Pētniece: Kāpēc autoavārijas šķiet tik ikdienišķas, bet lāči – biedējoši? 0
Autore: Dr. Phil. Anne Sauka
Cik bieži iedomājamies par autoavāriju statistiku Latvijā? Šķiet, pirms tas neskar mūs personīgi, ikdienā šī tēma reti parādās mūsu uzmanības lokā. Tā katrā ziņā nav pirmā doma, kas ienāk prātā mirklī, kad no rīta mašīnā ceļam bērnus vai lecam vāģī, lai dotos Līgo piedzīvojumos.
Tomēr 2020. gadā ceļu satiksmes negadījumos bojā gājuši 139 cilvēki, savukārt smagi ievainots 491 cilvēks, skaidri liekot saprast, cik bīstami ir mūsu civilizācijas lielākie sasniegumi, no kuriem atteikties gatavs noteikti nav neviens.
Tajā pašā laikā lāču uzbrukumā miris šobrīd vēl nav neviens cilvēks, savukārt 2022. gada 15. martā fiksēts tikai pirmais lāča uzbrukums cilvēkam. Krietni pirms šī pirmā uzbrukuma jau plaši bija izskanējušas bažas par “pārdrošo” lāci, kā arī aicinājumi un solījumi to “likvidēt”.
Ņemot vērā nāves gadījumu statistiku, ja attieksme pret tehnoloģiju un dzīvnieku nodarīto skādi būtu līdzīga, visi mūsu auto jau sen dusētu automašīnu kapsētā, bet mežos liekas mediju uzmanības neapgrūtināti, iespējams, brīvi klaiņotu pāris tūkstoši lāču.
Šķiet, šāda vienlīdzība starp dzīvniekiem un tehnoloģijām cilvēka dzīvē tomēr nav novērojama, kas neizbēgami liek uzdot jautājumu – kāpēc? Vienkāršākā atbilde (kas tomēr ne vienmēr ir pareizākā) ļauj atsaukties uz derīgumu.
Kam gan ir nepieciešami lāči, kamēr auto neizbēgami ir kļuvis par divkājainā dzīvnieka pirmās nepieciešamības preci, pat tādu kā savdabīgu mūsu kustīgā ķermeņa pagarinājumu? Un patiesi, lai gan lāči medijos tiek atspoguļoti gandrīz katrā to sastapšanas gadījumā, par to derīgumu ekosistēmā informācija izplatīta netiek, toties gandrīz katru publicēto ziņu pavada informācija par to, kā sevi pasargāt no šī bīstamā meža iemītnieka.
Biežā reprezentācija medijos savukārt liecina par neierasto – kamēr autoavārijas ir kļuvušas par mūsu ikdienas sastāvdaļu un tādējādi “ierakstās” cilvēka simboliskajā laukā kā cilvēciskas dzīves neizbēgama daļa, “lācis” izsauc ažiotāžu. Faktiski lāču atrašanās Latvijas teritorijā nav nekas pārsteidzošs – situācija šobrīd visā Eiropā ir puslīdz līdzīga, un arī citur lielie plēsēji atgriežas savās agrākajās teritorijās.
Tomēr tā kā Latvijā lāču skaits vēl nesen tik tikko sasniedza 10, bet nu jau pieaudzis līdz vismaz 70 indivīdiem, sabiedrībā esam pieraduši lāci uztvert kā drīzāk mītisku pasaku, zoodārza un aizrobežas zemju iemītnieku, tāpēc pat vislielākajiem dabas mīļotājiem lācis Latvijas ainavā var šķist kaut kā neiederīgs, vai vismaz neierasts, un plašu rezonansi gūst gandrīz katrs gadījums, kad kāds no mūsu pilsoņiem ierauga, nofotografē vai pat nofilmē šo dzīvnieku.
Par to vēl jo vairāk liecina fakts, ka lāči visvairāk traucē tieši tiem, kas dabai šķietami ir vistuvāk – lauku māju iedzīvotājiem, biškopjiem, ogotājiem un sēņotājiem. Ar lāci dzīvot neesam pieraduši – bet varbūt tur slēpjas vēl kas vairāk?
Tādējādi jautājums par neiederīgo un (ne)derīgo lāci savukārt noved pie filozofiskākas apceres par cilvēka, tehnikas un dabas attiecībām, kurās nekas patiesībā nav tik vienkārši, kā varētu šķist.
Lāču pretrunīgā daba
Dabas izpratnes dažādos laikos un vietās ir visai atšķirīgas un, citastarp, līdzās pastāv vairākas, bieži vien kontrastējošas dabas izpratnes. Tāpēc var teikt, ka katrs no mums nes līdzi visu dabas uztveres vēsturisko mantojumu.
Tas attiecas arī uz mūsu attiecībām ar lāčiem, kuru atspoguļojums Ziemeļu puslodes tautu kultūrā pārdzīvojis dažādas transformācijas, un kuru daudzējādā ziņā pretrunīgo tēlu veido cilvēka un dabas attiecību sarežģītā vēsture.
Viens no senākajiem priekšstatiem saistāms ar animistisku dabas izpratni, kuras ielokā veidojas arī lāča kā cilvēka līdzinieka tēls, un nosacīti vēlāk mūsu meža līdzinieks iegūst papildu nozīmi, kļūstot vienlaikus par cilvēka līdzinieku un lielāko ienaidnieku. Proti, lācis, kā vistuvākā radība cilvēkam (šajos platuma grādos neviens nebija redzējis pērtiķus) reprezentē arī cilvēka “zvērīgo” pusi – no meža neiznākušais cilvēks ir mežonīgs – nepiejaucējams un tāpēc bīstams, gluži kā pati daba.
Priekšstati par dabu kā baisu un nepārvaramu šodien saglabājušies tikai margināli, droši vien arī tāpēc, ka “dabas rīcībspēja” laika gaitā kļuvusi aizvien neuzkrītošāka. Kad cilvēkam uzklūp kāds līdz šim nepamanīts nezināms vīruss vai dzīvību apdraud dabas katastrofa, tie, protams, liek par sevi atkal manīt, taču lielākoties dzīvojam kaut kur starp divām citām pretējām dabas izpratnēm – iedomājam romantizētu dabas trauslumu, kam nepieciešama cilvēka lolojošā klātbūtne, vai sausi pragmatiski izmantojam dabu kā sev piederošu resursu avotu.
Visām Ziemeļu puslodes tautu dabas izpratnēm (varbūt izņemot pašus senākos animistiskos priekšstatus) raksturīga tendence nošķirt cilvēku no dabas. Cilvēks ir vai nu dabas lolojošais gans, vai – gluži pretēji – tās nāvīgākais ienaidnieks un pāridarītājs, tomēr vienmēr fundamentāli atšķirīgs, neiederīgs un savā ziņā aizvien arī pārāks pār pārējo ne-cilvēka pasauli.
Senākas cilvēka-dabas attiecību formas gan daļēji ir saglabājušās, piemēram, latviešu kultūras tradīcijās, kurām cilvēka saikne ar dabu un iederēšanās dabas kārtībā nav sveša, tomēr lielākoties arī tās piedzīvojušas vēsturiskas transformācijas, kurās zemnieku dzīves cikls iekļaujas lauksaimnieciskā nacionālisma vai romantisma priekšstatos par dabu kā cilvēka iekopjamu dārzu, kurā nav vietas estētikai, kas pretojas idejai par dabas trauslumu.
Daba latvietim ir darbs un mājvieta, kas tostarp arī pārveidojama atbilstoši cilvēka vajadzībām – tai var būt arī tīri estētiska vai pat ētiska vērtība, taču arī šajā nozīmē daba, lai gan aizsargājama tomēr joprojām ir pakļauta cilvēkam.
Par spīti tam, ka cilvēka ķermenis dzīvo tikai simbiozē ar dzīvību savās zarnās un uz ādas, un aizvien atrodas nepastarpinātās attiecībās ar pasauli, kas plūst cauri cilvēkam kā ūdens, gaiss un minerāli, no kā esam veidoti, kopumā daba cilvēka pasaules ainā šķiet nošķirta no cilvēka – un tas ir ļoti būtiski, kad domājam par to, kāpēc autoavārijas brīžam šķiet daudz “dabiskākas” un katrā ziņā pieņemamākas par lāča uzbrukumiem – civilizētā pasaule un visa cilvēka radītā ģeniālā tehnika ir mūsu atstātā liecība tam, cik ļoti neiederīgi dabas pasaulē mēs jūtamies.
Savā ziņā esam nomainījuši savu “dabisko vidi” pret pilsētas stiklu, betonu un plastmasu – sākotnēji, lai aizsargātos pret nekontrolējamo dabu, kas nu jau savu baisumu šķiet zaudējusi. Līdz ar to arī lācis kļūst ne-iederīgs un ne-derīgs – bet tāds tas var būt tikai attiecībā pret mums – cilvēkiem. Vai cilvēks tiešām joprojām ir visu lietu mērs?
“Dabiskā” telpa: kur lācim vieta?
Lācis līdz ar citiem lielajiem plēsējiem šajā pasaules ainā līdz ar to ieņem īpašu vietu. Līdzīgi kā Covid-19, plūdi vai zemestrīces, lācis krasi izceļas uz ‘trauslās dabas’ fona, tajā pašā laikā nespēlējot arī ‘derīgā dabas objekta’ lomu. Ne jau ar cilvēku šis neiederīgais un nederīgais lācis konkurē, bet gan ar cilvēka priekšstatiem par dabas kārtību – spējīgs pārspēt un varbūt pat nogalēt cilvēku, lācis mūsdienu pasaulē ir neparasta parādība, kas lauž ierasto priekštatu par dabu vai nu kā resursu vai ētiski estētisku vērtību.
Filozofijā šo parādību var apzīmēt ar jēdzienu “rīcībspēja”, kas lācim var tikt piedēvēta. Nav, protams, runa par tāda veida morālo rīcībspēju (moral agency) kādu piedēvējam cilvēkam, tomēr lācis izrāda aktīvu pašnoteikšanās spēju, tādējādi graujot ierasto dabas un cilvēka nošķīrumu, kur daba ilgstoši ieņēmusi pasīvā, uztverošā aģenta lomu. Un te ir vienalga, vai daba ir cietējas vai objekta lomā – lācis joprojām ir neiederīgs.
Te sevišķi svarīgas ir robežas, kuru pārkāpumi Latvijas medijos vairākkārt tiek uzsvērti – tās ir gan ģeopolitiskās robežas, kurās lāci kā dabas parādību nav iespējams noturēt, gan arī iedomātās “dabas un civilizācijas” robežas. Politiskās un planetārās telpas sadalījuma atšķirības lielo plēsēju (bet arī kukaiņu, augu u.c. dabas parādību gadījumā) kļūst sevišķi krasas, un jo sevišķi parāda dabas rīcībspēju “cilvēka iekārotā” pasaulē.
Lācim nav būtiski, kur atrodas robeža starp Itāliju un Vāciju vai cilvēka un ne-cilvēku pasauli. Taču pasaulē pazīstama ir dzīvnieku un augu sugu “klaiņošanas” politizācija – ko tas igauņu lācis gan iedomājas te nākdams? Tostarp, otru kamiņvalsti, kuras “ciemiņi” daudzi no Latvijā novērotajiem lāčiem ir, mēs bieži vien asociējam tieši ar lāci, kas dzīvnieka lāčošanai draud piešķirt vēl papildu semantisko nozīmi.
Tādējādi politiskā telpa, līdzīgi kā cilvēku tehnoloģijas, piedzīvo sava veida naturalizāciju, un ģeopolitiskās robežas jau ilgstoši var uzskatīt par “dabiskākām” nekā dabas nospraustās. Tas citastarp ir bīstami arī politiski, izraisot strīdus par “vēsturiskajām” kādas valsts robežām, kur ar “vēsturisko” nevilšus tiek implicēta “pareizā” vai “dabiskā” kārtība, kura tad nu jāmetas atjaunot, kā to šobrīd sakās darām Krievijas imperators.
Šī “dabiskā kārtība” brīžiem tiek uztiepta arī lāčiem – lasīti pat viedokļi, ka lāču atrašanās Latvijā nav “dabiska” – par ko gan neliecina lāča tēla nozīmīgā loma latviešu folklorā.
Neērtais lācis
Lai gan liela daļa pasaules iemītnieku – augu, kukaiņu un dzīvnieku cilvēku pasaules robežas acīmredzami pārkāpj, tomēr tikai lielo plēsēju gadījumā cilvēks sajūtas tik apdraudēts, un vēl jo vairāk – pārsteigts. Kā gan lācis uzradies te, kur esmu es, ja šī vieta pēc cilvēku tiesas un taisnības ir mans īpašums? Interesanti te ir vērot šādu robežpārkāpēju lāču attēlojumu medijos. Šie lāči, protams, tiek dēvēti par “pārdrošiem” – jo viņu vieta taču ir mežā, tomēr valodas lietojums dažreiz atklāj vēl dažus situācijas slāņus.
Proti, nesenākā laikā tepat La.lv portālā publicētā LETA rakstā “Vidzemē pa viensētām klaiņojošais lācis, iespējams, tiks likvidēts” (LETA, 2021. gada 25. novembris), ir, piemēram, minēts, ka viens no lāčiem esot “kūdītājs” un Dabas Aizsardzības pārvaldes (DAP) Vidzemes reģionālās administrācijas vadītājs Ronalds Auziņš tiek citēts norādām, ka “Pārdrošajam lācim […] trešā iespēja netiks dota. Ja dzīvnieks nemainīs savu uzvedību, tad viņš būs jālikvidē”. Šai teikumā lācis no vienas puses šķiet it kā “cilvēciskots” – tam parādās morāli pienākumi “mainīties” un tikušas dotas jau “divas iespējas”. Žēl tikai, ka lācis par tām nezina.
Te jānorāda, ka līdzās dabas atsvešināšanai cilvēkam ir raksturīga arī tieksme pielīdzināt dažas, pārsvarā cilvēkam vizuāli līdzīgas būtnes sev, piedēvējot ne vien savas vēlmes un vajadzības, bet arī tiesības un pienākumus. Šis “civilizētais” lācis tādējādi zaudē savu rīcībspēju, kas iekļauj viņa robežpārkāpēja dabu, bet iegūst vietu cilvēka simboliskajā kārtībā, kur lāča vieta ir mežā.
Tostarp, rakstā tiek arī minēts, ka lācis neuzvedas “dabiski” pārkāpdams robežas starp cilvēku un ne-cilvēku pasauli, un pie tā iespējams vainīgi ir cilvēki – kas vēlreiz parāda mūsu izpratni par savu atrašanos ārpus dabiskās kārtības, šoreiz dabas trausluma izpratnes kontekstā – cilvēka pieskāriens ir bijis toksisks, laupot lācim tā nevainīgo iemestību dabā. Rezultātā klaiņojošais lācis ir pārāk cilvēcisks, lai turpinātu mājot dabā, bet pārāk dabisks, lai tam atrastos vieta cilvēka pasaulē.
No otras puses, tā kā lāču medības Latvijā nav atļautas, izvairīšanās no vārda “nomedīt” noved pie savādas situācijas – lāci it kā negrasās nogalināt, bet gan “likvidēt”. Te vietā būtu apcerēt nāves izpratni sabiedrībā un tās nereto apslēpšanu, taču, apejot garu diskusiju par šo tematu, var vien atzīmēt, ka vārda izvēle liecina par lāča “lietiskošanu”.
Savā ziņā lācis tātad pat netiek nogalēts vai “iemidzināts”, to vienkārši likvidē – kā varētu likvidēt, piemēram, uzņēmumu. Līdzīgi apzīmē arī kaitēkļu likvidācijas pasākumu, un arī tie dzīvas būtnes statusu šādi, šķiet, zaudē. Mūsdienīgi runājot “this bear just got cancelled”, kas atsauc atmiņā Dienvidparka („South Park”) epizodi („Cancelled”), kurā planēta Zeme izrādījās televīzijas šovs ar sliktiem reitingiem.
Lāci, esi reiz cilvēks!
Lāča antropomorfizēšana no vienas puses, un objektificēšana – no otras, nepavisam nav pretrunīga parādība un lieliski iederas cilvēka dabas izpratnē un tajās domāšanas stratēģijās, kas ļauj šo izpratni mūsu prātā uzturēt. Lācis ir vai nu “jāpiejaucē”, jāieraksta kādā saprotamā simboliskā laukā, tādējādi iekļaujot to civilizācijas noteiktajos rāmjos, vai arī jāizstumj, jāpadara par “apsaimniekojamu objektu”, daļu no dabas kā resursu ieguves avota.
Dabai jābūt pakļāvīgai, tā paredzēta cilvēkam, viņa vajadzībām – sēņošanai, ogošanai, skatu baudīšanai, tūrisma aktivitātēm un pārtikas sagādei, un dumpīga daba ir jāsavalda. Lāča vieta ir mežā, bet vislabāk – kādā gleznā ar idillisku skatu uz mežu. Tādējādi šī šķietami pretrunīgā lāča sastapšanas “dialektika” veido vienotu ainu, kurā cilvēks iztēlo sevi par atsevišķotu no pārējās dabas.
Citastarp tas noved arī pie radikāliem mēģinājumiem draudzēties ar lāčiem, padarīt tos vienlīdzīgus cilvēkam, kā to mēģināja Timotijs Tredvels (Timothy Treadwell), kuru pēc 13 ar lāčiem nodzīvotiem gadiem lācis apēd – atklājot vēl vienu robežu nospraušanas un to pārkāpšanas gadījumu, un liekot uzdot jautājumu – vai ne-cilvēkam dzīvot jāļauj tikai tad, ja tas jūt līdzīgi kā cilvēks, bet radot arī pretēju jautājumu (kas varbūt izsauks dabas aizstāvju sašutumu) – vai tiešām ir kāds parametrs, kuru sasniedzot, cilvēkam ir jājūt kāds īpašs ētiskais pienākums ne-cilvēka priekšā, ja cilvēks ir tāda pati robežas pārkāpjoša dabas būtne kā visas pārējās?
Šie nav mazsvarīgi jautājumi, un lai kā gribētos ticēt, ka spējam uz tiem atbildēt, šķiet, ka vēl ir tālu līdz tam, lai rastos skaidrība par to, kā domāt ne-cilvēku ārpus cilvēka vēlmju un vajadzību prizmas, atturoties ne tikai no lietiskošanas, bet arī no antropomorfizācijas, un apzinoties, ne vien noliedzot arī savu visēdāja (vai varbūt maitēdāja?) iedabu, lai samērotu tās atstātās sekas ar planetārajiem ierobežojumiem, kuru pārkāpšana atstās negatīvu ietekmi arī uz mūsu sugas turpmāko likteni.
Kas mēs esam?
Ar šo rakstu nekādā gadījumā negribu uzdoties par dzīvnieku kontroles, tiesību vai labturības ekspertu, ne arī ieteikt – ko tad īsti Latvijā mums “darīt ar lāčiem”? Gluži otrādi – man šķiet, ka cilvēkam ir pienācis laiks vēlreiz ielūkoties sevī un pajautāt – ko tas, kā domājam par ne-cilvēcisko dabu, kas dzīvo mums līdzās, pastāsta par mums?
Kā politiskā un ekoloģiskā telpa līdznosaka mūsu patību, un ciktāl mūsu pašu priekšstati par sevi ir tie, kas iekārto laiktelpu ap mums – tostarp, atstājot vairāk vai mazāk pozitīvu vai negatīvu, bet noteikti pavisam materiālu ietekmi uz vidi un planētu tās kopumā?
Tas jo sevišķi būtiski ir laikā, kad pasauli plosa ne tikai ģeopolitiska, bet arī klimata krīze – laikā, kad aizvien vairāk jāaizdomājas par to, kādā dabkultūras telpā gribam dzīvot, un kādu spēsim nodrošināt nākamajām paaudzēm.
Jāņem vērā, ka klimata pārmaiņas un sugu izmiršana neizbēgami skar ne tikai ekosistēmu, kurā dzīvojam, bet arī politisko klimatu, kuru veido tiklab kontrole pār pārtikas, gan citu dabas resursu pieejamību, un kura nospiedošo ietekmi izjūtam jau šodien.
Noplicināta augsne un bioloģiskās daudzveidības iztrūkums apdraud mūsu suverenitāti ne mazāk kā diktatoriski pārrobežas imperatori, tāpēc, iespējams, ir pienācis laiks jaunam sabiedriskam līgumam ar mūsu ne-cilvēciskajiem dzīves telpas biedriem.
Raksts ir tapis 1.1.1.2. pasākuma “Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts” ietvaros pēcdoktorantūras pētījumā “Ontoģenealoģijas: ķermenis un vides ētika Latvijā” (Nr.1.1.1.2/VIAA/4/20/613), kas tiek finansēts ar ERAF finanšu instrumentu.
