Pie Brīvības pieminekļa godā deportāciju upurus 0
Spītējot stiprajam vējam un aukstajam laikam, vairāki simti cilvēku pie Brīvības pieminekļa svētdien, 25.martā, pieminēja komunistiskā genocīda upurus. Pie Brīvības pieminekļa ieradās pārsvarā vecāka gadagājuma ļaudis, turot rokā ziedus un ziedu vainagus. Pieminekļa pakājē plīvoja visu trīs Baltijas valstu karogi.
Pirms piemiņas ceremonijas vairāki simti cilvēku devās gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim. Pasākumā notika godasardzes maiņa, un pēc valsts himnas ar īsām uzrunām uzstājās Valsts prezidents Andris Bērziņš un Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais. Pēc uzrunām amatpersonas, tostarp Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa un iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, nolika ziedu vainagus pieminekļa pakājē.
Latvijas Politiski represēto apvienības līderis Gunārs Resnais piemiņas pasākumā uzstājās ar asu un emocionālu uzrunu. Resnais runas sākumā uzsvēra, ka, pulcējoties pie Brīvības pieminekļa, “mēs apliecinām uzticību tiem cilvēkiem, kas veidoja šo valsti un pieminekli – tā ir Latvijas svētvieta”.
Lai gan uzlabojoties finanšu situācijai valstī, var just pamatu zem kājām, referendums par divvalodību Latvijā bija “neatkarīgas Latvijas valsts likvidācijas piedāvājums”, norādīja Resnais. “Tas ir noticis valstī, kas nekad iepriekš nav pazinusi etnisko naidu,” viņs piebilda.
Viņš veltīja pārmetumus politiķiem, jo Latvijā notiek bīstami procesi. “Ir iesēta naida nezāle, un es ceru, ka tā neizaugs,” tēlaini izteicās Resnais. “Tā [referendums par divvalodību] bija naida kurināšana.. Mums ir kauns par tādām lietām,” sacīja represēto līderis. “Es atļaujos represēto vārdā izteikt pārmetumu un kaunu politiķiem. Šī mazā zemīte, Latvija, ir jāaizstāv!” aicināja Resnais.
Savukārt prezidents Andris Bērziņš savā uzrunā pateicās Resnajam par izteiktajām domām un pauda pārliecību, ka klātesošie viņam pilnībā piekrīt. “Mums ir jāatceras pagātne! Ir jādara viss, lai tādi notikumi nekad vairs Latvijā neatkārtotos. Mums ir jāveido nākotne, strādājot kopā, bet atceroties pagātnes mācību,” sacīja prezidents, norādot, ka iedzīvotājiem kopā ir jāveido stipra valsts, kuru atzīst un godā pasaulē.
Bērziņš uzsvēra, ka 1949.gada 25.marts ir viena no melnākajām dienām Baltijas valstīs, jo “90 tūkstoši cilvēku bez tiesas tika nosaukti par noziedzniekiem, tika atņemta viņu manta un izsūtīti ārpus savas zemes”. Latviju deportācijas skārušas vissmagāk, jo no tās izsūtīti vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēku.
“Kas bija šie cilvēki? Viņus nosauca par kulakiem, par bandītu atbalstītājiem, bet viņi bija tikai savas zemes cilvēki, kas strādāja Latvijas labā,” teica prezidents. “Kāda bija viņu vaina? Tas, ka viņu vecāki un vecvecāki bija atļāvušies nedaudz vairāk kā citi.” “Trešā daļa bija bērni, un viņi šobrīd ir kopā ar mums. Viņi ir ar sirmām galvām, viņi glabā smagas un nepārvaramas atmiņas, bet viņi nepauž naidu un atriebības vēlmi. Viņi saprot cilvēcības īsto vērtību. Viņi ir tie, kas var palīdzēt noteikt Latvijai pareizo virzienu,” emocionāli sacīja prezidents.
1949.gadā no 25. līdz 29.martam notika visplašākā cilvēku administratīvā izsūtīšana, kuras laikā no Latvijas uz attāliem PSRS apgabaliem izsūtīja apmēram 43 tūkstošus iedzīvotāju.
