Pie apgāztās laivas ledainajā ūdenī krampjaini turējās makšķernieks. Stāsts par drošību uz ūdeņiem ar laimīgām beigām 1
Sala vīrs paņēmis ilgstošu atvaļinājumu, un ledus borētājiem skumjas: kaut kā tik ļoti pierastā un tīkamā pietrūkst.
Turpretim vaļējā ūdens cienītāju – laivotāju – sezona turpinās ar pilnu sparu un arī par lomiem tā īsti sūdzēties nevar. Ūdens upēs un ezeros gana auksts, plēsīgās zivis samērā gurdenas un gausas, bet to nārsts tuvojas, kādu treknumiņu taukuma uzdzīšanai uzkost gribas, un kāpēc gan nepagrābt tuvu garām peldošu bezrūpīgu zivtiņu (mānekli).
Šoreiz gan nerunāšu par mānekļiem un to animāciju, lai iekārdinātu zivi uz ņēmienu, bet gribu vērst copmaņu uzmanību uz, manuprāt, ļoti svarīgu faktoru, proti, drošību uz ūdeņiem ziemas laikā.
Pie apgāztās laivas
Pirms pāris nedēļām mani draugi Roberts un Ints devās uz Engures ezeru spiningot, vēja pūtiens klajajās vietās bija krietni jūtams, un tas pie katras pirmās izdevības centās copmaņu laivu apgriezt kājām gaisā.
Vīri turējās aizvējā, ķēra līdakas un pēcpusdienā izmakšķerējušies un atpūtušies uzņēma kursu uz laivu bāzi.
Pēc pāris minūtēm Ints, kurš sēdēja laivas priekšgalā ar muguru pret vēju, sāka kliegt, ka apgāzusies laiva, Roberts pameta skatu atpakaļ un ieraudzīja, ka vietā, kur stāvēja citu copmaņu laiva, gar to pa ūdeni peras divi makšķernieki.
Strauji pagriezis laivu uz slīkstošo pusi un nokomandējis Intu, lai zvana glābējiem, viņš ar pilnu klapi tuvojies nelaimē nokļuvušajiem ļaudīm.
Piebraucot pie ķibeles vietas, skatienam atklājusies samērā drūma aina, viens no ūdenī iekritušajiem makšķerniekiem bija iemanījies ierausties laivā atpakaļ un neadekvātām, drudžainām kustībām smēla no līdz bortiem pilnās laivas ūdeni, otrs, klabinādams zobus, vēl joprojām bija ūdenī un krampjaini turējās pie laivas borta.
Izvelk makšķernieku
Vīri nostājās līdzās pielijušajai laivai, Ints kantēja savu laivu uz pretējo pusi, bet Roberts, pārliecies pāri abām laivām, centās ūdenī esošo cilvēku, kura spēki gāja uz beigām, iedabūt laivā, beidzot tas viņam ar otra cietušā palīdzību, un pārcilvēcīgiem spēkiem arī izdevās, un abas laivas bortu pie borta ar divu elektromotoru spēku devās uz bāzi, kā par brīnumu akumulatori bija palikuši laivā.
Krastā abi cietušie makšķernieki tika nodoti glābēju un mediķu aprūpē, bija pagājušas četrdesmit piecas minūtes, un krastā vīrs, kurš visilgāk atradās aukstajā ūdenī, atzinies, ka
pirmo reizi uzvilcis mugurā glābšanas vesti un ūdens licies nežēlīgi auksts.
Šoreiz pārsalušajiem makšķerniekiem viss beidzās laimīgi, palīdzēja tas, ka tuvumā bija vīri, kuri nenobijās, zibenīgi metās palīgā un, riskējot ar to, ka var tikt apgāzta arī viņu laiva, un nāves briesmām pakļauta arī viņu dzīvība, ar pārdomātu un aukstasinīgu rīcību izpildīja savu pilsoņa pienākumu, lai divi vīri atgrieztos pie savām ģimenēm.
Kad izbraukuši krastā un slapjie salstošie makšķernieki jau bijuši siltumā un drošībā, glābēji tā pa īstam esot sapratuši stāvokļa nopietnību un to, ko paveikuši, bet, gaistot milzīgajai nervu spriedzei, vēl pusceļu līdz mājām trīcējušas rokas.
Citu laivu tajā rajonā neesot bijis, un Roberts tik īsi noteicis: “Labi, ka bijām tuvumā.”
Laivas jāpārbauda
Nesen nācās dzirdēt, ka kāds makšķernieks, tiesa gan, krietni vien siltākā laikā, izlūzis cauri laivas grīdai un šādā pludiņveidīgā stāvoklī pavadījis gandrīz divas stundas, līdz talkā atsteidzies sazvanītais draugs.
Sen labi zināms, ka, cilvēkam atrodoties aukstā ūdenī, galvenais drauds viņa veselībai un dzīvībai ir hipotermija jeb ķermeņa siltuma zudums, kas iestājas, ja cilvēka iekšējā temperatūra samazinās zem 35 °C.
Tā izpaužas kā nogurums, kustību koordinācijas un orientēšanās zušana, iestājas nejutīgums, sākas runas traucējumi un psiholoģisks apjukums.
Ja ķermeņa temperatūra turpina kristies, cilvēks var zaudēt samaņu, drebuļus nomaina muskuļu stīvums, nāve var iestāties jebkurā hipotermijas stadijā.
Ko tad īsti vajadzētu darīt, lai izbēgtu no šādām situācijām? Pirmkārt, noteikti draudzēties ar prātu, iepazīties ar laika apstākļiem konkrētajā ūdenstilpē, uz kuru esat nolēmis doties, un vislabāk to nedarīt vienatnē.
Otrkārt, ja vēlaties izmantot laivu bāzes laivu, pārbaudīt, kādā tā ir stāvoklī (airi, grīda, borti, duļļu ligzdas, glābšanas riņķu un vestu esamība). Arī tad, ja lietojat savu laivu, tai jābūt kārtībā un pilnā kaujas gatavībā!
Kā drošāk
Jaunās spiningošanas tehnikas vislabāk padodas, kājās stāvot, bet daudzu laivu bāzu laivas ar apaļīgajām apakšām, sevišķi ja tām nav grīdu, nav tam piemērotas.
Šeit būtu vietā paslavēt to laivu bāzu apsaimniekotājus, kuri vienmēr rūpējas par savām laivām, tās pielabojot, krāsojot un gādājot, lai tās būtu aprīkotas ar nepieciešamo inventāru.
Kā vienu tādu piemēru varu minēt VAS “Latvijas valsts meži” laivu bāzes. Protams, ir arī vēl citas tādas bāzes, bet diemžēl par visām to nevar teikt.
Domāju, ka laivu bāzu laivām būtu nepieciešams izstrādāt vienotus valsts standartus, pie tiem pieturēties un reizi gadā pirms sezonas tās pārbaudīt, jautājums tikai par to, kurai valsts institūcijai to uzlikt par pienākumu.
Un, treškārt un galvenokārt, saprast, uz ko mēs ejam, un būt gataviem uz visiem negaidītiem un nepatīkamiem pārsteigumiem sev vai saviem kolēģiem.
Kā ilgāk izdzīvot ledainā ūdenī, varat izlasīt Jūras spēku krasta apsardzes dienesta mājas lapā atrodamajā rokasgrāmatā jūrniekiem “Cilvēka izdzīvošana aukstā ūdenī”.
Atcerēsimies, ka viena darba spējīga Latvijas iedzīvotāja pienesums valstij četrdesmit gadu laikā ir vairāk nekā miljons eiro, bet piederīgā zaudējuma gadījumā tuviniekiem radītās morālās ciešanas nav aprakstāmas.
