Pētnieciskā ziņkāre Ingrīdas Ivanes ekslibros 0
Ojāra Vācieša muzeja mansarda zālē līdz 15. augustam skatāma Ingrīdas Ivanes personālizstāde “Ex libris”. Izstādi veido vairākas daļas. Tie ir māksliniece pilsētvides gleznojumi uz grāmatu vāciņiem un kolāžas ar pilsētas dārzu un parku kartogrāfiju. Būtiskais izstādes elements ir grāmata, kurā māksliniece apkopojusi atrastos ierakstus un veltījumus. Daži no tiem ir savam laikam tipiski oficiāli, citi humoristiski un asprātīgi.
Mākslinieces darbos jūtama ne tikai materiāla vizuālā puse, bet arī vēsturiskā. Daudzi no mums, apskatot apputējušas kastes bēniņos, atradīs 8. marta vai kādu citu svētku apsveikuma kartītes, aploksnes un grāmatas, vecos kalendārus, bet grāmatplauktā varbūt vēl tagad kādā grāmatā stāv sakaltusi skaista kļavas lapa vai vasaras zieds. Visus šos materiālus māksliniece izmantojusi un katram devusi otro dzīvi pārvēršot to nelielā mākslas darbā. Izstāde ir stāsti par/no/iekš/uz grāmatām. “Šī izstāde man bija zināma uzdrošināšanās – strādāt ar grāmatu kā izejmateriālu. Pret grāmatām vienmēr valdījusi zināma pietāte, cieņa, arī man jau kopš bērnības tika ieaudzināts, ka, pirms ņemt grāmatu, jānomazgā rokas, tajā nedrīkst zīmēt, plēst lapas un tamlīdzīgi. Lai gan, palūkojoties vienkāršāk, grāmata sastāv no kartona, kas apvilkts ar audeklu, un apdrukātām lapām. Kas ir tas, kas piešķir tai teju vai sakrālu nozīmi? Saturs, teksts, konteksts, bet varbūt tas, kā grāmata nonākusi mūsu rokās. Man šķita interesanti grāmatu dekonstruēt,” atklāti pārdomās dalās Ingrīda un neslēpj, ka sākotnēji arī pašai bijis mazliet grūti saņemties pārkāpt nerakstītos noteikumus un noplēst vākus, zīmēt uz tiem, palūkoties uz grāmatu kā materiālu. No otras puses, agrākie īpašnieki tās bija atzinuši par nederīgām, tāpēc likās godīgi dāvāt tām jaunu pārtapšanas iespēju.
Par ekslibri parasti pieņemts dēvēt mākslinieka radītu grāmatzīmi, taču arī katrs lasītājs grāmatu zināmā mērā pārveido, grāmatas lappuses bieži vien atspoguļo tās lasītāja personību. “Apgleznojot grāmatu vāciņus, starp lapām atradu to agrāko īpašnieku atstātas piederības zīmes – piezīmju un kalendāru lapiņas, izkaltētus ziedus, ģimenes foto, etiķetes, zīmējumus, vēstules, bērnu sacerētus dzejolīšus utt. Jo vairāk šo lietu krājās, jo neiespējamāk šķita, ka tās varētu izmest, jo vienkopus tās veido liecību par laikmetu, lasītāju un viņa interesēm,” skaidro Ingrīda un piebilst: “Par oficiālo kultūras telpu informāciju sniedz grāmata, tās ārējais veidols, bet par personisko un cilvēku ikdienu liecības sniedz tas, kas atrodams starp grāmatu lappusēm. Likumsakarīgi radās doma šos atradumus apkopot mazliet humoristiskās kolāžās. Taču tie nav nejauši salikumi, katrs elements ir pārdomāts, vēstījums un saspēle veidojas noteiktā kontekstā.”
Visas lietas, ko varam redzēt mākslinieces darbos, viņas rokās nonākušas, šķirstot grāmatas. Māksliniecei par katru lietu ir kāds stāsts. “Pastkartīte ar Kremļa torņiem nonāca manās rokās reizē ar kāda bērna krāšņi papildināto grāmatu par Pepiju Garzeķi, kur savrupmāja “Vistas kāja” bija izkrāsota tieši tādos pašos zaļi sarkanos toņos. Šīs nejaušās paralēles lika aizdomāties par padomju laika mitoloģiju bērnu un pieaugušo skatījumā,” nosaka Ingrīda.
Iepriekš Ingrīda studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā, un viņas mākslinieciskās intereses šeit apvienojušās ar pētniecisku ziņkāri, interesi par vēsturi un tās artefaktiem.
