Pētīt latvju teikas Āfrikā . Saruna ar Eviju Volfu-Vestergārdu 7
Nesen kā meteors Latvijā bija ielidojusi Evija Volfa-Vestergārda. Viņa jau 20 gadus nedzīvo mūsu valstī. ASV studējusi cilvēkattīstību un dzīļu psiholoģiju. Strādājusi Pasaules Bankā. Dzīvojusi ASV, Dānijā, tagad Dienvidāfrikā. Raksta doktora darbu par latviešu teiku un to stāstītāju psiholoģiju. Cik aizraujošs, neparasts ceļš! Par to arī sarunājamies.
– Kas jums nāk prātā, atceroties bērnību?
– Daba un dziesmas. Bērnība pagāja Naudītē, kādus 15 kilometrus no Dobeles. Pie mūsu mājas bija neliels ezeriņš, ko tētis pats izveidoja, tur bija kalni un lejas, pa milzu pļavām braucām ar bobiku. Tētis bija sovhoza direktors, māmiņa pedagoģe, bērnudārza vadītāja. Ar brāli visu dienu dzīvojāmies pa āru. Vakarā desmit minūtes pirms deviņiem mamma sauca – nāciet mājās! Lai pa radio pagūtu noklausīties vakara pasaciņu ar visām dziesmiņām. No tēta man ir lielā vēlēšanās zināt, uzzināt un daudz strādāt. Mammai ir ļoti, ļoti daudz enerģijas. Tētis nomira, kad man bija četrpadsmit. Un daudz ko viņam nepajautāju. Trīs gadu vecumā tēti kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām izsūtīja uz Sibīriju. No turienes viņš viens pats piecpadsmit gadu vecumā atbēga atpakaļ uz Latviju. Kaut kādā veidā izkūlās, īsti nezinām – kā. Tad pabeidza Lauksaimniecības Akadēmiju. Un tētim piedraudēja, ka sūtīs atpakaļ uz Sibīriju, ja neies par sovhoza direktoru. Protams, ielika pašā nolaistākajā vietā. Bet viņš strādāja, viņam patika strādāt. Es lepojos ar savu tēti. Amerikā “NPR” (valsts radiostacija) ir programma “This I believe” (Tam es ticu. – Angļu val.). Kam es ticu? Tas ir interesants jautājums. Ilgi domāju. Un šai programmai uzrakstīju stāstu par savu tēti. Rakstīju, ka ticu tam, ka darbs un darīšana ir ārkārtīgi svarīgi. Jo tas ir saistīts ar dziļi filozofisku domu, ka dzīve ir jādzīvo. Ka nevar vienkārši gaidīt, kad kaut kas būs, kāds nāks un mums ko iedos. Vienkārši ir jādzīvo un jādara. Tad dzīve nāk tev pretī un dzīve notiek.
– Teicāt – atceraties arī dziesmas…
– Jā, ģimenē visi bija lieli dziedātāji. Muzikālie gēni droši vien nāk no vecmāmiņas – mammas mammas Ērikas Treibergas. Viņa bija pianiste, spēlēja Rīgā mēmajā kino. Arī tad, kad kļuva kurla, turpināja spēlēt. Mājas svinībās allaž dziedājām tautas dziesmas. Bet latviski vecmāmiņa nemaz tik labi nerunāja, jo bija baltvāciete, dzimusi Ukrainā. Runāja krieviski, franciski, vāciski. Tēta vecāki pēdējos gadus dzīvoja Lietuvā. Mans brālis Artis ir muzikāls, arī man ļoti patīk dziedāt un dejot, kā jau visiem latviešiem.
