Pie Brīvības pieminekļa vai Lestenē? 3
Mūsu lasītājiem, kas laikrakstu abonē kopš tā pirmā numura, jautāju: vai atbalstāt leģionāru piemiņas gājienu šogad 16. martā pie Brīvības pieminekļa?
Voldemārs Vadziņš Talsos: “Ņemot vērā to, kas notiek Ukrainā un kā tas atbalsojas Latvijā, uzskatu, ka mīļā miera labad šogad no gājiena varētu arī atteikties. Prātīgāk būtu pēc dievkalpojuma Doma baznīcā sakāpt autobusos un braukt uz Lestenes Brāļu kapiem. Jau zināms, ka pie Brīvības pieminekļa pretī vecajiem vīriem un viņu atbalstītājiem būs pat vairākas organizācijas, visādi “antifašisti” ar savām provokācijām. Daži politiķi pareizi teic, ka leģionāri savus kritušos biedrus var pieminēt Lāčplēša dienā 11. novembrī.”
Daira Zepa Varakļānu novadā: “Godīgi atzīšos, ka uz pašreizējo notikumu fona saistībā ar Ukrainu grūti uz šo jautājumu sniegt viennozīmīgu atbildi. Vairāk tomēr nosliecos par to, ka bijušajiem karavīriem jāturpina iesāktā tradīcija un kā ik gadus jādodas pie Brīvības pieminekļa. No provokācijām tik un tā neizvairīsimies, tās bija un būs, tāda diemžēl ir dzīves īstenība. Atbalstu leģionārus, jo arī mūsu ģimenē mammas brālis bija leģionārs.”
Jānis Tālens Jūrmalā: “Neiebilstu leģionāru gājienam, ja vecie karavīri grib, lai iet. Tas atkarīgs tikai no viņu pašu vēlmēm. Tas ir nevainīgs gājiens, tikai žēl, ka daži to nesaprot. Jā, būs provokācijas. Tāpēc gribu jautāt, vai vajag viņiem visiem tur būt vienlaikus? Acīmredzot kādas atbildīgās personas ir ieinteresētas un visu gudri izplānojušas, lai leģionārus salaistu ragos ar “antifašistiem” un citiem provokatoriem. Būs ko rādīt televīzijām, arī Krievijas TV, kas kā parasti ir klāt.”
Jānis Blūms, pensionēts ceļinieks, Saldū: “Neesmu pret leģionāriem, bet patlaban ir tāda situācija, ka labāk “lielo lāci” – krievus – nekaitināt. Lai sirmie karavīri dodas uz Lesteni, uz Brāļu kapiem, un tur klusumā, cieņas pilnā atmosfērā arī piemin savus biedrus. Mēs, vecākā paaudze, zinām vēsturi, mans tēvs un sievastēvs to piedzīvoja, dabūja izkaroties gan vienā, gan otrā frontes pusē. Jaunieši ir karstgalvji, nezina, kā tas bija. Vēl arī nav zināms, kā beigsies Ukrainas notikumi.”
Ilga Igaune Lejasciemā: “Leģionāriem obligāti jāiet gājienā! Es viņus cienu un cienīšu joprojām. Mans brālis bija iesaukts leģionā, bet viņš ļoti negribēja iet. Taču vācieši pateica – ja neiesi, visu ģimeni aizvedīs uz Salaspils nometni. Brālis līdz frontei netika, saslima, bet par to, ka bija uzvilcis karavīra formastērpu, krievi viņu aizsūtīja uz lēģeri. Mājās atgriezās, bet no pārdzīvotā drīz vien mira. Nevajag teikt, ka visi leģionā iestājās brīvprātīgi, vai naivi domāt, ka viņi varēja iebēgt mežā vai kā citādi dezertēt.”
