Egils Līcītis: Pie amatu dalīšanas 0
Politiski atbildīgās personas sūdzas, cik grūt’ atrast piemērotus cilvēkus, kurus likt valsts iestāžu priekšposteņos un kroņa uzņēmumu vadībā. VID ģenerāldirektora vakance ilgstoši stāv vaļā neaizņemta, un ir citi krēsli, toskait tādi, kur miegaini sēdētāji jānomaina, kā no iesildītas ligzdas izgrūž dzeguzēnus. Diemžēl mašīnu izgudrotāji vēl nav izfunktierējuši, ka ieņēmumu dienestu vadītu sirdīgs robots. Tāpēc politiķi caurskata piemīlīgu puisiešu un meitiešu loku, iesaista un par bargu naudu algo personālatlases kompānijas, bet vienalga – nevedas. Valsts piedāvātie amatkrēsli nav ejoša prece darba tirgū. Esot slikti turēšanas apstākļi, amatvietas ne tik ienesīgas kā agrāk, un atbildība pārmēru nospiežot.
Kandidātiem priekšā uzceltais žodziņš nemaz nav augsts, un neviens Latvijā dzīvojošais nav svēts kā Jeruzalemes galdnieka dēls. Pietiek, ka amata kandidāts odis biszāļu dūmus kā profesionālis un ar reputāciju nav novārtījies dubļos. Sabiedrība nevēlētos, ka amatu dalītāji krēsla mīkstumā iefīrē politisko izrakteni vai iztapoņu. Tas zināms, ka vara un partijas spēj deformēt un pārprogrammēt dievbijīgākos, tikumīgākos jaunekļus.
Bet man ir aizdomas, ka kandidātu vērtētāji ir vienpusēji un negrib paplašināt horizontu. Vai ir dzirdēts premjera, ministru sevišķs uzaicinājums – darba sludinājumu dēlis domāts arī labi sagatavotiem kandidātiem no reģioniem un novadiem? Lūdzu pieteikties. Dritvaikociņ, Valsts prezidents ir ogrēnietis, cēlies no Madonas mežiem! Jubilāram Streičam šūpulis kārts dziļā Latgolā! Mūsu dižgari visi nākuši no ganiņiem un Rīgai liela attāluma. Taču uz zemēm cilvēki kautrīgāki un nav izbadējušies par katru cenu pēc karjeras pakāpiena kā dažs pilsētas iemītnieks. Laucinieki turas nostāk un auj darba zābakus, nav apmācīti slīdēt lakkurpēs kā pāvi pa parketu. Ne katrs lauku zēns pratīs atšķirt elzasieti no reinvīna un uzkost ar kamambēru. Tai pašā laikā perifērijā ļaudis ir nacionālāki un patriotiskāki, prātīgāki, krietnāki un praktiskāki par plānā galdiņa urbējiem. Ciešāki ar tautu un nebūt nav ar knipi nogāžami speciālisti pilsētnieku priekšā. Kā rupjmaizi ēduši, varbūt arī noturīgāki pret kārdinājumiem.
Tomēr iegājusies netaisnība, ka augsto komisiju mikroskopā lūkātāji velta uzmanību uzpeldējušam (bieži piesārņotam) Vecrīgas planktonam, kamēr provincē strādājošiem nepievērš vairāk uzmanības kā dīķa dūņām. It kā Rīgas adrešu galdā pierakstītam klātos būt lielo algu saņēmējam, bet provincieti skanieris nelaiž cauri – pāķis! Sak, ārpus pilsētas šie strādā kurtuvēs un ceļmalu tankštellēs, tur zelta tīrradņus neizskalosi. Zaļos gurķus būs papildus jāmāca, kas ir smalki un kas nav, kā uzvesties ASV vēstniecībā un ar starptautiskajiem partneriem – būs liekas neērtības. Lai kurpnieki paliek pie liestēm un izidori – Latgalē. Te jau bija nonievāšana, ka vietējais runā novada izloksnē, nevis Briseles slengā. Tāpēc lauķi jāieskaita valsts aparātam, resoriem nederīgos latviešos, jo īpaši liela trūkuma dēļ, ka nav līdēji un pa prātam izdabājoši. Viņi nefiltrē, ko runā. Tirliņam acīs pateiks – ārā, prom un pār Zilupi, tāpēc vien izredzes uz amatiem nullificējamas.
Ko par to teiktu Zemnieku savienība? Ā, tur jaunie deputāti paši esot saņēmuši komandu – sēdiet ratu malā, skatieties, kā vecie grožo.
