Pētnieki konstatē mikroplastmasu senos arheoloģiskajos izrakumos. Vai apdraudēts kultūrvēsturiskais mantojums? 8
Jaunā pētījums vērš mūsu uzmanību uz to, ka pirmo reizi arheoloģisko izrakumu laikā iegūtās augsnes paraugos ir atrasta mikroplastmasas klātbūtne. Tas var mainīt līdz šim dominējošo arheoloģisko senlietu saglabāšanas veidu, tā ziņoja ASV medijs “CNN“.
Pētnieki mikroplastmasu atraduši augsnes nogulās, kas datētas ar mūsu ēras pirmo vai otro gadsimtu, un kuras pagājušā gadsimta 80.gados tikušas izraktas no vairāk nekā septiņu metru dziļuma, tā 22.martā publicētajā paziņojumā norādīja pētnieku komanda, kuru vadīja Jorkas Universitātes (Apvienotā Karaliste) pētnieki. Kopumā pētījumā tika identificēti 16 dažādi mikroplastmasas polimēru veidi mūsdienu un arhīvos esošajos augsnes paraugos, teikts paziņojumā.
Mikroplastmasa ir nelieli plastmasas gabaliņi, kas nav lielāki par pieciem milimetriem (0,2 collas) – aptuveni vienas sezama sēkliņas lielumā, un tie veidojas, kad lielāka izmēra plastmasa sadalās, ķīmiski vai fiziski sadaloties mazākos gabaliņos.
Pētnieki apgalvo, ka līdz aptuveni 2020. gadam polimēru materiāli tika plaši izmantoti arī dažādos skaistumkopšanas līdzekļos, un pēdējos gados ir saasinājušās runas par to izplatību pasaulē ap mums. Ja līdz šim pastāvēja bažas par mikroplastmasas ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, tad šis jaunākais pētījums varētu liecināt arī par to, ka arheoloģisko izrakumu vietu piesārņojums ar mikroplastmasu varētu mainīt visu arheoloģijas nozari.
Lai gan pēdējos gados iecienītākā pieeja ir bijusi arheoloģisko artefaktu saglabāšana in situ, tas ir pēc konkrētas izrakumu vietas arheoloģiskas izpētes, to atkal apklājot, aprokot ar zemi, jaunie atklājumi varētu rosināt mainīt šo pieeju, jo mikroplastmasas piesārņojums varētu apdraudēt šādu arheoloģisko atradumu zinātnisko vērtību, raksta “CNN”.
“Šis ir svarīgs brīdis, kas apstiprina to, ko mums vajadzēja sagaidīt: ka tie, kas iepriekš tikuši uzskatīti par pētniecībai gataviem, neskartiem arheoloģiskajiem depozītiem, patiesībā ir piesārņoti ar plastmasu, un tas attiecas arī uz depozītiem, no kuriem šādi paraugi tika ņemti un uzglabāti arī pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās,” paziņojumā norādīja Džons Šofīlds (John Schofield), kurš ir Jorkas universitātes Arheoloģijas departamenta profesors un studiju direktors.
“Mēs jau esam plaši saskārušies ar arvien pieaugošo plastmasas daudzumu mūsu okeānos un upēs. Taču šeit mēs redzam, ka arī mūsu vēsturiskais mantojums ir pakļauts toksisku elementu kaitīgajai ietekmei. To, cik lielā mērā šis piesārņojums apdraud šo arheoloģisko vietu un lietu kā vēsturisku pierādījuma vērtību un to nacionālo nozīmi, mēs centīsimies noskaidrot tālāk,” turpināja teikt Šofīlds.
Deivids Dženingss, Jorkas arheoloģijas izpilddirektors, paskaidroja, kāpēc mikroplastmasas piesārņojums ir tik satraucošs. “Mūsu vislabāk saglabājušās senlietas – piemēram, vikingu laika atradumi Kopergeitā (Coppergate, Jorkas pilsētā) – vairāk nekā 1000 gadus atradās pastāvīgā anaerobā ūdens piesātinātā vidē, kurā organiskie materiāli saglabājas neticami labi,” viņš teica paziņojumā.
“Mikroplastmasas klātbūtne var izmainīt un izmainīs augsnes ķīmisko sastāvu, potenciāli ieviešot elementus, kas var izraisīs organiskas izcelsmes arheoloģisko atlieku sabrukšanu. Šādā gadījumā arheoloģijas artefaktu saglabāšana in situ var vairs nebūt piemērota,” uzsvēra Dženingss.
Pētījums publicēts zinātniskajā žurnālā “Science of the Total Environment“.
