Pētnieki izskaitļojuši, kuras valstis izdzīvos pasaules bojāejā 45
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Angļu pētnieki no Raskinas universitātes veikuši savdabīgu pētījumu, nosakot pasaulē tās neatkarīgās teritorijas, kuras varētu būt vislabāk piemērotas izdzīvošanai pēc globālas katastrofas. Meklēja galvenokārt tādas vietas, kuras ir vislabāk sagatavotas pret preču ārējās piegādes pārtraukšanu, finanšu struktūras sabrukumu un citām sistēmām jeb tātad pret tādām kā savdabīgām “dabas sankcijām”, kuras dažkārt, mēģinot ķēmoties līdzi, cenšas atdarināt arī lielākā vai mazākā mērā aprobežotas, pašiedomīgas cilvēku lielvaras.
Pētījuma ietvaros autori iepazina arī tos faktorus, kas var novest pie tāda visaptveroša mūsu civilizācijas kolapsa. Un tādas civilizācijas attīstību atpakaļgaitā pavērst spējīgas tendences pētnieki dēvē par “sarežģītības sagraušanu” (decomplexification). Vispirms tātad domāts globālo sakaru un piegāžu ķēdes, starptautisko vienošanos un finanšu struktūru darbības sagrūšana. Un kaut ko tādu potenciāli varētu izprovocēt vairāku būtisku faktoru kombinācija: ekoloģiskās problēmas, piekļuves resursiem ierobežojumi un arī straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. Savukārt globālās klimata izmaiņas spēj ietekmēt vienlaikus uzreiz visus šos faktorus, tādējādi ievērojami palielinot kolapsa riska pakāpi.
Pētījuma autori uzsvēruši, ka tāds kolapss var īstenoties arī lēnām, izstiepties daudzu gadu un pat desmitie gadu garumā, bet var arī notikt vienā acumirklī – burtiski dažu mēnešu laikā. Mūsdienu pasaule jau ir tik lielā mērā savstarpēji saistīta un līdzatkarīga, ka šāds “domino efekts” ir praktiski neizbēgams. Pat tikai dažu būtisku saišu pārrāvums var izraisīt visu globālo sistēmu sabrukumu.
Un vislabāk tādam scenārijam piemērotas varētu būt salīdzinoši izolētas pašpietiekamas valstis ar lielām teritorijām un atbilstošu iedzīvotāju daudzumu. Nosacītā izolācija jeb tātad nodalījums no blīvi apdzīvotām teritorijām piešķirtu iespēju izvairīties no pārceļotāju uzplūdiem. Ar pašpietiekamību jāsaprot enerģētiskās un ražošanas infrastruktūras. Liela teritorija dod iespēju pabarot tās iedzīvotājus, pateicoties pašu veiktai lauksaimniecībai. Un tas viss, protams, uzliek noteiktus maksimālā iedzīvotāju daudzuma ierobežojumus.
Atbilstoši šiem rādītājiem pārliecinoši “uzvar” Jaunzēlande, Islande, Britānija, Tasmānija (Austrālija) un Īrija. Globāla civilizācijas kolapsa gadījumā šīm teritorijām ir visaugstākās izredzes saglabāt pašām savu sabiedrisko, tehnoloģisko un organizatorisko salāgotību. Visas šīs valstis un teritorijas ir salas, kas pamatā atkarīgas no okeāna klimata, temperatūra un nokrišņu daudzums tur praktiski nemainās, tāpēc arī globālas klimata izmaiņas tur neizraisīs pārlieku iznīcinošu ietekmi.
Jaunzēlande šajā aspektā esot jāuzskata par neapšaubāmu līderi, jo ir piemērota praktiski visos parametros. Tur arī nav pārlieku daudz iedzīvotāju, ir lielas un plašas teritorijas lauksaimniecībai, kā arī brīva piekļuve ģeotermālajai un hidroelektriskajai enerģijai. Islande, Tasmānija un Īrija atbilst faktiski tikai saistībā ar dažiem parametriem. Savukārt Britānija raisa vislielākās šaubas – tur gan ir itin auglīga augsne, taču pārāk liels ir attiecīgās teritorijas iedzīvotāju skaits.
Tostarp pētījuma autori kā puslīdz piemērotas civilizācijas “glābšanas laivas” nosaukuši arī Ziemeļkanādu, Krieviju un Skandināviju, kā arī atsevišķus kalnu rajonus ekvatora tuvumā. Šīs teritorijas, kā uzskata pētījuma autori, palikšot apdzīvotas un tajās gluži noteikti varēs izvērst lauksaimniecību, lai paēdinātu iedzīvotājus.
