Nereti slimnieki meklē dažādas alternatīvas, kas neskan tik biedējoši, kā operācija vai ķīmijterapija. Cilvēki nododas netradicionālajai medicīnai, jogai, relaksācijai, diētām un citām metodēm, kas, iespējams, var zināmā mērā palīdzēt, taču tās nerisina pamata problēmu A.Irmejs atzīst: “Savulaik visai dedzīgi centos pārliecināt par piedāvātās ārstēšanas nepieciešamību, tomēr neatceros, ka mani argumenti uz kādu būtu īpaši iedarbojušies un likuši mainīt viedokli. Tagad es kā ārsts sniedzu ar zinātniskiem pierādījumiem pamatotas rekomendācijas, izstāstu potenciālo slimības gaitu, taču daudz vairāk tiek respektēta arī paša pacienta izvēle, jo neviena ārstēšana nedarbosies, ja nebūs līdzestības.” 0
To, kā pacients reaģēs uz slimību, lielā mērā nosaka personības iezīmes. Ir zināms, ka cilvēkam, kam ir lielāka nosliece, piemēram, uz neirotismu (trauksmainību, kautrīgumu, garastāvokļa svārstībām), spēcīgāks būs stress, reaģējot uz slimību. Turklāt vairāki pasaulē veiktie pētījumi apstiprina neirotisma saistību ar biežākām sūdzībām par veselību un saslimšanas gadījumiem.
Runājot par bailēm, A. Irmejs uzsver, ka tās veicina stereotipi: “Pirms desmit gadiem apmēram 80 % gadījumu krūts vēzis nozīmēja krūts zaudēšanu, taču daudzas sievietes nezina, ka šobrīd situācija ir būtiski mainījusies. Šobrīd Latvijā vairāk nekā 50 % gadījumu krūts tiek saglabāta, izmantojot krūti saudzējošu operāciju. Te liela nozīme ir arī zālēm, kas tiek nozīmētas pirms operācijas – tās lielus audzējus reizēm būtiski samazina vai iznīcina vispār. Jāņem vērā, ka laikus vēršoties pie ārsta un ārstējot vēzi agrīnā stadijā, ir plašākas iespējas izvēlēties pacientei saudzīgākas ārstēšanas metodes un arī ārstēšanas rezultāti var būt daudz sekmīgāki.”
Krūts vēža pacientes var īpaši jūtīgi uztvert savu slimību, jo iespēju zaudēt krūti sieviete redz kā apdraudējumu savai sievišķībai, pievilcībai, attiecībām, ģimenei un mātes funkciju nodrošināšanai. Šeit ļoti svarīga loma būtu psiholoģiskajam atbalstam. Ļoti bieži psiholoģiskā palīdzība būtu nepieciešama arī tuviniekiem, kuriem arī ir emocionāli grūti un trūkst zināšanu, kā runāt ar slimnieku. Nereti tas noved pie slimības ignorēšanas un pacienta noslēgšanās sevī, taču tā nenāk par labu ne tuviniekam, ne pašam slimniekam.
J.Koļesņikova: “Latvijā veselības aprūpes modelis ne vienmēr ir orientēts uz pacientu. Turklāt sistēmā trūkst psihosiciālās komponentes. Diskusijās par veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanu nevajadzētu aizmirst, ka pat visdārgākās zāles nelīdzēs, ja pacients netiks galā ar slimības psiholoģiskajiem aspektiem, emocionāli “salūzīs”, piedzīvos smagu depresiju, pašnāvnieciskas tieksmes, lietos alkoholu vai nodosies citām destruktīvām rīcībām.”
Šobrīd vairākas nevalstiskās organizācijas sniedz psiholoģisko atbalstu pacientiem un tuviniekiem, arī RSU ir rīkojusi publiskās lekcijas interesentiem par veselības psiholoģiju. Taču šīs atsevišķās iniciatīvas nespēj nodrošināt palīdzību visiem, kuriem tas būtu nepieciešams, līdz ar to būtu sagaidāma sistemātiska pieeja no valsts puses problēmas risināšanā. Īpaši nepieciešama būtu psihologa iesaistīšana ārstēšanas procesā.
Baiļu mazināšanā liela loma ir sabiedrības izglītošanai. Jau no mazotnes jāveido paradums rūpēties par veselību. To vislabāk var paveikt vecāki ar savu piemēru, regulāri apmeklējot ģimenes ārstu, neignorējot veselības problēmas, regulāri veicot profilaktiskās vēža pārbaudes, ko piedāvā valsts. Ja cilvēks šādu uzvedības modeli apgūs jau bērnībā, tad tas kļūs par tikpat dabisku pieradumu, kā mazgāšanās vai zobu tīrīšana. Arī stereotipiem par vēzi kā nāves spriedumu jāmainās, jo medicīna attīstās un mūsdienās onkoloģiska slimība ir uztverama kā jebkura cita ārstējama slimība.
