Pie daktera nāk pat ar veidojumiem, kas čūlo un smako, bet mūsdienās 80% krūts vēzis nenozīmē to zaudēšanu 0
Laikā, kad pastāvīgi dzirdama trauksme par onkoloģijas pacientu aprūpi – garajām rindām un līdzekļu trūkumu, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) speciālisti norāda, ka ir svarīgi apzināties un risināt arī tos iemeslus, kas pašus pacientus nereti kavē laikus uzsākt ārstēšanos. Diemžēl bieži ir gadījumi, kad cilvēki ilgstoši ignorē simptomus un novēloti meklē palīdzību.
“Nesen praksē sastapos ar gadījumu, kad sieviete dzīvojusi ar krūts audzēju pat piecus gadus un nav ārstējusies,” stāsta RSU Ķirurģijas katedras asoc. prof. Arvīds Irmejs, kurš vada Krūts slimību centru Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. “Nereti pie mums vēršas pacientes ar acīm redzamiem ļaundabīgiem veidojumiem, kas pat jau izčūlojuši un smako. Ik pa laikam uzņemšanas nodaļā ieved kādu pacienti, kurai ielaists audzējs sācis stipri asiņot. Un tas notiek mūsdienās – Eiropā. Nevēlos dramatizēt – pārsvarā krūts vēža pacientes ir atbildīgas un līdzestīgas, un tendence gadu gaitā šajā ziņā ir pozitīva, tomēr vēl joprojām netrūkst gadījumu, kad sievietes pat ar nopietnām audzēja pazīmēm ilgstoši izvairās no ārsta apmeklējuma.”
Iemesli šādai rīcībai ir ļoti individuāli. Daļa sieviešu neuzticas medicīnai un palīdzību meklē pie dziedniekiem. Parasti gan šīs sievietes nonāk mediķu rokās, kad daudz kas jau ir nokavēts ārstēšanas iespēju ziņā. Nereti no ārsta apmeklējuma attur kautrēšanās pārrunāt delikātas lietas un rādīt ķermeņa intīmākās zonas. Ir arī cilvēki, kas ārsta apmeklējumu uzskata par vājuma pazīmi un dzīvo pēc principa – “iešu, kamēr kritīšu”. Tomēr kā visbūtiskāko iemeslu speciālisti min bailes, kas ne vienmēr ir apzinātas.
“Kādas parasti ir pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu vēzis? Smaga, neārstējama slimība, nāve…,” pacienta izjūtas skaidro RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docente Jeļena Koļesņikova. “Uzzinot par vēža diagnozi pacientiem var būt spēcīgas emocionālās reakcijas, kas ietver, piemēram, bailes, paniku, tukšuma izjūtu, bēdas un bezcerību, jo pacientam tā ir krīzes situācija. Ļaundabīgo audzēju ārstēšanā būtisku problēmu rada laika faktors. No vienas puses, situācija prasa, lai pacients nekavējoties uzsāktu ārstēšanos, no otras puses, cilvēkam ir nepieciešams laiks, lai izveidotu priekšstatu un attieksmi pret savu slimību un pieņemtu to. Tas nevar notikt vienā dienā. Iespējams, cilvēks vēl vakar uzskatījis sevi par pilnīgi veselu un pēkšņi viņam jāpieņem jauna situācija, kas ietekmē gan cilvēka domas pašam par sevi, pašapziņu, nākotnes ieceres, ekonomisko situāciju, darbu un ģimeni, kā arī liek pārvērtēt visu dzīvi.”
Pastāv divejādas stratēģijas problemātisku situāciju risināšanai – uz problēmu vērstas un uz emocijām balstītas. Ja cilvēkam ir grūti tikt galā ar spēcīgām emocijām, bieži tiek pieņemti lēmumi, kas ir attālināti no problēmas risināšanas, tas izpaužas kā novilcināšana, ārstēšanās atlikšana. Ja pacients ilgstoši neārstējas un ignorē savu diagnozi, tas var liecināt par ļoti spēcīgu slimības noliegumu. Krūts vēža gadījumā to veicina apstāklis, ka ļaundabīgie veidojumi parasti nesāp, ja vien metastāzes jau nav skārušas, piemēram, kaulus. Sāpes turpretī ir spēcīga motivācija, kas piespiež pacientu rīkoties, jo ar tām ir grūti sadzīvot. Daži pacienti var ilgstoši iestrēgt slimības nolieguma vai dusmošanās fāzē un pārmetumos gan sev, gan ārstiem, piemēram, par laikus neatklātu diagnozi. Rezultātā var ciest uzticība mediķiem un tikt apgrūtināts ārstēšanas process.
