu pār otru, taču aptumsuma brīdī būsim nogrimuši vēl vismaz par vienu stāvu zemāk. Jo zemāk slīdam, jo tālāks ceļš meklējams pie gaismas tuneļa galā.
Štrunts par mani, nenodari to pats sev!
Lai cik utopiski neskanētu, es no sirds ticu, ka katrā no mums ir atrodama tā dievišķā daļa, kas jūt un spēj mīlēt. Tā daļa, kurai gribas pastiept roku, pateikt labu vārdu, pasmaidīt. Tas ir visu mūsu spēkos. Un ticiet, tas nāks atpakaļ materiālā un garīgā labklājībā, cieņpilnās attiecībās, pašizaugsmē un visaptverošā mīlestībā! Vairosim labo!”
