“Viensētu stāsti”: Ciemos Lubānas novada “Zvaigznīšu” mājās, kur sien īstu mājas sieru 4
“Man viegli viesiem izstāstīt, kā atrast mūsu mājas, jānogriežas pie norādes – Jāņa Zābera muzejs, un tad jau turpat līdzās ir “Zvaigznītes”,” mūs sagaidot, teic Lubānas novada Indrānu pagasta “Zvaigznīšu” mājas saimniece Ilona Malahovska.
Mājas atrodas skaistā vietā Aiviekstes un dižu ozolu ielokā. Šī ainaviskā vide arī mudināja saimniekus pievērsties lauku tūrismam. Ikdienā Ilona strādā Lubānas bērnudārzā par medmāsu, bet vakaros gatavo mājas sieru. Viņas sietajiem sieriem ir daudz cienītāju. Uz Jāņiem jāgatavo vismaz sešdesmit rituļi. Dienā, kad viesojamies “Zvaigznītēs”, satiekam arī Ilonas meitu Sabīni, znotu Ilgvaru un mazmeitu Sofiju. Ik pa brīdim mums pievienojas arī dēls Elvijs. Viņi visi jau kādu laiciņu dzīvo Norvēģijas galvaspilsētā Oslo, bet tagad atbraukuši paviesoties pie vecākiem. Ilonas vīrs Valērijs mājās ierodas vien nedēļas nogalēs, jo strādā par šoferi Rēzeknē. Jautājam, vai saimniecei ikdienā nav vientuļi, dzīvojot vienai?
“Kad bijusi pilna māja un tad visi aizbrauc, pirmajā brīdī kļūst nedaudz skumīgi. Tad palieku viena ar suni Frici un kaķeni Princesi. Īpaši jau pietrūkst mazmeitas Sofijas, kura ar saviem solīšiem piedipina māju. Taču man nav laika garlaikoties. Atbraucot vakarā no darba, jākurina māja, jāvāra cūkām putra, jāliek uz plīts karsēties piens un jāuzmana, lai tas nepārskrien pāri malām. Tad jāķeras pie siera gatavošanas. Mēs turam divas govis, un es sāku prātot – piens ir, kaut kas ar to jādara. Kāda kundzīte izstāstīja man siera gatavošanas noslēpumus, un es ķēros pie darba. Sāku ar ķimeņu sieru, tad ķiploku, esmu to arī kūpinājusi. Piedevas var būt visdažādākās, kādas vien kundes vēlas. Saldo sieru cienītājiem piedāvāju ar kanēļa un marmelādes piedevām. Arī pirts ciemiņiem piedāvāju nogaršot savu sieto sieru. Un pat tie, kas apgalvo, ka mājas sieru neēd, pēc tam pasūta rituli sev līdzi,” stāsta Ilona.
Līdzās govīm lopu saimi pārstāv arī divas sivēnmātes un divi barokļi pašu patēriņam. Saimniece ir pārliecināta, ka pašaudzētu cūku gaļai ir pavisam citāda garša. Uz “Zvaigznītēm” Malahovsku ģimene pārcēlās 1987. gadā. Pirms tam mitusi netālajos Degumniekos, bet tur Ilona nav varējusi iedzīvoties.
“Vēl tagad nesaprotu, kā es savulaik varēju pamest Siguldu un pārcelties uz vīra dzimto pusi. Indrānos dzīvo vīramāte, un, braucot pie viņas ciemos, uzzinājām, ka tiek pārdota kaimiņmāja. Šī vieta man iepatikās, garām plūst Aiviekste, apkārtnē aug diži ozoli. Zinātāji stāsta, ka Jānim Zāberam paticis braukt laivā pa upi un skaļi dziedāt operu ārijas. Māja celta trīsdesmitajos gados. Pirms gada ar bērnu palīdzību to izremontējām, kārtīgi nosiltinājām. Elvijs ir ātrs kā vējš, teica: aši ķeramies pie remonta, un viss tika paveikts straujā tempā,” par izdarīgo dēlu stāsta Ilona.
Elvijs paskaidro, ka jau četrus gadus dzīvo Norvēģijā, kur strādā celtniecībā. Turpat strādā arī māsas Sabīnes vīrs. Elvijs svešumā ir kopā ar sievu Madaru un mazo dēliņu Adrianu. Elvijs spriež, ka Norvēģijā strādās tik ilgi, kamēr sapelnīs naudu savas mājas celtniecībai. Pamazām jau tā top Gulbenes pusē. “Savulaik man vecāki daudz palīdzēja, tagad cenšos viņiem to atdarīt,” piebilst Elvijs.
Arī Sabīne ar vīru Ilgvaru nolēmuši palikt Oslo līdz laikam, kamēr varēs finansiāli atsperties, lai tiktu pie savām mājām Latvijā. “Es līdz šim ar Sofiju dzīvoju pa mājām, bet meita nesen sāka apmeklēt bērnudārzu, un tagad arī es meklēšu kādu darbu. Sofija pāris mēnešos iemācījusies dziedāt norvēģu dziesmiņas. Es šo valodu vēl nepārvaldu, bet strādājot būs vieglāk iemācīties. Jau tagad mēs varam labi iztikt, bet, kad es sākšu pelnīt, tad varēsim arī iekrāt naudu. Līdz Sofijas skolas gaitu sākšanai mums vajadzētu atgriezties Latvijā, jo Norvēģijā ir citāda izglītības sistēma. Tur bērni var mācīties, cik paši grib, neviens neko neuzspiež. Šaubos, vai tāda brīvība nāk par labu mācību procesam. Parasti pēc ciemošanās vecāku mājās, grūti atkal braukt projām. Daudz kā svešumā pietrūkst, grūti arī pierast pie Norvēģijas pārtikas,” atzīst Sabīne.
Ilona gan uzskata, ka Oslo nav nekāds dižais attālums, iesēdies lidmašīnā, un viens pūtiens, kā esi pie bērniem ar lauku labumiem somā. Nav jau visu laiku jaunajiem jāsēž blakus mammai, jāprot viņus atlaist, lai dzīvo savu dzīvi.
Izmantojot dabas dotās iespējas, “Zvaigznīšu” saimnieki iekopuši upmalas ieloku, lai izveidotu ceļotājiem atpūtas vietu. Sāka ar telšu un ugunskuru vietu ierīkošanu, līdz sadūšojās uzcelt arī pirti. Tāpat ierīkoja nojumi, zem kuras jumta var satilpt četrdesmit cilvēki. Pirms diviem gadiem ierīkoja bērnu rotaļu laukumu. “Pie mums piestāj laivotāji, makšķernieki, ballīšu un kāzu jubileju viesi, Latvijas apceļotāji,” stāsta Ilona. Sabīne gan uzskata, ka mamma strādā par daudz. Reizēm uzrodas klienti, kas paši izdomājuši noteikt savu cenu par piedāvātajiem pakalpojumiem. Ilona ar sev piemītošu pašapziņu par to saka: “Dažiem pilsētniekiem liekas, ka viņi ir lieli un vareni, bet es zinu sava darba vērtību, un mani īstie ciemiņi arī to zina. Kad ierodas viesi, viņiem vieniem pieder visa upes mala, svešas kompānijas netraucē. Mēs cenšamies darīt tā, lai ciemiņi ne tikai iegrieztos, bet arī atgrieztos. Nezinu, vai es strādāju par daudz, taču sēdēt un neko nedarīt nevar. Tie, kam ir nauda, lai cilvēcīgi dzīvotu, ļoti daudz arī strādā. Maz darba un daudz naudas – tā dzīvē nemēdz būt,” ir pārliecināta Ilona.
Viņa ir strādājusi dažādus darbus. Neraugoties uz medicīnas izglītību, Ilona gan bijusi Meirānu tautas nama vadītāja, gan strādājusi skolā par pavāri. Viņa priecājas, ka Lubānas bērnudārza vadītāja izkustinājusi no katliem, kad šis darbs vairs nesniedza gandarījumu. “Man ir arī masieres diploms, bet maz esmu praktizējusi. Masierim jābūt mīkstām rokām, ne tādām sastrādātām kā man. Taču nekas nav akmenī iecirsts, varbūt kādreiz uztaisīšos par smalku dāmu, likvidēšu lopus un nodarbošos ar masēšanu,” nosmaida Ilona.
Viņas vaļasprieks ir teātra spēlēšana Meirānu dramatiskajā kolektīvā. Sabīne piebilst – mamma mums ir vietējā zvaigzne. Ilona pastāsta, ka lielākoties tiek iestudētas izklaidējošas izrādes, jo ar smagumu jau saskaramies ikdienā. Divreiz nedēļā Ilona pēc paveiktajiem kūts darbiem sēžas mašīnā, lai dotos uz mēģinājumu. Būšana cilvēkos, ar kuriem var jautri izsmieties, dāvā pozitīvas emocijas. Kad nedēļas nogalēs mājās atgriežas vīrs, viņu gaida darāmo darbu saraksts. Kad bērni bijuši mazāki, arī viņiem bijis mammas dokumentēts darbiņu saraksts. “Mēs šo māju savulaik nopirkām ar visu tantīti, kas te dzīvoja. Māja gan nepiederēja viņai, Annīte bija ienācēja. Viņa mums kļuva par tādu kā ģimenes locekli. Annīte nodzīvoja ar mums kopā vairāk nekā divdesmit gadu. Viņa aizgāja no dzīves 94 gadu vecumā un līdz pēdējai stundiņai bija liela dziedātāja un rokdarbniece,” pastāsta Ilona.
Raidījums par Lubānas novada Indrānu pagasta “Zvaigznīšu” mājas saimnieci Ilonu Malahovsku klausieties Latvijas radio 1 programmā 18. janvārī plkst. 16.05 ar atkārtojumu 25. janvārī plkst. 6.03.
