Pētnieki noskaidrojuši, kāpēc suņiem izdodas “atkausēt” cilvēku sirdis 7
Pētnieki noskaidrojuši, ka suņiem ap acīm ir attīstījušies muskuļi, kas ļauj savilkt cilvēkiem īpaši pievilcīgas grimases.
Neliels sejas muskulis ļauj suņa acīm izveidot mīmiku, kas atgādina zīdaiņa sejas izteiksmi un raisa cilvēkos vēlmi to lolot.
Pētījumā norādīts, ka tādas “kucēna ačteles” palīdz pieradinātiem suņiem atrast saikni ar cilvēkiem.
Iepriekš veikti pētījumi liecina, ka tādas suņa grimases var būt pievilcīgas cilvēkiem, bet šajā Lielbritānijā un ASV veiktā pētījumā secināts, ka ir notikušas anatomiskas izmaiņas ap suņa acīm, lai tāda grimase būtu iespējama.
Šis muskulis suņiem ļauj veidot, kā pētnieki to dēvē, “izteiksmīgas uzacis” un “radīt ilūziju par cilvēkam līdzīgu saziņu”.
“Kad suņi to izmanto, cilvēkos šķietami rodas spēcīga vēlme rūpēties par tiem,” teikts pētījumā, kura līdzautore ir Portsmutas Universitātes doktore Džuliana Kaminska.
“Pierādījumi ir pārliecinoši, ka suņi pēc tam, kad no vilkiem kļuva par pieradinātiem dzīvniekiem, ir attīstījuši muskuli iekšējās uzacs pacelšanai,” ASV Nacionālās zinātņu akadēmijas protokolos publicētajā pētījumā skaidrojusi Kaminska.
Lielbritānijas un ASV anatomijas un salīdzināmās psiholoģijas zinātnieku atklājumi liecina, ka sejas muskulatūras izmaiņas suņos notikušas tūkstošu gadu laikā, kamēr suņi dzīvo līdzās cilvēkiem.
Iepriekš veiktos pētījumos secināts, ka suņi “kucēna ačteļu” grimasi izmanto, kad cilvēks skatās uz tiem, tādējādi tiek pieļauts, ka tā ir apzināta uzvedība, lai cilvēku ietekmētu.
Anatome un pētījuma līdzautore profesore Anna Barovsa no Dakesīnas Universitātes ASV norādīja, ka no evolūcijas viedokļa izmaiņas suņa sejas muskuļos bijušas “apbrīnojami straujas” un “varētu būt tieši saistītas ar suņu pastiprinātajiem sociālajiem kontaktiem ar cilvēkiem”.
Profesore Bridžeta Vallere no Portsmutas Universitātes atzina, ka pētījuma secinājumi apliecina, “cik liela var būt sejas nozīme mūsu uzmanības piesaistīšanā un cik nozīmīga sejas izteiksme var būt sociālā saskarsmē”.
