Anda Līce: Latvijas luterāņiem trūkst mācītāju, bet sievietes ordinēt atsakās 14
Skatoties televīzijas raidītos dievkalpojumus, prātā nāk mākslinieka Jaņa Rozentāla diplomdarbs – slavenā glezna “No baznīcas”. Kas to dara tik izcilu? Vienkāršība un patiesums. Kaut tie, kas kāpj kancelē, arī spētu būt tik vienkārši un patiesi! Dažs labs, kaut arī nav sēdējis pie tā Kunga labās rokas, zina, kāda izskatās debesu valstība. Pareizi vārdi mijas ar Bībeles citātiem, bet paslīd garām, jo nav tās sirds pārpilnības, no kuras vajadzētu runāt mutei, toties ir prāta pārpilnība un amata apziņa. Tik daudzi gan laicīgie, gan garīgie sludinātāji ar pareizām domām piebāž sev galvu kā kūtsaugšu ar sienu. Bet, ja siens nav izžāvēts, tas sapelē un ganāmpulks ir badā. Nav brīnums, ka dažu labu baznīcu solos ir ļoti daudz tukšu vietu.
Kāpēc bieži ir tā, ka mēs esam te – lejā, bet viņi, mācītāji, tur – augšā, kancelē? Mūs šķir ne jau fiziskais attālums, bet līdzpārdzīvojuma trūkums, jo nesasienas tās iracionālās saites, kad, Bībeles vārdiem runājot: “Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne verga, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”
Es allaž jūtu kaunu par tiem garīdzniekiem vīriešiem, kuri ņemas klāstīt, ka sievietes nu nekādi nedrīkstot būt mācītājas. Ir rūgti jāpasmaida, dzirdot uzrunu: “Brāļi un māsas…” Kādas māsas, mīļie brāļi? Es nezinu, kā ir citām konfesijām, bet Latvijas luterāņiem ļoti trūkst mācītāju, kamēr ārpus Latvijas sievietes ordinē un nu jau tur kalpojošo skaits sniedzas pāri trešajam desmitam. Es apbrīnoju tās, kuras paklausa šim nebūt ne vieglajam aicinājumam un, lai kalpotu, ir spiestas no Latvijas doties projām. Brēcošas vajadzības pēc garīgās aprūpes šeit ietu mazumā, ja vien vīrieši nebūtu privatizējuši Svēto Garu.
Es klausos par debesu valstību, kura vēl tikai būs, un domāju, kā man šo dienu šajā valstībā nodzīvot. Atbildi nesaklausu. Grūti pateikt, vai dažs labs mācītājs kalpojot ir izdedzis vai vēl nemaz nav iededzies. Bet varbūt cilvēks vienkārši ir iedomājies, nevis tiešām saklausījis aicinājumu. Agri vai vēlu kristīgā baznīca nonāks lielu izšķiršanos priekšā: pie tās durvīm klauvē jautājums ne tikai par sieviešu ordināciju, bet arī pedofilijas skandāli, starpreliģiju, zinātnes un reliģiju dialogs un to kompetences, konfesiju nošķirtība un sabiedrības patiesie visatļautības cēloņi. Un tas viss tepat – šajā valstībā.
