Anda Līce: Tik daudz ko esam iemācījušies aizbildināt ar kovidu 16
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No sniega celtie aizsargvaļņi un cietokšņi pieaugušajos neizraisa sašutumu, tie liek pasmaidīt, jo atgādina bērnību, un pieaugušie dažkārt pat iesaistās šo cietokšņu celšanā. Pavisam cita lieta ir aizsargmūri un cietokšņi, ko pieaugušie onkuļi un tantes, kā aizvien pārcenzdamies, būvē no materiāla, kas ir daudz izturīgāks par sniegu, proti, no dažādiem valdības lēmumiem un arī patvaļīgiem rīkojumiem.
Pēdējos divos gados laikam gan ikvienam ir nācies piedzīvot nepatīkamus brīžus, stāvot pie kādas iestādes aizslēgtām durvīm. Tagad tik daudz ko esam iemācījušies aizbildināt ar kovidu, līdz ar to no tā visa izsist kādu labumu arī sev.
Tie, kas atrodas šo nocietinājumu iekšpusē, ir pasargāti no ārpasaules, kas ir kļuvusi nepacietīga un agresīva, pateicoties tieši šādiem nocietinājumiem. Bet kā jūtas tie, kas atrodas ārpusē? Piemēram, pārdevējas, vilcienu pavadones, skolotāji, celtnieki un daudzu citu profesiju pārstāvji, kas diendienā nonāk tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, bieži vien arī ar inficētiem?
Valsts varas norobežošanās no sabiedrības sākās jau krietni pirms pandēmijas, kad ar lozungu “Viss cilvēku labā” optimizācijas vārdā notika mazo uzņēmumu darbības ierobežošana, tika slēgtas skolas, medpunkti, pasta nodaļas, bibliotēkas, “Latvenergo” un banku filiāles, preses kioski un veikali.
Vispirms tas paralizēja dzīvi provincē un sagādāja daudz problēmu tieši gados veciem cilvēkiem. Pilnīgā bezpalīdzībā viņus iesvieda daudzu vietējo autobusu maršrutu slēgšana. Šie jaunievedumi un tiešo kontaktu ierobežošana birokrātiju visos līmeņos nevis samazināja, bet palielināja un atjaunoja rindu lāstu. Šķiet, ka mēs tāpat kā kucēni līdz spēku izsīkumam ķeram savu asti.
Nieka pakalpojuma dēļ pēdējos divos gados ir nācies piedzīvot plašu izjūtu gammu, kad dusmas mijas ar sašutumu, kas pārvēršas sarūgtinājumā un atsvešinātības sajūtā. To esmu piedzīvojusi gan es, gan daudzi citi. Diemžēl tam neredz gala.
Pavisam nesen es darba dienā un darba laikā stāvēju pie sava pagasta (nu jau bijušā novada) pārvaldes slēgtajām durvīm un apmeklējumu mēģināju pieteikt pa tālruni. Klausulē atskanēja visur par mantru kļuvušais skaitāmpantiņš: “Ja jūs vēlaties to un to, nospiediet podziņu viens…” Zvanīju un spiedu, bet nekā.
Nav jābrīnās, ka, saduroties ar dažādām šķēršļu joslām, sabiedrībā aug neapmierinātība. Jo šīs joslas augstākas, jo zemāka uzticība valdībai un vietējām varām. Vainīgi nav citplanētieši, nedaudz pārfrāzējot Gunta Veita dziesmu “Disnejlenda”, jāsaka: “Mūsu pašu radīts ir šis lērums viss.” Mans Jaungada vēlējums – lai mums visiem mazāk jāstāv aizslēgtu durvju priekšā.
