– Latvijā ir zināmas diriģentu dinastijas – Daumants Gailis ar saviem dēliem Viesturu un Aivaru. Taču pianistu dinastija ir liels retums un ne tikai Latvijā. 0
– Mūzikas skolās un konservatorijās ārkārtīgi reti kāds profesors pats apmāca savus bērnus vai citus radiniekus. Jaunie allaž grib pierādīt savas zināšanas, justies gudrāki nekā vecāki. Ja nu kāds profesionālis tomēr ķeras pie savu bērnu skološanas, parasti pēc gada sadarbība beidzas, un dēls vai meita tiek uzticēti kādam labam kolēģim. Mūsu ģimenē viss bija pavisam citādi. Man no pašiem pirmsākumiem Dārziņskolā un Mūzikas akadēmijā pedagogs bija paša tēvs. Viņš kaut kā prata atdalīt ģimenes dzīvi no skolas un akadēmijas. Es to aptvēru ļoti ātri. Reiz nokavēju stundu par dažām minūtēm. Nu un? Klasē taču gaida tēvs… Brāziens bija pamatīgs. Arī Georgijs gāja gandrīz to pašu ceļu. Pirmās sešas klases Dārziņskolā viņam bija cita, ļoti laba pedagoģe Ilze Treija, taču pēc tam arī viņš sāka mācīties pie tēva, un tas noritēja kaut kā ļoti viegli. Vakariņojot par mākslu runājām citā līmenī – nevis par stundā nepadarīto vai mājas darbiem, bet, piemēram, par Bēthovena mūziku, kā tai skanēt šodien, kā mūziku Eiropā iespaido politika un otrādi, kā mūzika savijas ar literatūru, glezniecību… Tas viss deva motivāciju spēlēt vēl labāk arī tehniski, jo, ja tev ir lielas mūzikā atklājamas idejas un interesanta koncepcija, negribas taču pieļaut prastas kļūdas.
