Pie bagāta teksta par Andreja Upīša personību 2
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbības projekts “Es esmu…” nācis klajā ar otro monogrāfiju, kuras galvenais varonis nu ir latviešu rakstnieks, literatūrkritiķis un tulkotājs Andrejs Upīts (1877–1970), bet saturs – viņa ievērojamāko darbu analīze.
Monogrāfijas autors literatūrzinātnieks un Andreja Upīša memoriālā muzeja darbinieks Arnis Koroševskis gan ar pārmetumu min (un neizvērš faktus), ka Upīti tauta dēvē arī par kolaboracionistu, alkoholiķi, Brīvības ielas dzīvokļa iemītnieku un anekdošu tēlu. Būtu jau interesanti objektīvi paraudzīties arī uz Upīša tumšākās puses mazāk zināmām niansēm, taču grāmatas kontekstā šiem “tituliem” ir sekundāra nozīme, jo rakstnieks ir viens no ražīgākajiem autoriem latviešu literatūrā – sarakstījis 21 romānu, 30 lugas, 10 noveļu krājumus, vairākus garos stāstus un divus dzejas krājumus, kā arī aktīvi darbojies publicistikā un tulkošanā. Kāds varētu būt Upīša kopsaucējs tautā? Dažu populārāko darbu autors, kuru lika lasīt skolā, literatūras patriarhs, neskaidri apdvests ar kritisku dzīves pazīšanu, spītīgs savas gaumes veidotājs un plūsma vēstures sarkanajā upē.
Miera labad palikšu pie jēdziena “pretrunīgs autors”, jo arī es esmu studiju darbos centusies iedziļināties tieši Andreja Upīša prozas poētikā. Arnis Koroševskis ar Upīša smago raksturu monogrāfijā ir ticis galā teicami – lasītājam rodas iespaids, ka autors Upīti iepazinis, izzinājis un atliek vien slīpēt šķautnes, krietni vairāk strādājot ar valsts arhīviem, varbūt derētu padziļināti raksti par Upīša grāmatu izdošanas ekonomiskajiem rādītājiem, lai beidzot saprastu “veiksmīgas grāmatas” jēgu. Brīžiem šķiet, ka Arnis Koroševskis runā tādā tonī, lai Upītim patiktu šis par sevi pārliecinātais, retu reizi šaubās slīgstošais teksts.
Jāsaprot, ka monogrāfija “Lielais noliedzējs” ir diezgan klasiska, latviešu un krievu literatūrzinātnes tradīcijās balstīta literatūrvēsturiska tekstu analīze, kur ir bagātīgi citēta periodika, kritikas, latviešu autoru monogrāfijas, raksti un Upīša teksti, un Koroševskis izmisīgi cenšas nepazust aiz šiem plašajiem citātiem, skaidri pasakot savu vērtējumu. Te ir atrasts viens otrs pirmreizīgums Upīša tekstos, atklāti mazāk zināmi viņa tekstu talanti. Toties nav plaši izmantotas “mūsdienu literatūras teorijas”, lai gan man visdrīzāk nav ne jausmas, kas tās tādas ir, un tāpēc es saskatu vien hermeneitikas un semiotikas metožu iezīmes, kas jebkuram 21. gs. pētniekam ir jau asinīs. Te ir drosmīgi mēģinājumi skatīt Upīša tekstus ne tikai pasaules literatūras kontekstā pirms, bet arī pēc – tā rodas izteikas par to, ka Upīts 20.–30. gados redzējis savu laiku tā, kā vēlāk to redzēs, piemēram, Dz. D. Selindžers vai B. Ī. Eliss u. c. mūsdienu ārzemju klasiķi. Te ir padarīts liels darbs, apskatot vien nelielu daļu no Upīša devuma un konteksta, un tas uzrāda to, ka vēl lielāks darbs būtībā jāpadara. Un, protams, te ir arī nedaudz mīlestības, kas jebkuru var darīt aklu.
Arnis Koroševskis grāmatu veidojis tā, ka dažreiz liekas – tā ir Upīša tekstu rokasgrāmata, kurā ne vienmēr būs vieta sižeta izklāstam, jo jālasa avoti pašam. Tā ir autora enciklopēdiskā saruna ar Upīti, kurā viņš savu varoni uzklausa un atļaujas arī sniegt padomus (viens no tiem: nevajadzēja tev darboties literatūrā pēc padomju okupācijas, tāpēc tagad tāda šmuce). Un šī saruna acīmredzot bijusi vēl plašāka, tāpēc rodas skarbas īsināšanas un saspiešanas, maketa nepārdomātības sajūta, ko nodrošinājis jau izdevējs pats. Iespējams, es monogrāfiju ar tik plašiem citātiem liktu maketā tā, lai citāti izceltos un tos vajadzības gadījumā varētu veikli atšķirt no pamatteksta; iespējams, es šajā ierobežotā ielikumu apjomā neliktu visas bildes, jo dažas no tām zaudē vērtību, būdamas “kā pastmarkas”. Un tad vēl tas “baisais foto” ar Kirhenšteinu, ko autors tikai apraksta, bet grāmatā neiekļauj (360. lpp.); bagātīgi analizēts reālisms, bet nemitīgi minēts naturālisms, tā arī nedefinējot; no kaitinošiem sīkumiem – “kas” vietā “kurš”, it kā lietām būtu personība; nepārdomāta pieskaršanās Upīša darbu ekranizācijām, neminot scenārija un scenārista, režisora gaumes īpatnības; pārāk lakoniska nodaļa par Maskavas apgādu “Prometejs” un Lielo teroru u. c. Autors monogrāfiju veidojis nelielu, dažādi akcentētu nodaļu veidā, no kurām, piemēram, raksts par “Zaļo zemi” atšķiras ar savu relaksētību, bet epilogs vispār ir lieks vaimanārijs par to, ka mūsdienās Upīti/literatūru nelasa, jo ir iestājies informācijas terabaitu laikmets, kam nav sakara ar kultūru (autors gan visdrīzāk izmantojis informācijas terabaitus šīs monogrāfijas tapšanā, jo, piemēram, bez meklēšanas Latvijas Nacionālās bibliotēkas datubāzēs būtu grūti uzskaitīt daudzos avotus, kur minēts Upīts).
Lasītājs nesapratīs, kāds patiesībā bija Upīts. Drīzāk – kāds ir Upīša tēls. Upīša nicinātājiem patiks viņam padomju laikos adresētās anonīmās draudu vēstules, faniem – samērā interesantā Upīšrenesanse 20. gs. 90. gados. Ar to visu monogrāfija iznākusi programmatiska un netieši paskaidro, kāpēc Upīti nevajadzētu aizmirst. Vai to varēja darīt liriskāk? Vai varēja veltīt viņam esejas? Man jau gribētos. Jo tā nav bauda, kas rodas, izlasot monogrāfiju. Tā ir informācija par to, kā mīlēt Upīti.
