– Jūs esat daudzu konkursu laureāts, bet kuri no tiem palikuši atmiņā ar vislielāko pārdzīvojumu? 0
– Apmēram pirms desmit gadiem karalienes Elizabetes konkursā Briselē visi divpadsmit finālisti tikām aizvesti uz radošu nometni, kur nedēļas laikā vajadzēja no nulles iemācīties jaunu, speciāli finālam komponētu klavierkoncertu, kuru iepriekš vēl neviens nebija redzējis un spēlējis. Mazliet dīvaini jau likās, bet mums atņēma mobilos tālruņus un jebkādu citu komunikācijas iespēju ar ārpasauli. Turklāt mēs arī nedzirdējām, kā spēlē kolēģi, lai nevarētu rasties pat priekšstats par skaņdarba skanējumu. Ļoti interesants piedzīvojums un liels gandarījums, kļūstot par šī leģendārā konkursa laureātu. Jāatzīst, ka konkursiem ir arī sportiska nozīme, īpaši vīriešiem, taču lielākā motivācija tajos piedalīties ir iespēja attīstīt karjeru, tiekot pie koncertiem. Otrs atmiņā palikušais konkurss notika pērn Frankfurtē, tam bija ļoti saspringts grafiks, viendien bija jākāpj uz skatuves pat veselas divas reizes, atskaņojot divas vairāk nekā stundu ilgas programmas. Pēc konkursa izveidojās ļoti laba sadarbība ar festivāla rīkotāju “International Piano Forum Managment” Frankfurtē. Iegūtā Audiences balva bija uzaicinājums uzstāties ļoti daudzos koncertos – gan Berlīnes filharmonijā ar slavenajiem “Berlīnes filharmoniķiem”, atskaņojot Čaikovska un Bēthovena koncertus, gan nesen Frankfurtē ar “Kremerata Baltica”, kur spēlējām festivāla “Musikmesse” ietvaros. Šī starptautiski ārkārtīgi populārā festivāla norisei uzbūvēta pat īpaša neliela pilsētiņa. Ļoti liels notikums.
– Jāsecina, ka pianistam nav nemaz tik vienkārši tikt uz skatuves.
– Ļoti grūti! Jo pianistu ir daudz, bet koncertvietu un klavieru mūziku mīlošu klausītāju – ne tik. Man ir ļoti daudz draugu pianistu, kuri ne reizi mūžā nav spēlējuši ar orķestri, bet ir brīnišķīgi mūziķi.
– Kā Latvijā vieglāk veras koncertzāļu durvis – pie tām klauvējot pašam vai esot kādas koncertaģentūras rīkota koncerta mākslinieku sastāvā?
– Protams, zāles direkcijai daudz vieglāk runāt ar koncertaģentūru, jo tā saprot spēles noteikumus. Turklāt daudzi mākslinieki, ko tur slēpt, kā jau radoši, ir arī dīvaini cilvēki. Viņi var mēnesi neatbildēt ne uz vienu zvanu, jo ir ”romāns” ar kādu sonāti vai klavierkoncertu. Es gan arī pats esmu rīkojis sev koncertus, un nevis tāpēc, ka trūktu aicinājumu piedalīties, bet tādēļ, ka man ir interesanti kontrolēt visu procesu no afišas un programmas veidošanas un piemērotas zāles meklējumiem līdz gala rezultātam. Piemēram, šoziem mēs ar pianisti un dziedātāju Katrīnu Gupalo spēlējām koncertuzvedumu “100 gadi ar Piafu” desmit Latvijas pilsētās, tūri noslēdzot Rīgā vairāk nekā sešsimt cilvēku piepildītā “Splendid Palace” zālē. Augustā Liepājas Mākslas forumā spēlēsim koncertuzveduma otro versiju. Bet nu jau pilnā sparā rit darbs pie jaunās koncertizrādes “Walking after Midnight”, kas būs veltīta amerikāņu kino mūzikai, šoreiz papildinot izrādi arī ar horeogrāfiju.
