Kā noteikt, pie kura temperamenta tipa piederi? (+Aptauja) 0
“Kā precīzi noteikt, pie kura temperamenta tipa es piederu? Šķiet, man ir iezīmes gandrīz no visiem. Vai temperaments varētu būt izskaidrojums tam, ka esmu ļoti impulsīvs, ātri aizsvilstos, reizēm pasaku vai izdaru kaut ko, bet jau nākamajā mirklī nožēloju.”
“Vairākumam pazīstamais iedalījums holeriskajā, sangviniskajā, melanholiskajā un flegmatiskajā temperamenta tipā ir ļoti šaurs. Nav iespējams visus pasaules iedzīvotājus sadalīt četrās grupās, lai to dalībniekiem būtu identisks temperaments. Katram tas ir niansēti dažāds un var būt vairāku minēto tipu iezīmes. Psiholoģijā cilvēka temperamentu vērtē pēc trim svarīgiem faktoriem: cik noturīgs viņš ir pret stimuliem, cik spilgta ir reakcija uz tiem, un cik ātri tā norimst,” skaidro psiholoģe Diāna Zande.
“Vai to apzināmies vai ne, bet mūs nepārtraukti ietekmē dažādi stimuli. Daļa nāk no apkārtējās vides – gaisma, tumsa, putnu treļļi, automašīnu rūkoņa, ievziedu smarža, vējš, cilvēku čalas. Daļa ir iekšēji: man nāk miegs, esmu izsalcis, man sāp galva.
Cilvēki atšķiras pēc noturības pret dažādiem stimuliem. Piemēram, dažs, tikko saule iespīd acīs, aizver aizkarus. Cits ļoti ilgi var mierīgi sēdēt saulē un nejust īpašu diskomfortu. Varbūt piecelsies un aizvilks aizkarus vien tad, kad kļūs karsti. Tie, kuri ātri reaģē, ir jutīgāki, bet tā dēvētie bremzes – noturīgāki pret dažādiem kairinātājiem, mierīgāki.
Temperamentu nosaka arī tas, cik intensīva ir cilvēka reakcija uz stimuliem. Piemēram, vieni, tiklīdz kaut kur mazliet iesāpas, uztraucas, dusmojas, raud, visiem sūdzas, zvana ārstam, meklē zāles, savukārt citi nelielām sāpēm nepievērš īpašu uzmanību. Ja tās nepāriet, varbūt pēc vairākām dienām tomēr uzklikšķina interneta meklētājā, ko tas varētu nozīmēt, vai pierakstās pie ārsta. Ja par pirmo veselības likstām zina viss pagasts, par otro vainām nenojauš gandrīz neviens.
Vēl temperamenta svarīga iezīme ir tas, cik ātri cilvēks pēc saskarsmes ar stimulu nomierinās. Piemēram, daļa ļoti ātri var aizsvilties dusmās, taču pēc tam tikpat ātri norimt. Citam dusmas kāpj lēni, bet pēc tam ilgi nelaiž vaļā. Temperamenta atšķirības ļoti labi var redzēt laulāto strīdos. Kamēr vīrs ir kārtīgi uzkarsis, sieva jau piecreiz ir paguvusi uzliesmot un atkal nomierināties. Viņa sen par kašķi ir aizmirsusi, bet vīrs par to burkšķ vēl trīs dienas.
Svarīgi saprast, ka katrs piedzimst ar noteiktām temperamenta iezīmēm, ko krasi mainīt nav iespējams, jo tās ir saistītas ar nervu sistēmas darbību. Tie, kuri ir jutīgāki pret dažādiem stimuliem, ātri reaģē visdažādākajās situācijās un tādi ir kopš bērnības, savukārt bremzes allaž rīkojas lēni un mierīgi. Tātad nav tā, ka ātrie reaģētāji par vienām lietām aizsvilstas, jo tās viņus ļoti uztrauc, bet par citām nekreņķējas. Tāpat lēnīgie reaģē mierīgi un nosvērti, lai cik saspringta būtu situācija. Tomēr, ja mazotnē bērnu vada temperamenta izpausmes, pieaugušā vecumā cilvēks vada sevi pats. Tas nozīmē, ka pieaugot savas momentānās reakcijas uz situāciju spējam apzināti kontrolēt, proti, piebremzēt vai, tieši otrādi, paskubināt sevi. Piemēram, ja piemīt tieksme ātri aizsvilties, ir iespējams dziļi ievilkt elpu un sevi apvaldīt – pag, balsi nepaaugstināšu, tikai mierīgi pateikšu, ka man tas nepatīk. Atruna – man tāds temperaments! – nevar attaisnot pārmērīgi skaļu, citiem nepatīkamu vai izvairīgu uzvedību.”
[simple-poll id=”266″]
