Petraviča par sirmgalves nāvi pansionātā: notikumi “Laucienē” prasa rūpīgu apstākļu izvērtēšanu 6
Labklājības ministre Ramona Petraviča norāda, ka pansionāts “Lauciene” jau agrāk nokļuvis Labklājības ministrijas (LM) redzeslokā un nākamnedēļ plānota atkārtota ministrijas darbinieku vizīte situācijas kopumā izvērtēšanai.
Saistībā ar atklātajiem pārkāpumiem ministre sagaida arī pašvaldības aktīvāku rīcību to novēršanā, tā portālam “La.lv” atzina Labklājības ministres padomniece komunikācijas jautājumos Liesma Kalve.
“Ja pašvaldības sociālās aprūpes iestāde tiek vainota klientu nāves gadījumos, tas vērtējams kā smagākais pārmetums un prasa rūpīgu apstākļu izvērtēšanu un patiesības noskaidrošanu, iesaistoties arī tiesībsargājošajām iestādēm.
Vienlaikus aicinu pašvaldību nekavējoties rīkoties, lai kopumā novērstu pārkāpumus šajā iestādē un būtiski uzlabotu pakalpojumu kvalitāti,” atzīst Petraviča pēc saņemtās informācijas par diviem nāves gadījumiem šajā pansionātā.
Talsu novada pašvaldības iestāde pansionāts “Lauciene” Labklājības ministrijas redzeslokā ir jau kopš 2012. gada.
Pēc kārtējās pārbaudes šī gada maijā ministrijas darbinieki atkārtoti konstatējuši virkni nepilnību, kas liecinājuši par zemu pakalpojuma kvalitāti.
Saņemot jaunu informāciju par nāves gadījumiem, kuri iespējams iestājušies darbinieku nolaidības dēļ,
ministrija uzdevusi Talsu novada Sociālajam dienestam līdz šī gada 16. decembrim sniegt paskaidrojumus.
“Diemžēl šis gadījums liecina, ka pašvaldības ne vienmēr izprot Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma normas, kas nosaka pašvaldību sociālo dienesta atbildību par pakalpojuma kvalitāti un labas pārvaldības principu ievērošanu iestādēs, kuru uzturēšanai tiek tērēti pašvaldības līdzekļi,“ ir pārliecināta R. Petraviča.
Ministre plāno atkārtoti vērsties pie visu pašvaldību vadītājiem, lai atgādinātu par pašvaldību atbildību ne vien sniegto pakalpojumu nodrošināšanā, bet arī to nevainojamā kvalitātē.
Atbilde no “slepkavu bedres”
“LA” redakcija ir saņēmusi kādu anonīmu vēstuli, atsaucoties uz publikāciju portālā “La.lv” “Atzinums par pansionātā mirušu sirmgalvi – nomira badā”, kurā vēstījām, ka pansionātā “Lauciene” mirušai sirmgalvei oficiāli fiksēts šāds nāves cēlonis – neprecizēta smaga olbaltumu un enerģētiskā malnutrīcija, kas faktiski nozīmē nomiršanu badā.
Kā rāda Talsu novada dzimtsarakstu nodaļas šā gada 8. jūlijā izdotā izziņa par miršanas reģistrāciju, 1930. gada decembrī dzimusī Olga R. šā gada 21. jūnijā ir mirusi astoņdesmit astoņu gadu vecumā.
Juriste Ineta Malahovska, kuras rīcībā nonākusi šī informācija, sniedzot juridisko palīdzību, vērsusies Valsts policijā ar iesniegumu, aicinot “steidzami uzsākt kriminālprocesu pret Talsu novada pašvaldības iestādes – pansionāta “Lauciene” – darbiniekiem, kuru rīcības dēļ no bada (!) 2019. gada 21. jūnijā ir nomirusi šī pansionāta iemītniece Olga R., jo 21. gadsimtā Latvijā neviens, kas atrodas pansionātā, nedrīkst nomirt no bada”.
“LA” redakcijai e-pastā sūtītajā a
nonīmajā vēstulē ar virsrakstu “Atbilde no slepkavu bedres” Lato Lapsas kungam un Malahovskas kundzei” ir teikts sekojošais:
“Tieši tā pēc šī minētā, uz apmelojumiem balstītā raksta jūtas pansionāta “Lauciene” darbinieki – kā slepkavu bedrē, kā bez vainas vainīgie!
Lai arī mēs nevienu neesam nomērdējušas badā, mums sabiedrībā kauns teikt kur strādājam.
Aizvien vairāk kolēģu apsver domu mainīt darba vietu. Jautājums – vai pēc visas šīs apzinātās apmelošanas kampaņas mūs, “potenciālās slepkavas” vēl kur darbā ņems?
Bezgala žēl, ka pats pansionāta vidējā līmeņa personāls nav atradis nedz laiku, nedz vēlēšanos aizstāvēt zemāko personālu šajā jau ieilgušajā apmelošanas kampaņā! Un nu – atbildes, komentāri.
Rakstā runa ir par mūsu pansionāta nu jau bijušo klienti (lai Dievs mielo viņas dvēseli) Olgu R. Jauku, klusu, apmierinātu sirmgalvi, kuru visi mīļi dēvēja par Oldziņu.
Malahovskas kundze! Pēc kāda krimināllikuma panta Jūs tiesāsiet mūsu kolēģi, kura nesa Oldziņai savus pašgatavotos ievārījumus, jo kundzītei ļoti garšoja saldumi?
Kāds sods viņu sagaida? Ko noziegušās pārējās kolēģes, kuras izmantoja katru iespēju iedot Oldziņai saldā ēdiena papildus porciju, jo nekā cita kundzīte neēda?
Cik bargu sodu krimināllikumā par to paredzēts? Vienmēr kāds klients – vīrietis regulāri atteicās no saldā un tas tika dots Oldziņai! Un kuram pienākas morālā kompensācija – pansionāta darbiniekiem par ilgstošu apmelošanu visas Latvijas priekšā, vai apmelotājiem?
Tuvinieki teikuši, ka paši uzkopuši istabiņu. Juristes kundze, vai pajautājāt kur viņi atrada uzkopšanas inventāru, tā bija darbadiena vai brīvdiena? Ir neoficiāla informācija, kura norāda, ka Oldziņas piederīgo pašreizējā rīcība nav nemaz “tik balta un pūkaina”. Bet tas jau, Malohovskas kundze, Jūsu darba lauciņš!
“…21. gadsimtā Latvijā neviens, kas atrodas pansionātā, nedrīkst nomirt no bada.” (šeit un turpmāk citāts no raksta)
Patiesi vārdi! Bet, vai ekspertīze tika veikta, ja bija šāds ārsta slēdziens, kuram seko kriminālprocess? Kolektīvs labprāt uzzinātu kāda politika zem tā visa slēpjas.
“… nav dota daļa ēdienu.”
Neprecīzs formulējums. Piedāvāts sirmgalvei tika viss ēdienkartē paredzētais, bet viņa ēda tikai saldos ēdienus, bulciņas, cepumus utt. To, kas Oldziņai negaršoja, viņa mēģināja krāt krūzē, gultas veļā. To darbinieces pamanīja un kundzītei deva tikai to, ko viņa ēda.
Vienīgos patiesos vārdus šajā ķengu pilnajā rakstā pateikusi patreizējā direktora pienākumu izpildītāja Ilze Rūsiņa. Ļoti enerģiska, darbīga, atbildīga jauna sieviete, kura daudz ko dara arī ārpus sava tiešajiem darba pienākumiem.
Lūk, divi jaunās direktora p.i. izteikumi, kuriem kolektīvs pilnībā piekrīt: “viennozīmīgi noteikts, ka viņa mirusi bada dēļ, negribētos piekrist”. Oldziņa arī iestājās pansionātā “ļoti miesās kalsna un pati atteikusies no daļas ēdienu”.
Jautājums par mākslīgo barošanu. Atbilde arī būs jautājuma formā. Vai adekvātam cilvēkam, kurš daudzas lietas dara pats (apmeklē tualeti, apģērbjas, klāj gultiņu), kurš ēd tikai saldos un mākslīgai barošanai NEPIEKRĪT, tā būtu jāveic piespiedu kārtā? Kā to veikt?”
