Juris Lorencs: Pie jaunās Eiropas kartes 7
Manā jaunībā Eiropas karte bija vienkārša un nemainīga. Labajā pusē stiepās neaptverams, gluži vai bezgalīgs plašums, iekrāsots viegli sārtā krāsā – Padomju Savienība, kreisajā atradās raibs lupatu deķis, mazu, pat mikroskopisku valstiņu konglomerāts. Skolā tika mācīts, ka dažas no šīm valstīm esot sabiedrotās, bet tās, kas atradās jau mazliet tālāk, – ne visai draudzīgas vai pat naidīgas. Eiropa atgādināja trīskāršu sviestmaizi ar Padomju Savienību austrumos, tās Varšavas līguma satelītiem centrā un NATO kontinentu rietumos.
Bet tad līdz ar Dienvidslāvijas, PSRS un Čehoslovākijas sabrukumu “vecā kontinenta” saimi sāka papildināt jaunas valstis. Agrākās savienības, kas bija celtas uz “mūžīgiem laikiem”, izjuka un veidojās citas. Tagad, raugoties Eiropas politiskajā kartē, atkal redzam stabilitāti. Kontinenta rietumos valda NATO un ES, austrumos – milzīgā Krievija, kas gan ir pamatīgi sarāvusies. Pa vidu – buferzemes, “pelēkā zona” – Ukraina, Baltkrievija, Moldova. Šīs “pelēkās zonas” centrā pat atrodas savdabīgs “melnais caurums” – Piedņestra. Labi vēl, ka atšķirībā no kosmiskajiem melnajiem caurumiem šis dīvainais veidojums vismaz neiesūc sevī apkārtējo matēriju. Turklāt politiskā robeža starp Rietumiem un Austrumiem, starp ES, “pelēko zonu” un Krieviju ir tik stingra, ka nepieļauj nekādus robežstāvokļus, “pārejas” vai “tranzīta zonas”. Nesenais “ABLV” bankas krahs vēlreiz uzskatāmi pierādīja, cik grūti būt tiltam starp Rietumiem un Austrumiem.
Eiropas Savienības iekšienē joprojām saglabājas visai izteiktas ienākumu, pirktspējas un labklājības robežas. Latvijas atrašanās nu jau visos iespējamos elitārajos klubiņos (NATO, ES, OECD, Šengena un eiro) diemžēl vēl nav pietiekami atspoguļojusies iedzīvotāju makos. Bet man visai interesantas šķiet ar skaitļiem grūti notveramās kultūru atšķirības, kas sāk iezīmēties “kopējā Eiropas mājā”. 2017. gadā sarakstītajā un nu jau arī latviski izdotajā grāmatā “Eiropas dīvainā nāve” tās autors britu politologs Duglass Marijs norāda uz interesantu attīstības tendenci, proti – lēnām, bet visai noteikti kontinentā veidojoties jaunas robežas. Centrālās un Austrumu Eiropas reģioni kļūstot etniski, reliģiski un kulturāli aizvien viendabīgāki, tā pamazām pārvēršoties par savdabīgu pēdējo “baltās Eiropas” cietoksni. Autors uzskata, ka Rietumeiropu nu jau neatgriezeniski esot izmainījusi musulmaņu imigrācija, kas tagad apstājusies pie Austrijas, Vācijas un Somijas austrumu robežām. Šai attīstībai būšot kritiska ietekme uz Eiropu, ko nākotnē virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem pāršķelšot jauna robeža. Tā nebūšot iezīmēta politiskajās kartēs, taču būšot redzama un sajūtama katram ceļotājam – robeža starp baltajiem, kristīgajiem Austrumiem un amorfajiem, daļēji jau islamizētajiem Rietumiem. Te vēl būtu jāpiemin, ka, pateicoties musulmaņu tautu lielajam dabiskajam pieaugumam un viesstrādnieku imigrācijai no Centrālāzijas, kultūras ainava pamazām mainās arī Krievijā.
Par to, cik neparastas, pat dīvainas var izrādīties kultūru atšķirības šodienas Eiropā, liecina kāda nesena publikācija vācu laikrakstā “Bild”. Izdevums nosoda Vladimira Putina nediplomātisko rīcību – tikšanās laikā ar Angelu Merkeli viņš esot pasniedzis Vācijas kanclerei ziedu pušķi. Izrādās, no Putina puses tā esot bijusi “seksisma izpausme”, “pazemojošs atgādinājums” Merkelei, ka “viņa ir sieviete”. Var jau būt, ka dažs labs (bet tikai dažs!) modernais vācietis sievietei pasniegtos ziedos saskata pazemojumu, kam gan īsti negribas ticēt. Kā šādu žestu vērtē poļi, gruzīni vai ungāri, man nav jāšaubās. Bet interesanti, ko par to domā latvieši?
