– Jā, vienojošā dzīsla ir. Un tomēr – kāpēc nolēmāt studēt bezapziņu, jums taču bija tik labs darbs, ģimene… 7
– Varētu izskaidrot ar Karla Junga (kura psiholoģiju studēju) domām, ka ir divi dzīves posmi. Pirmais ir vērsts uz āru, otrs – iekšup. Pirmajā mēģinām sevi nolikt ārējā vidē, dzīves realitātē. Taisnība, tolaik man bija 40 gadi un it kā viss bija – mājas, mašīnas, bērni, suņi, vīrs, ļoti labs darbs, ļoti laba alga, darba novērtējums. Un vienlaikus jautājums – kad tik ļoti dzīvojam uz āru, kas notiek iekšēji? Jo īstenīb, tas, kas notiek iekšēji, jau ietekmē ārējās norises. Lai gan mana pirmā dzīves puse ir bijusi ļoti sekmīga, izaugu no tāda maza naudīšnieka un apbrīnojamā veidā nonācu Pasaules Bankā…
– Tā arī jābūt! Uzaugāt Naudītē un tad pie lielas naudas Pasaules Bankā…
– Es pat nebiju iedomājusies! Dzīvojot ārzemēs, vairāk domā, kas es esmu, ko nozīmē būt latvietim. Daudzreiz cilvēki jautā – no kurienes esi? Un nezina, kur ir Latvija. Izstāstu, un bieži vien viņu interese beidzas. Bet mana interese par Latviju pieauga. Cik skaisti Latvijā ir Dziesmu svētki, cik labi attīstīta kultūra un māksla! Daudzās Rietumu zemēs kultūra neattīstās tik labi kā tautsaimniecība un finanses. Latvijā ir kājām gaisā. Kāpēc? Kultūra ir ļoti svarīga, to nedrīkstam nekādā veidā zaudēt. Taču kultūrā varam redzēt to, kā mums pietrūkst, jo kultūra kompensē sadzīvisko un racionālo vienpusību. Ko Dziesmu svētki saka – kā mums pietrūkst? Vienotības. Dziesmu svētkos mēs redzam vienotību, mēs varam sarīkot milzu svētkus. Bet tā ir vienīgā vieta, kur to spējam. Ir vismaz četras psiholoģiskās funkcijas. Viena funkcija ir saistīta ar jūtām, nākamā – ar sajūtām (maņu orgāni), tad intuīcija un domāšana. Pētot kultūras darbus, eposu “Lāčplēsis”, esmu secinājusi, ka Latvijā ir ļoti attīstītas maņa un jūtas, bet pietrūkst intuīcijas un domāšanas. Ko dara intuīcija? Tā pasaka, kādi ir varianti, ko vēl varētu darīt, kā varētu kaut ko atrisināt. Un domāšana ir tā, kas to noved pie praktiska rezultāta. Ja mēs darbojamies tikai ar maņu orgāniem, tad redzam, dzirdam un tveram to, kas turpat degungalā. Tā mēs esam labi zemes racēji; un mīlestība apstājas pie savas mājiņas un savas zemītes. Mājas un zemes mīlestība, protams, ir ļoti svarīga. Bet logs ir jāver plašāk – kādi vēl ir varianti bez stāsta, ko paši esam sev iestāstījuši.
– Kāpēc to secinājāt, tieši lasot “Lāčplēsi”?
– Jo viņš tiek uzskatīts par latviešu varoni. Kur tad ir viņa spēks?
– Maņās, jūtās… bet ne vairāk.
– Jā, Raiņa “Uguns un nakts” ir fantastisks darbs. Spīdolas intuīcija Lāčplēsim saka – Lāčplēsi, klausies, tev ir lielāks uzdevums nekā sava paša “mājoklīša” iekārtošana! Bet Lāčplēsis ir satinies mātišķās Laimdotas rūpēs kā siltā sedziņā un ieracies līdz ausīm zemē! Un to, kā Koknesis ar domāšanu un plānošanu izglābj situāciju, kurā ir nonācis gan Lāčplēsis, gan Laimdota, mēs lasot palaižam garām. Rainis to visu ir tik skaidri izpratis un gribējis parādīt, bet šķiet, ka pagaidām šīs atziņas vēl ir tikai bezapziņas slāņos. Te var redzēt, kā māksla kompensē un norāda uz to, kas vēl ir jāapzinās un jāpārvērš realitātē.
