– Bet kā tomēr nokļuvāt ASV, lai studētu? 7
– No vecākiem esmu mantojusi domu – ka nav nekā tāda, ko es nevarētu paveikt. Tikmēr, kamēr pamēģinu un secinu, ka laikam tomēr visu ne. (Smejas.) Vispirms Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē apguvu angļu valodu. Kad sabruka PSRS, bija maz cilvēku, kas runāja angliski. Strādāju Rīgā uzņēmumā “Resurss”, kas pārstrādāja bīstamos atkritumus. Par to man nebija ne jausmas, bet mācīju darbiniekiem angļu sarunvalodu. Reiz pēc nodarbības notika sanāksme ar dāņiem, bet tulks nebija atnācis, un uzņēmuma vadība lūdza man tulkot. Teicu, ka to nu gan nevaru, jo par ķīmiju neko nezinu. Bet viņi lūdza, un es piekritu. Sanāksme bija šausmīga, jo es mēģināju saprast, par ko vispār ir runa. (Smejas.) Bet tā es satiku savu nākamo vīru Nilu Vestergārdu. Viņš bija viens no dāņiem, kas sēdēja galdam otrā pusē.
Tolaik Nils arī mēģināja bijušajās padomju ietekmes valstīs Čehijā, Polijā atrast skautu organizācijas, lai tās uzsāktu sadarbību ar dāņu skautiem. Bet es tikko Amerikā biju nostrādājusi vasaru skautu nometnē. To uzzinājis, Nils jautāja, vai es būtu ar mieru palīdzēt noorganizēt latviešu jauniešu un dāņu skautu apmaiņas grupas un vasaras nometnes Latvijā. Tā mēs gadu kopā nostrādājām.
– Vai nebija grūti saprasties ar ārzemnieku, tolaik jau nebijām pie sveštautiešiem pieraduši?
– Agrāk domāju, ka ārzemnieki neko nemāk un ir pilnīgi nederīgi vīrieši. Šo domu pastiprināja kāds gadījums. 1989. gadā ciemojos pie saviem radiem Amerikā. Nakts vidū guļu, dzirdu onkulis Alberts iet uz tualeti, bet netiek iekšā. Domāju, paņems skrūvgriezi un durvis saremontēs. Bet, nē. Sauc: “Pārsla, nāc palīgā!” Pārsla atnāk, saremontē, viņš ieiet. No tās reizes domāju – Latvijas vīrieši ir tie labākie, jo vīrietis ir tas, kas māk visu ko salabot, saremontēt. Bet reiz manas domas mainījās. Kopā ar Nilu strādājām ar Latvijas skautiem. Reiz braucām uz Cēsīm ar manu veco žiguli. Viena riepa caura, pēc brīža – otra. Kā lai tiek no Cēsīm uz mājām? Mans dānis nomaina vienu riteni, nomaina otru, turklāt tumsā. Un tad es nodomāju – varbūt tomēr kaut kas tajos ārzemju vīriešos ir. (Smejas.) Pēc diviem gadiem, 1994. gadā, mēs apprecējāmies. Tūdaļ Nilam bija piedāvājums braukt strādāt Starptautiskajā finanšu korporācijā (“International Finance Corporation”) Vašingtonā. Tā mēs aizbraucām ar domu uz gadu, bet palikām četrpadsmit. Vašingtonā piedzima mūsu meitiņa Anete. Kopā mums ir četri bērni. No iepriekšējās laulības Nilam ir dēls un meita. Serens ir kapteinis un inženieris uz milzīgiem konteineru kuģiem, Sofija – būvinžniere. Mans dēls Jānis Aberdīnā ieguvis maģistra grādu neirozinātnēs un psiholoģijā. Mūsu meita Anete Kentas universitātē mācās savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību.
