Juris Lorencs: Pie “jaunās vecās” kartes 0
Ja mēs šodien paraugāmies uz Eiropas karti, kas rāda Covid-19 vīrusa izplatību, infekciju un nāves gadījumu statistiku, rēķinātu katras valsts iedzīvotāju skaitu, tad acīs iekrīt kaut kur jau redzēta aina.
Proti, ir atjaunojies “dzelzs aizkars”, sen sabrukušā Varšavas pakta kontūras.
Robeža, kas nodalīja padomju impērijā iekļautās tautas no Eiropas rietumiem. Jo skaitļi ir nepārprotami – procentuāli rēķinot, “vecajā Eiropā” vīruss plosās ar aptuveni desmit reižu lielāku spēku nekā jaunajās ES dalībvalstīs. Beļģija, kur atrodas svarīgākās ES institūcijas, ieņem pirmo vietu pasaulē nāves gadījumu ziņā.
Rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, 23. aprīlī Beļģijā tādu bija 560. Latvijā – 6, tieši 93 reizes mazāk. Ungārijā – 25, tātad 22 reizes mazāk nekā Beļģijā. Par Ungāriju īpaši atcerējos, iepazīstoties ar Saeimas deputātes Vitas Andas Tēraudas (pārstāv “Attīstībai/Par”, patlaban vada Eiropas lietu komisiju) kaismīgo polemiku ar Ungārijas vēstnieku Latvijā Ferencu Bāņai.
16. aprīlī portālā “Delfi” parādījās Tēraudas raksts “Covid-19 aizsegā sagrauj Ungārijas demokrātiju; Latvija klusē”. Tajā citstarp teikts: “Galēji labējais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns jau labu laiku ir drupinājis valsts demokrātiju, bet tagad viņš izmanto Covid-19 ārkārtas situācijas priekšrocības, lai turpinātu to darīt īpaši ekstrēmā veidā. Orbāna partijas kontrolētais parlaments marta beigās nobalsoja par varas nodošanu Orbāna valdības rokās – lai rīkotos, tai turpmāk ne ar vienu nebūs jāsaskaņo savi lēmumi.
Šīs ir beztermiņa pilnvaras, kas varēs darboties arī pēc Covid-19 ārkārtas stāvokļa beigām. Pēc analoģijas tā būtu situācija, kurā Latvijas esošajai valdībai un premjeram ir beztermiņa neierobežota vara, kuras lēmumi nav jāsaskaņo ar tautas ievēlētajām partijām.
Dažas dienas vēlāk tajā pašā portālā “Delfi” Tēraudai atbildēja vēstnieks Bāņai: “Man strikti jānoraida bažas attiecībā uz “galēji labējo” līderi, “valsts demokrātijas drupināšanu” un “hibrīda režīmu”, ko savā rakstā paudusi Tēraudas kundze. Šiem apgalvojumiem nav pilnīgi nekāda pamata. Nevar apstrīdēt to, ka ārkārtējā stāvokļa beigu datums nav pasludināts, jo mēs nevaram paredzēt pandēmijas beigas. Pašreizējos apstākļos šādas prognozes būtu nereālas un neiespējamas.”
Kas tur ko piebilst? Varbūt Tēraudai ir taisnība – bet tikai pa daļai. Šis ir rīcības laiks, kad no politiķiem tiek gaidīta ātra, izlēmīga rīcība. Jo vīruss negaida. Viņš dzīvo pats savu dzīvi un diezin vai būs dzirdējis par “lēmumu saskaņošanu”.
Epidēmija paies, un eksperti vēl ilgi analizēs katras valsts panākumus cīņā ar vīrusu.
Vai tieši otrādi – neveiksmes. Un visdrīzāk nonāks pie secinājuma, ka “jaunā Eiropa”, Centrāleiropas un Baltijas valstis, šajā krīzes situācijā spēja būt izlēmīgākas, mērķtiecīgākas un organizētākas nekā daudz turīgākā “vecā Eiropa” un ASV. Ka, pateicoties nevis ilgām diskusijām, bet gan savlaicīgām ārkārtas pilnvarām, tikušas glābtas cilvēku dzīvības.
Starp citu – Orbāna valdībai šādas pilnvaras piešķīris ungāru tautas ievēlētais parlaments. Un kas tad ir demokrātija? Tulkojumā no grieķu valodas – “tautas vara”. 2018. gada parlamenta vēlēšanās premjera Orbāna partija “Fidesz” uzvarēja ar 49%. Man ir grūti iedomāties, ka ungāri pēkšņi būtu uzķērušies kādai apdullinošai propagandas kampaņai, zaudējuši veselo saprātu.
Ungāri bija pirmā padomju impērijā iekļautā tauta, kas 1956. gadā ar ieročiem rokās uzdrošinājās stāties pretim komunistu iedibinātajam režīmam. Viņi bija pirmie, kuri 1989. gadā nojauca robežas nocietinājumus ar Austriju, tā paātrinot Berlīnes mūra krišanu.
To, ka šis ir rīcības laiks, spēj novērtēt arī Latvijā. Kā liecina nesens SKDS pētījums, tad valdības darbu Covid-19 pandēmijas laikā pozitīvi vērtē 46% Latvijas iedzīvotāju, negatīvi – 22%. Saeimas vērtējums, maigi izsakoties, nav tik spožs. To pozitīvi vērtē vien 26% aptaujāto, negatīvi – 33%.
Turklāt Saeimas valdošā koalīcija, pie kuras pieder arī Vita Tērauda, pagājušo ceturtdien neatbalstīja opozīcijas ierosinājumu Covid-19 krīzes laikā atteikties no valsts augstāko amatpersonu reprezentācijas izdevumiem. It kā sīkums, bet nepatīkams. Baidos, ka par šo balsojumu cilvēki atcerēsies vēl ilgi, līdz pat nākamajām pašvaldību un Saeimas vēlēšanām.
Diezin vai šāda “uzupurēšanās” iecirstu lielu robu amatpersonu makos (turklāt kādi gan var būt reprezentācijas izdevumi distancēšanās laikā?), tā drīzāk būtu solidaritātes izrādīšana līdzcilvēkiem. Bet varbūt reprezentācijas izdevumi palīdz teoretizēt par demokrātiju un pamācīt citus, kā pareizāk dzīvot?
