– Interesanti, ka latviešu mitoloģiskās teikas pētāt, dzīvodama Dienvidāfrikā… 7
– Tur nonācām vīra darba dēļ. Viņš ir Pasaules Bankas eksperts smagajā industrijā, pārbauda projektus, kuru veidotāji aizņemas naudu no bankas, vai tajos viss ir kārtībā attiecībā uz vidi un sociālajām lietām. Kas notiks ar cilvēkiem, zemi, dzīvniekiem, ja uzcels rūpnīcu. Mans vīrs strādā, es esmu paņēmusi laiku rakstīšanai. Pētu teiku žanra psiholoģiju, kāpēc teikas ir vajadzīgas. Un arī stāstītāja psiholoģiju. Labums rakstīt Āfrikā par Latviju ir tāpēc, ka neviens netraucē, ir pilnīgs miers. Dzīvojam Johannesburgā, tur ir ļoti daudz zaļumu. Mums ir māja, milzu teritorija ar palmām, kokiem, peldbaseins, nevaru sūdzēties. Tā es savā ofisiņā katru dienu rakstu un daudz lasu latviešu un angļu valodā, jo mana disertācija ir angliski. Kāpēc angļu? Tad jājautā – kāpēc tik maz zina par Latviju? Tāpēc, ka angliski ir maz rakstīts par mūsu zemi. Man šķiet, tas ir tas, kas man jādara – par Latviju jāraksta angliski. Man reizēm vaicā: kas tu par latvieti, ja tik ilgi esi projām? Es domāju, ka, esot prom, nāk klāt objektivitāte. Ir ļoti svarīgi pazīt savu kultūru, bez tās nevar, bez tās nav dzīves jēgas, piederība ir vajadzīga. Bet vienlaikus ir nepieciešams redzēt ar lielāku perspektīvu. Būtu traki, ja mēs par Latviju runātu vienu un to pašu, tas būtu viena stāsta risks. Kas mēs esam? Vai mēs esam tikai dziedātāju tauta vai vēl kaut kas cits? Ko mēs paši par sevi pastāstām, kad mums jautā? Sava stāsta veidošana ir mūsu rokās. Doma, ka esam bāreņu tauta, bija svarīga kādā mirklī. Taču katrs bārenis izaug un vairs nav bārenis, bet gan savas dzīves noteicējs.
– Bagātīga dzīvesvietu pieredze. Vai visur jūtaties vienādi labi?
– Katrai zemei ir savs raksturs, kaut kas cits, kas skaitās normāls, pieņemams. Amerikā ir normāli ļoti daudz strādāt. Sarunās būtiskākais – ko dari, kur strādā, kur dzīvo, kāda tev ir māja – koncentrēšanās uz darbu un mantu ir norma. Dānijā ļoti svarīga ir ģimene. Ja vēlaties audzināt bērnus, tad noteikti Skandināvijā. Dienvidāfrikā ļoti normāli būtu kaut ko izsist, atrast iespējas, kaut kā iekārtoties, kaut kā izlavīties, uzvarēt, noķert, satvert… Dienvidāfrika ir jauna valsts, no tīneidžera neko citu nevar gaidīt kā iekšējas cīņas, kas sagādā problēmas un bīstamas situācijas. Bieži notiek sīkas zādzības, telefona, somiņas atņemšana, māju apzagšana, tāpēc mums ir apsardze. Bet Dienvidāfrikai ir arī daudz iespēju, tāpat kā jaunam cilvēkam.
