Pianisma virtuozs Reinis Zariņš: Par laimi, mūzika ir relatīva 0
Ar savu meistarību interpretēt gan klasiķu, gan šodienas komponistu darbus, jaunais pianists Reinis Zariņš ir sajūsminājis klausītājus daudzviet pasaulē, arī prestižākajās koncertzālēs – Amsterdamas Concertgebouw, Ņujorkas Kārnegija un Steinveja zālēs, kā arī Londonas Vigmora zālē. Nu būs iespēja klausīties viņa muzicēšanu festivāla “Summertime – aicina Inese Galante” koncertā 11. augusta vakarā Dzintaru koncertzālē. Bet pirms tam piedāvājam izcilo pianistu iepazīt sarunā.
– Kad jūs pirmoreiz dzirdējāt klavieres skanam?
– Man bija kādi seši gadi. Mācījos igauņu pamatskolā, kur dziedāšanu mācīt atnāca Renē Salaks, kurš patiesībā ir koncertpianists. Viņš savas spējas nevarēja neizpaust. Citu komponistu dziesmu pavadījumus un paša mums sacerētās dziesmiņas viņš spēlēja tik “garšīgi”… biju dzirdētā tik ļoti pārņemts, ka pēc stundām gāju pie pianīna un plinkšķināju taustiņus. Renē Salaks to pamanīja un vaicāja, vai es gribētu pie viņa mācīties. Renē tolaik bija izveidojis privātstudiju, lai redzētu, kā strādā viņa izgudrotā metodika – kā mācīt ļoti mazus bērnus, lai viņi spēlētu ļoti sarežģītu mūziku.
– Nu, re – jūsos viņa metodika ir nostrādājusi! Kāds tad bija Renē Salaka metodikas spēks? Dziedāšanas skolotājiem to būtu interesanti uzzināt.
– Kad pats sāku mācīt privātstudentus, radās jautājums – kā man to darīt. Droši vien tā, kā man savulaik mācīja. Taču nevarēju atcerēties, kā tas bija. Tad gāju pie Renē un jautāju, taču viņš savu metodiku nepasniedza kā uz paplātes. Tikai ieteica mūzikas terminus lietot bērnam saprotamā valodā un otrs – spēlējot dziedāt nošu nosaukumus, tā iegravējot nošu tekstu atmiņā uz ilgu laiku un papildus trenējot absolūto dzirdi. Šādu metodi daļēji piekopj arī Francijā un Krievijā, un tā sekmē bērna muzikalitāti.
– Ja reiz mācījāties igauņu skolā, protat igauņu valodu?
– Ne es igaunis, ne protu igauņu valodu. Šī skola bija ļoti tuvu mājām, klasēs bija maz bērnu un skolotāji katram pievērsa vērību.
– Tad jau jāsecina, ka galvenais šajā skolā bija sastapt mūzikas pedagogu Renē Salaku?
– Jā, dzīves lielajā bildē tas tā perfekti sagāja kopā.
– Dzintaru koncertzālē spēlēsiet kopā ar “Maskavas virtuoziem”, bet pirmo uzstāšanos ar orķestri piedzīvojāt jau desmit gadu vecumā. Vai atceraties, kur tas bija, ko spēlējāt?
– Tas notika “Ave Sol” koncertzālē. Atceros, ka man mācīja, kas jādara pēc spēlēšanas. Izrādās – jāceļas kājās un jāklanās. Uz kuru pusi? kam? – tas bija ļoti smieklīgi. Bija sanākuši kopā vieni no labākajiem kamermūziķiem, un spēlējām, kā jau vairums bērnu, pirmoreiz pie orķestra tiekot, Mocarta klavierkoncertu. Pēc tam lielāko mūža daļu nespēlē, jo saprot, cik Mocarts ir sarežģīts. Un tad atkal vecumdienās atgriežas pie Mocarta.
– Pēc divu kursu studijām Latvijas Mūzikas akadēmijā devāties uz Ameriku uz Jēlas Universitātes mūzikas skolu. Kas viņiem labāks?
– Biju sastapis profesoru Borisu Bermanu no Jēlas un viņš aicināja mani braukt pie viņa mācīties. “Kamēr tu vēl esi mācāms”, viņš teica. Un viņam ir taisnība. Sākumā autoritātes mūs visu laiku stumda un grūsta, turklāt katrs savā virzienā. Līdz paši beigās nezinām ne mū, ne bē. Kaut kādā punktā ir jāpasaka – nē, es darīšu tā!
– Un tagad jums tas punkts ir pienācis un zināt – kā?
– (Smejas). Tas drīzāk ir lēmums. Ir jānolemj – es nevarēšu visu laiku klausīties, ko man saka citi, un tikai citiem klausīt, jo kas tad es pats esmu, ko tad es pats domāju? Sanāk, ka neko. Kādā punktā jānolemj – es pats izdomāšu, ņemot vērā manas zināšanas, manu pieredzi, un tā es rīkošos. Tas nenozīmē, ka es zinu, kā ir visizcilāk. Bet, par laimi, mūzika ir relatīva, tas nav sports, kur rezultātu var izmērīt milisekundēs.
– Esat absolvējis arī Londonas Karalisko Mūzikas akadēmiju. Vai tā patiesi ir karaliska?
– Nē. Tur notiek cīņa par izdzīvošanu un savu vietu. Kā lai aizeju uz klavierstundām, ja nav vietas, kur vingrināties? Tad jāgrūž citi ārā.
– Vai tad mūziķi tā dara?
– Dara. Ja esi tādos apstākļos, citādi nevar. Uzaug bieza āda. Bet Londonā mācīties man bija svarīgi, jo mana profesora Kristofera Eltona pieeja mūzikas pedagoģijai ir diametrāli pretēja Amerikas profesora Bermana pieejai, kaut abi ir draugi. Tomēr esmu tikai ieguvis. Jo neesmu daudzus gadus palicis vienā skatījumā uz mūziku, tās nozīmi, valodu — zinu, ka var skatīties arī pilnīgi pretēji. Un ka abiem skatpunktiem ir spēks, nozīmība. Un tad man ir iespēja izvēlēties no viena un no otra. Un tie ir arī divi veidi, kā mācīt mūziku.
– Mūziķi un mūzikas kritiķi jūs slavē par izcilām interpretācijām. Kā tās rodas, vai jums ir svarīgi, kāds bijis komponista dzīves gājums, vai fantazējat no viņu nošu rakstiem?
– Jā, man ir svarīgi aiz zināmā komponista vārda mēģināt saprast, kāds viņš bija cilvēks, kam viņš gājis cauri, kāpēc viņš tā rakstīja kopumā, kāpēc tā šajā skaņdarbā. Un, otrkārt, nošu teksts pasaka visu, kas mums ir vajadzīgs. Pat ja komponists ir dzīvs, dažkārt izvēlos principa pēc neko nevaicāt viņam, bet mēģināt saprast tikai no viņa teksta. Jo komponists vienā dienā vairs nebūs, un kam tad jautāsi? Ko tas līdzēs, ja šodien viņš man pateiks: nē, īstenībā tā nemaz nedomāju. Tad vajadzēja to uzrakstīt!
– Aktieri intervijās ir teikuši, ka izrādēs viņus var “izsist” no lomas mobilā telefona zvans. Vai jūs arī traucē trokšņi zālē, klepus…
– Katru reizi ir citādi, tas atkarīgs, kādā garastāvoklī esmu tajā dienā. Bet, ja viss ir normāli, es sajūtos kopā ar visiem cilvēkiem, esam kā viens. Man ir mani trūkumi manā spēlē, par kuriem cits nezina, bet es zinu. Tāpat cilvēkiem zālē ir viņu trūkumi, viens aizmirsis izslēgt mobilā telefona skaņu, citu māc klepus, kāds bērns sāk raudāt vai smieties, tas viss iederas. Mēs visi esam kopā. Visklusākajā skaņdarba vietā iezvanās mobilais telefons. Kā fakts tas var šķist drausmīgi, bet dažreiz tas var būt brīnišķīgi.
– Kā tā?
– Nesen Rēzeknes vēstniecībā “Gors” izrādē “Gadalaiki” (to veidojis Reinis Zariņš kopā ar horeogrāfu Kirilu Burlovu, izrādes pamatā tāda paša nosaukuma Pētera Vaska skaņdarbs. 5. augustā šī izrāde notiks arī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”.I.V.) pašās beigās, kad es pa pašām augšām spēlēju, kur starp nelielām frāzītēm ir tukšums, tajā mazajā tukšumā iedziedas mobilais telefons arī pa pašām augšām kā zvaniņš, gluži kā atbilde. Un tad es atbildu ar mūzikas frāzi.
– Ja būtu koncertieraksts, ko ielikt youtube, sižetam būtu tūkstošiem apmeklējumu…
– Mums ir izrādes video. Klausījāmies – perfekti! Protams, tam tā nebija jābūt, bet sanāca…
– Jā, kā visādi dzīve piespēlē! Tomēr kāda klausītāju reakcija jums ir patiesi tīkama?
– Kad mūzika panāk to, ka cilvēkiem pēc koncerta negribas ātrāk skriet uz mājām pie televizora, kad pēc koncerta visi brīdi paliekam tādā klusumā un nevienam negribas aplaudēt. Nu, jāplaudē jau ir, ko citu darīsi, vai tad skatītāji izklīdīs klusumā, bet palikt tajā pusminūti, minūti, tas ir neaizmirstami.
Par mūziķa Reiņa Zariņa ģimeni un dzīvi Londonā lasiet žurnāla “Mājas Viesis” 10. augusta numurā.
