Kā augstākās trauksmes dienās jūtas tautieši Briselē? “LA” aptauja 0
Laura Gailīte, nodaļas vadītāja asistente Eiropas Komisijā un Latviešu biedrības Beļģijā vadītāja: “Protams, nav omulīgi, taču, tā kā mēs dzīvojam mazliet ārpus centra, mūs skar tikai praktiskas neērtības – metro nekursē, nezini, kā tikt uz darbu, veikali slēgti. Taču, kad skaties ziņas un zini, ka tas viss notiek tepat blakus, nav laba sajūta. Es neteiktu, ka esmu pārbijusies. Sestdien braucām uz Parīzi un izjutām, ka kopējā atmosfēra nav laba, kaut kas virmo gaisā. Institūcijās un manā darba vietā no praktiskā viedokļa nekas ļoti īpaši nav mainījies. Ir izsludināta trešās pakāpes trauksme, kāda bija arī pēc janvāra teroraktiem Parīzē. Ir stingrāka dokumentu pārbaude. Puse kolēģu nav darbā un strādā mājās. Tie, kuri ir atnākuši uz darbu, pārspriež, ka īsti nav laba sajūta, bet cerams, ka viss drīz beigsies un atgriezīsies normālās sliedēs. Taču mēs arī saprotam, ka normālās sliedēs vairs nebūs, visi šie pasākumi nozīmēs korekcijas arī turpmāk. Man zvana cilvēki no Latvijas, vaicā, kā mums iet. Bet varu arī teikt, ka ziņas ir viens, bet realitāte – kas cits. Centrā neesmu bijusi, tukšās ielas esmu redzējusi bildēs un man tas liekas sirreāli. Eiropas skolā drošības apsvērumu dēļ ir atcelts Ziemassvētku labdarības tirdziņš, kuru es organizēju. Man atrakstīja kādas meitenes mamma, sakot – labi, ka tā, jo viņas būtu baidījušās nākt. Cilvēki ir nobijušies. Kad izlasīju, ka meklēšanā esošais terorists staigā riņķī ar sprāgstvielu jostu, saprotu, ka tiešām nav droši. Viņu vēlme ir mūsos ieviest bailes, lai sēžam mājās, bet tieši tāpēc tā nerīkosimies.”
Ilze Spīgule, vada viesu namu Briselē: “No vienas puses, tā ir ar mediju palīdzību uzpūsta panika, no otras – arī piesardzība ir vajadzīga, lai nav upuru. Metro Briselē nekursē katru otro mēnesi, kad ir streiki, un tagad ir līdzīga situācija. Pie Šūmaņa laukuma, kur atrodas Eiropas Savienības institūcijas, armijnieki ir arī ikdienā. Briesmu stāstu ir daudz, bet tas ir policijas darbs, viņi dara savu darbu. Domāju, ka ļoti prātīgi, ka paaicināja palīgā armiju. Tās klātbūtne rada lielāku drošības sajūtu. Mēģinu saglabāt vēsu galvu un mieru. Protams, plāni mainījās, jo aizvērta bērna skola, un mēs jau arī nezinām, kāda ir dienestu informācija. Tomēr man ir tāda pati sajūta, kad bērnam ir iesnas un viņu drošāk ir paturēt mājās. Neesmu bijusi pilsētas centrā, bet tur, kur dzīvoju, arī parastās dienās ir tukšs kā izslaucīts. Šorīt veikali normāli strādāja, tikai mammām bija vairāk bērnu līdzi. Arī lidostā viss bija kā līdz šim. Ja policistus un karavīrus bruņuvestēs ar lielajām šautenēm redzi ikdienā, tad pierodi, izstrādājas tāda kā imunitāte. Teorētiski ir draudu stāvoklis, bet ir sajūta, ka kāds vienkārši brīdinātu – uzmanieties, tuvojas vētra.”
Agnis Sauka, jurists Eiropas Komisijā: “Arī Eiropas institūciju rajonā jūt policijas klātbūtni. Uz darbu nevar tikt, skolas un bērnudārzi ir ciet. Kādam ir jāpaliek mājās pie bērniem. Mēs ar sievu uz maiņām sēžam mājās. Metro slēgšana mūs neskar, jo uz darbu ejam kājām. Eiropas Komisijas ēka ir pustukša, daudzi kolēģi strādā mājās. Draudu līmenis ir trešais, gluži tāpat kā pēc teroraktiem Parīzē, bet Eiropas Komisija, protams, līdzīgi kā Beļģijas drošības dienesti, aicina neapmeklēt publiskus pasākumus. Ārpusē ir bruņoti karavīri, bet viņi šeit bija arī iepriekš. Ir stiprinātas durvis. No draugiem un radiem Latvijā saņemu uztrauktus zvanus, un detalizēti jāstāsta, kas mums te notiek, ka viss ir kārtībā, lai neuztraucas.”
Edijs Ostrovskis, strādā Eiropas Parlamentā: “Mani notikušais nekā īpaši neietekmēja, jo nedēļas nogalē neko nebiju plānojis. Rajonā, kurā es dzīvoju, izmaiņas nejuta. Protams, sekoju ziņām. Saņēmu zvanus no Latvijas un ārzemēm, kur satraukums bija lielāks nekā pie mums. Šodien esmu Strasbūrā, pa ceļam bija neliela pārbaude uz Luksemburgas un Francijas robežas. Bija jāsamazina ātrums līdz 50 kilometriem stundā un izlases veidā pārbaudīja automašīnas.”
