Pētniece Ieva Pakere: Latvijā siltumapgādes tarifa noteikšanas metodika ir samērā novecojusi 7
Ieva Pakere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Strauji augošās siltumenerģijas cenas aktualizējušas jautājumu par energoefektivitāti centralizētajā siltumapgādē. Diemžēl jāsaka, ka pašreizējā likumdošana ne vienmēr motivē uzņēmumus virzīties ilgtspējīgākas siltuma ražošanas virzienā. Taču pastāv risinājums – tarifa līmeņatzīmju ieviešana varētu veicināt pāreju uz oglekļa neitrālu siltuma ražošanu, vienlaikus nodrošinot arī tarifu caurspīdīgumu patērētājiem.
Latvijā siltumapgādes tarifa noteikšanas metodika ir samērā novecojusi, tarifa saskaņošanas process ir sarežģīts un laikietilpīgs, bet pats tarifs neelastīgs – tā secināts RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta projektā “Latvijas siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu attīstība”. Tarifu nav iespējams diferencēt dažādiem patērētājiem, piemēram, piemērot atlaides klientiem, kuru ēkās ir moderna un sakārtota apkures sistēma. Tas arī nav atkarīgs no tā, vai siltuma ražošana un piegāde ir efektīva, proti, nav bonusu sistēmas siltumapgādes uzņēmumiem. Tādējādi siltumapgādes operatoriem trūkst motivācijas meklēt ilgtspējīgus un inovatīvus risinājumus siltumaražošanai.
Dažādās Eiropas valstīs vērojamas būtiskas atšķirības centralizētās siltumenerģijas tarifa metodikā, piemēram, Zviedrijā tarifs netiek regulēts, bet konkurences iespaidā tiek uzturēts saprātīgā līmenī, arī Somijā tarifs netiek regulēts, bet cenas kontrolē Konkurences pārvalde. Savukārt Islandē tarifs tiek regulēts ar valstī noteiktu peļņas normu, bet Polijā pastāv divas tarifu iespējas – izmaksu metode, kuras pamatā ir plānotie ienākumi un izdevumi, un līmeņatzīmes metode, ko nosaka regulators.
Tepat kaimiņos Igaunijā ir noteikta maksimāli pieļaujamā tarifa vērtība katram siltumapgādes reģionam, un to regulāri pārskata, bet Lietuvā tarifu veido fiksētā komponente, kas jāmaksā par siltumenerģijas pieslēgumu, un mainīgā komponente, ko aprēķina pēc patērētā siltumenerģijas daudzuma.
Arī Francijā tarifu veido fiksēta un mainīga komponente, kas atkarīga no patēriņa, turklāt tiek piemērotas atlaides atkarībā no sezonas, piemēram, vasarā, kad pieprasījums pēc siltumenerģijas ir zemāks, tā ir lētāka, lai stimulētu iedzīvotājus izmantot siltumu karstā ūdens sagatavošanai, bet ziemā dārgāka, lai motivētu cilvēkus regulēt temperatūru telpās un samazinātu patēriņu.
Ko Latvijai darīt ar siltuma tarifiem? Situācijā, kad tie strauji pieaug, turklāt primāri tajās pašvaldībās, kas siltumapgādē kā kurināmo turpina izmantot dabasgāzi, ir skaidrs, ka būtiski jāpalielina atjaunojamo energoresursu izmantošana. Daudzās Latvijas pašvaldībās jau notikusi pāreja no dabasgāzes uz šķeldu kā kurināmo.
Vai ar to pietiek? Pietiks, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā līdz 2030. gadam. Taču, raugoties klimata neitralitātes virzienā līdz 2050. gadam, ir skaidrs, ka koksnes biomasa jāizmanto augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā, bet energosektorā lielāka uzmanība jāvelta saules un vēja enerģijas izmantošanai, siltumsūkņu tehnoloģijām, risinājumiem efektivitātes palielināšanai un patēriņa samazināšanai, kā arī jāatvieglo tarifa regulēšanas mehānismi.
Līmeņatzīmju noteikšanas mērķis būtu definēt konkrētu siltumenerģijas tarifa vērtību centralizētas siltumapgādes pakalpojuma sniedzējiem. Tā var nebūt visiem vienāda, bet tai jābūt ekonomiski pamatotai, optimālai veiksmīga biznesa nodrošināšanai, jānodrošina komforts siltumenerģijas patērētājam, kā arī jāsniedz ieguldījums valsts enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanā. Tās noteikšanas metodikas var būt dažādas. Var noteikt labās prakses piemēru jeb vidējo tarifu, vadoties pēc vidējām kurināmā izmaksām, saražotā siltumenerģijas daudzuma un noteiktiem efektivitātes rādītājiem. To var noteikt arī kā daudzu faktoru kopumu, ietverot ilgtspējas komponentes.
Lielākais ieguvums patērētājiem būtu caurspīdīgs, ekonomiski pamatots un ilgtspējas attīstības principos balstīts tarifs. Šobrīd Latvijā tarifs variē no 40 līdz 70 eiro par MWh. Kāpēc tā? Ir daudz tehnisko parametru, kas ietekmē tarifu, bet, veicot analīzi, ne vienmēr redzama tieša korelācija.
Piemēram, varētu pieņemt, ka siltumapgādes uzņēmumi, kas siltumu ražo šķeldas katlumājā vai šķeldas koģenerācijas stacijā, nodrošinās zemāku tarifu, jo izmanto lētāku kurināmo un paralēli siltumam ražo arī elektroenerģiju. Realitātē vienmēr tā nav, un tas nerada pārliecību par caurspīdīgumu tarifu politikā. Līmeņatzīmju noteikšana risinātu arī šo problēmu.
* RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošā pētniece
