– Pasaulē nav nekas neparasts četrrocīgi klavierkoncerti, bet ārkārtīgi reti vienlaikus spēlē trīs pianisti. Pērnvasar koncerts “Trīs Osokini” notika Dzintaros, janvārī spēlējāt Operā. Kas priekšā šovasar? 0
– Ventspilī “Jūras vārtos” spēlēsim Bēthovenu, Šopenu, Rahmaņinovu. Augustā Berlīnē mums kopā ar brāli būs koncerts slavenajā “Konzerthaus” zālē. Ir liels prieks uz skatuves būt kopā ar tēvu un brāli, kuru atceros vēl ļoti mazu, bet nu jau viņam ir ģeniālas domas par mūziku, un es varu ieklausīties tajās, piemērojot savu spēles manieri, savukārt citā skaņdarbā iniciatīva pieder man un es piedāvāju savu dramaturģisko koncepciju. Pērn bijām pat pārsteigti par milzīgo publikas interesi… Varbūt tā ir tik liela tādēļ, ka piedāvājām neparastu programmu, spēlējam kā solo, tā divatā un arī trijatā (Šim nolūkam transkripcijas skaņdarbiem pārsvarā veido Georgijs. – V.K.), varbūt arī tādēļ, ka esam ļoti atšķirīgi…
– Ja jūs klausītos aizsietām acīm, vai varētu atšķirt – spēlē jūsu tēvs vai brālis?
– … Interesanti, ka gandrīz nespēlējam vienu un to pašu repertuāru. Georgijam vairāk pie sirds Šopens, bet tēvs daudz spēlē moderno mūziku, Skrjabinu un Bēthovenu. To spēlēju arī es, bet mani vairāk saista Rahmaņinovs, ļoti tuva ir Lista mūzika. Kopīgais ir liela cieņa pret komponistu un viņa ieceri. Tēvam varbūt vairāk raksturīgs apcerīgs un filozofisks skatījums uz mūziku, brālim ļoti poētisks ar pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem. Par sevi ārkārtīgi grūti pateikt… Man radošā ziņā ļoti svarīgi ir būt Latvijā, es it kā emocionāli smeļos no savas zemes… Nav lielas vēlmes dzīvot vai smelties iedvesmu citur. Piecus sešus gadus dzīvojot Londonā mācību laikā un pēc tam, vai ar ādu izjutu tādu kā atsvešinātības nelāgu ietekmi. Mūsdienu pasaule ir tik ļoti multikulturāla, un tas ir labi, taču ļoti svarīgi nepazaudēt savu unikālo balsi. Varbūt svarīgāk ne tik daudz klausīties koncertus un par visu fanot, kaut ko atdarināt, cik ieklausīties sevī un skatīties notīs. Arī pianistam ir ļoti svarīgi apjaust savu piederību konkrētai kultūrai. Latvijai ir ļoti atšķirīga klavierspēles skola un tradīcija. Tās nepārprotama pazīme ir individualitāte, ļoti liela nozīme ir pianista harismai. Kad ir ļoti daudz pianistu kā, piemēram, Krievijā, Japānā, Ķīnā, pedagogi mēģina savam audzēknim likt sasniegt augstu profesionālo līmeni, taču vienā brīdī nonivelē individualitāti. Visi spēlē virtuozi, bet līdzīgi. Bet mums Latvijā jācenšas atbildēt uz jautājumu: kas ir tas īpašais, ar ko tu, nācis no šīs mazās zemes, atšķirsies no pianistiem citur pasaulē? Kāpēc lai nāktu klausīties tieši tevi? Tādēļ arī mūsu redzamākie pianisti Agnese Egliņa, Vestards Šimkus, Reinis Zariņš katrs ir ar savu spēles stilu, harismātiskas personības.
– Vai kāds komponists ir uzrakstījis skaņdarbu tieši jums?
– Arturs Maskats man uzrakstīja skaņdarbu “Kazbegi: Tsminda – Sameba”. Vērienīgs septiņpadsmit minūšu skaņdarbs gan ar mūsu, gan gruzīnu mūzikas intonācijām, kura tapšanas procesā komponists ik pa laikam gribēja uzzināt manas domas. Bija neparasti ielūkoties Artura radošajā laboratorijā, bet vienlaikus interesanti redzēt, no kādiem komponentiem top monumentāls darbs. Bet aizsākums laikam bija Cēsu festivāls, kur es atskaņoju Lista klavierkoncertu. Pēc tā Maskats ieminējās – līdz šim viņam licies, ka šis klavierkoncerts ir ļoti efektīgs un spožs, taču es to esot atklājis kā muzikālu drāmu. Arī klausītāji Vācijā, kur ar Listu uzstājos diezgan bieži, izteica komplimentus. Iepriekš neesot iedomājušies, ka Lists ir tik nopietns mūziķis. Jā, Amerikā, Francijā, Krievijā viņu uztver kā ļoti svarīgu romantiskās mūzikas komponistu, bet Vācijā jau vairāk cieņā Bēthovens, Vāgners… Viens no Lista ievērojamākajiem skaņdarbiem ir “Ceļojuma gadi”, ceļojumā uz Gruziju bija devies arī Maskats, un tā es tiku pie sava Kazbegi… Pirmatskaņojums notika pirms pāris gadiem.
– Ja jūsu dēls vai meita vēlētos kļūt par pianistu?
– Varbūt pat dusmotos, jo zinu, cik grūta ir šī profesija. Būdams profesionālis, varēšu mokām ātrāk pielikt punktu. Pasaulē ir ļoti daudz citu skaistu profesiju. Bet, ja patiešām atklāsies talants un dzīvē reiz varētu muzicēt kopā ar savu atvasi, tā būtu liela laime.
– Tuvākais latviešu komponists?
– Skanēs konservatīvi – Jāzeps Vītols. Dažiem varbūt nepatīk diezgan izteiktā motīvu atkārtošanās viņa skaņdarbos, taču, ja tev klavieres ir mīļas, katrā atkārtojumā vari parādīt savas krāsas. Vītola mūzika ir silta, sirsnīga un ļoti augstā profesionālā līmenī uzrakstīta. Kad Anglijā to spēlēju, ne viens vien izbrīnīts jautāja – no kurienes šis komponists, kā mēs par viņu agrāk neko nezinājām?
