Pētnieks: Latvijas ainava pēdējos gados mainās ļoti strauji 7
Latvijas ainava pēdējos gados mainās ļoti strauji – to var redzēt fotogrāfijās, kas uzņemtas ar aptuveni 80 gadu starpību. “Ja agrāk bija vērojama ainavas fragmentācija – redzama upes ieleja, meži, lauksaimniecības lauki -, tad mūsdienās ainava kļūst vienveidīgāka un pārsvarā tajā redzami tikai meži. Īpaši pēdējos 100 gados Latvija kļuvusi ar mežiem bagātāka – ja 1923. gadā Latviju sedza 23% mežu, tad tagad tie ir pat 54%,” skaidro LU asociētais profesors Normunds Stivriņš.
Vislielāko ietekmi uz Latvijas lauku kultūrainavu mūsdienās atstāj lauksaimniecība un mežsaimniecība, un Latvijai trūkst vienotas vides un attīstības politikas, lai sekmētu izcilāko lauku kultūrainavu saglabāšanu – tā ceturtdien secinājuši Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) pētnieki, piedaloties neformālās diskusijās par zinātni – “Zinātnes kafejnīca”, informē LU.
“Mūsdienās nav skaidri definēts, ko ar neizmantotām lauksaimniecības zemēm darīt – kamēr Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija aicina saglabāt kultūrvēsturiskās ainavas, organizējot zemes plānošanu un apsaimniekošanu, Zemkopības ministrija aicina veikt meža ieaudzēšanu lauksaimniecībā neizmantotajās zemēs. Lai saglabātu lauku kultūrainavu, nepieciešams izstrādāt vienotas vadlīnijas,” savā prezentācijā sacīja LU ĢZZF profesors Oļģerts Nikodemus.
Ulmanis stāda bērzus
Pētnieki bija vienisprātis, ka pēdējo tūkstoš gadu laikā par izmaiņām ainavā atbildīgs ir cilvēks un viņa darbība, politiskie lēmumi, kari. Īpašu ietekmi atstājusi līdumu zemkopība, taču arī nesenāki laiki nesuši savas izmaiņas ainavā, piemēram, 1935. gadā tika rīkotas Meža dienas, kurās Kārlis Ulmanis aicināja sabiedrību stādīt bērzus, un tā Latvijas ainavā ienāca bērzu birzis, klausītājus pārsteidza O. Nikodemus.
“Savukārt padomju okupācijas gados ļoti smalkā ainava pārvērtās par masīvu ainavu – to raksturoja plašas lauksaimniecības zemes un izveidojās mežu masīvi, jo viensētas tika pamestas. Visvairāk mežu zemes pieauga Alūksnes augstienē, pat par 40% visā padomju periodā,” pētījumu rezultātus skaidroja O. Nikodemus. “Arī Latvijas neatkarības atgūšana atstāja ietekmi – šobrīd visvairāk pamestās zemes ir Latgalē, tad Vidzemē un Alūksnē, kur ir sarežģīts reljefs, un ainava, protams, tur mainās joprojām,” turpināja profesors.
Ļoti senas liecības
Šajā “Zinātnes kafejnīcā” pētnieki ielūkojās arī pavisam senās Latvijas ainavās. Kamēr Latvijas valsts nākamgad svinēs savu simtgadi, Latvijas teritorija ap Valmieru radās jau pirms 1,8 miljardiem gadu. Tolaik šī bija subdukcijas zona, zemi klāja okeāns, mikrokontinenti un salu loki, šeit atradās vulkāni un notika zemestrīces. Taču visbiezāko nogulumiežu slāņkopu – vidēji 500 metrus un dažviet pat 900 metrus biezu – Latvijas teritorijā atstājis Devona periods (416 miljoni gadu pirms mūsdienām).
“Vislabāk senajā Devona pasaulē ļauj ielūkoties Veczemju klintis, kas atrodas pie Baltijas jūras Vidzemes krastmalas. Tajā var ievērot senās deltas vienu no attekām, tāpat, ja rūpīgi ieskatās smilšakmeņos, var redzēt, ka senajā jūrā bija paisums un bēgums. Tas bijis iespaidīgs – iespējams, pat ar amplitūdu līdz četriem metriem, kas ir pilnīgi neraksturīgi tagadējai Baltijas jūrai,” ar seniem laikiem klausītājus iepazīstināja LU ĢZZF asociētais profesors Ģirts Stinkulis.
Savukārt tikai pirms 15 tūkstošiem gadu apstākļi Latvijas teritorijā kļuva piemēroti pirmās veģetācijas attīstībai, kas bija skraja (tundra bez kokiem). Savukārt jau pēc 4200. g.p.m. klimats kļuva vēsāks un mitrāks – ainavu veidoja jaukta tipa mežs, kas ir arī mūsdienu meža sastāvs.
“Zinātnes kafejnīcas” mērķis ir raisīt brīvu diskusiju neformālā vidē par sabiedrību interesējošiem zinātnes jautājumiem. Tā ir iespēja tikties ar attiecīgās jomas ekspertiem un uzdot viņiem jebkuru interesējošu jautājumu un noskaidrot līdz šim neizprasto par kādu konkrētu zinātnes jomu.
