Pētnieki: kas notiek ilgstošās pāra attiecībās. Vai iespējams prognozēt attiecību fiasko? 0
Pētījums ar elektrodiem nodod attiecību trauksmi
Zinātne saka, ka ilgstošas attiecības noved pie, kā jau varbūt jūs jau uzminējāt, labsirdības un dāsnuma.
Vairums laulību ir neveiksmīgas: vai nu tās beidzas ar šķiršanos un kopības trūkumu vai nu beidzas ar sāpēm un tukšuma sajūtu. Kā teicis psihologs Tajs Taširo savā grāmatā “Māksla dzīvot ilgi un laimīgi”, starp precētiem ļaudīm tikai trīs no desmit paliek veselīgās laimīgās attiecībās.
Jau 70-tajos gados sociālo zinātņu pētnieki uzsāka izzināt laulību un likumsakarības tajā.
Psihologs Džons Gotmens pēdējos 40 gados pētījis tūkstošiem pāru, lai noskaidrotu, kas veicina attiecību attīstību. Raksta autorei nesen bija iespēja intervēt zinātnieka sievu Džūliju, arī psiholoģi. Kopā slavenie ģimenes stabilitātes eksperti atvēruši Gotmena Institūtu, kura darbība veltīta tam, lai palīdzētu pāriem veidot un noturēt mīlošas veselīgas attiecības, kurām palīgā nāk zinātnes secinājumi.
Džons Gotmens sāka izteikt būtiskus secinājumus no 1986. gada, kad viņš kopā ar kolēģiem Robertu Levensonu Vašingtonas Universitātē izdeva “Mīlestības Laboratoriju” (The Love Lab”). Viņi aicināja uz laboratoriju jaunlaulātos un vēroja, kā viņi savstarpēji sadarbojas, komunicē. Kopā ar komandu viņi pieslēdza laulātos pie elektrodiem un lūdza pastāstīt par savām attiecībām. Piemēram, par to, kā viņi iepazinās, kādi bijuši lielākie konflikti vai par kopīgām jaukām atmiņām. Kamēr viņi runāja, elektrodi katram mērīja asins plūsmu, sirdspukstus un svīšanu. Pēc tam pētnieki sūtīja pārus mājās un sešu gadu laikā pārliecinājās, vai viņi joprojām ir kopā.
No datiem, ko viņi savāca, Gotmens sadalīja ģimenes pārus divās grupās: parauglaulības un laulības – attiecību katastrofas. Parauglaulātie pēc sešiem gadiem joprojām bija kopā un laimīgi. Katastrofiskie pāri vai nu bija izšķīrušies vai cilvēki tajā bija hroniski nelaimīgi. Kad pētnieki izanalizēja iegūtos datus par šiem pāriem, viņi ieraudzīja skaidras atšķirības starp abiem pāru veidiem. “Katastrofiskie” pāri interviju laikā izskatījās mierīgi, bet viņu fizioloģija, ko mērīja ar elektrodiem, “stāstīja” pavisam citu stāstu. Viņu sirds sitās ātrāk un sviedru dziedzeri bija aktīvi, un asinis riņķoja ātri. Ilgstoša tūkstoš pāru izsekošanā Gotmens noskaidroja: jo aktīvākus fizioloģiskos datus konstatēja laboratorijā, jo ticamāk, ka ar laiku pasliktinājās attiecības.
Taču kāds sakars fizioloģijai ar attiecībām? Problēma bija tā, ka “katastrofiskie pāri” uzrādīja visas uzbudinājuma pazīmes: viņiem attiecībās it kā bija ieslēgts režīms “sit vai bēdz”. Viņi sēdēja līdzās un sarunājās, taču viņu ķermeniskā pieredze tobrīd bija tāda, it kā viņi sēdētu blakus lauvam. Pat tad, kad viņi sarunājās par patīkamiem aspektiem, viņi bija gatavi cīņai. Par to liecināja straujā sirdsdarbība, kas padarīja viņus agresīvākus vienam pret otru. Piemēram, katrs no laulātajiem varētu pastāstīt par to, kā pagājusi diena, un pārmēru uzbudinātais vīrs teiktu sievai: “Kādēļ gan tev nesākt stāstīt par savu dienu!? Tas neaizņems daudz laika.”
Paraugpāriem, tieši otrādi, bija zems fizioloģiskās uzbudinātības stāvoklis. Viņi jutās mierīgi un saziņā viens ar otru, viņu izpausmes bija siltas un maigas, pat tad, ja viņu viedokļi atšķīrās. Tas nenozīmē, ka viņiem bija labāki fizioloģiskie rādītāji, tas nozīmē, ka viņi radīja uzticēšanās un intimitātes gaisotni un, pateicoties tam, arī fiziski jutās komfortambli.
