Padoms zemniekam. Priekuļu pētījumu rezultāti par augu maiņas efektivitāti 0
Optimāli izvēlēta augu secība mijiedarbībā ar pārējiem agroekoloģiskajiem un agronomiskajiem pasākumiem ilgstošā periodā katrā konkrētā laukā garantē augsnes auglības saglabāšanu vai uzlabošanu un tādējādi sekmē arī kultūraugu ražas palielināšanos. Diemžēl, pakārtojoties lauksaimniecības produkcijas tirgus ekonomikas virzieniem, saimniecībās sašaurinājies audzēto kultūraugu skaits un tas rada zināmas problēmas nodrošināt vēlamo augu maiņu.
Augu maiņas jautājumos visilgākā pieredze uzkrāta Agroresursu un ekonomikas institūtā, Priekuļu pētniecības centrā, kur kopš 1958. gada tiek sekots augsnes auglības rādītāju, ražas lieluma un kvalitātes rādītāju izmaiņām dažādi strukturētās augsekās, turklāt – atšķirīgos mēslojuma fonos. Nozīmīgākās laukaugu kultūras Vidzemes zonā bija ziemas rudzi, mieži, kartupeļi un daudzgadīgās zāles. Ņemot par pamatu to, ka augu maiņas agronomisko nepieciešamību nosaka dažādu augu atšķirīgā attieksme pret augšanas faktoriem, kaitīgajiem organismiem (slimībām, kaitēkļiem, nezālēm), augsnes nogurumu, kā arī augsnes īpašībām, kā pamatuzdevums tika izvirzīts optimālās kultūraugu sējumu struktūras izveide konkrētiem agroekoloģiskajiem apstākļiem.
Priekuļos izveidotās augsekas
– Mieži–kartupeļi–mieži (M–K–M)
– Mieži–āboliņš/timotiņš–rudzi–kartupeļi (M–Z–R–K)
– Mieži–āboliņš/timotiņš–mieži–rudzi–mieži–kartupeļi (M–Z–M–R–M–K)
– Mieži–āboliņš/timotiņš–kartupeļi (M–Z–K)
– Mieži–āboliņš/timotiņš–āboliņš/timotiņš–rudzi–mieži–kartupeļi (M–Z–Z–R–M–K)
– Rudzi–melnā papuve (R–Mp)
– Mieži–rudzi–auzas–rudzi (M–R–A–R)
– Rudzi–rudzi–rudzi–rudzi–baltais āboliņš–āboliņš–āboliņš–āboliņš (R 1–4–Ā 5–8)
– Melnā papuve–rudzi–mieži–rudzi (Mp–R–M–R)
Augseku veidošana un pētījumi
Sākumā tika izveidotas deviņas augsekas, bet 1980. gadā vēl papildu augseka ar minimālu augu maiņu, kad mieži tika audzēti pārmaiņus ar kartupeļiem, un kartupeļu bezmaiņas stādījums. Izmēģinājuma ierīkošanas gadā aramkārtas dziļums bija 22–23 cm; augsnes skābums (pHKCl) vidēji 6,2; augiem uzņemamais fosfors (P2O5) – 3,9 mg/100 g; augiem uzņemamais kālijs (K2O) – 15,5 mg/100 g augsnes; organiskās vielas – 2,06% (20,6 g/kg). Stacionāros pētījumus ierīkojot, izdarīta lauka drenāža un augsnē iestrādātas 22 t/ha avotkaļķu.
Pirmās piecas augsekas tika salīdzinātas piecos fonos: bez mēslojuma; kūtsmēsli (10 t/ha, no 1980. gada – 20 t/ha); NPK (N66P90K135); 2 NPK (N132P180K230); kūtsmēsli (attiecīgi 10 un 20 t/ha) plus N66P90K135. Bet 6.–9. augseka – tikai 2 NPK fonā. Kūtsmēsli iestrādāti kartupeļiem, iearot tos iepriekšējā gada rudenī. Četrdesmit gadu periodā tika veikta galveno augsnes auglības rādītāju (augsnes skābums, organiskās vielas un augiem pieejamā kālija un fosfora daudzums) analīze, un tā bija unikāla iespēja izsekot to izmaiņu norises gaitai atkarībā no sējumu struktūras īsākā vai garākā augu maiņas rotācijas periodā, pakārtoti – ar vai bez papildu mēslošanas.
Organiskās vielas daudzums
Ilgstoši nemēslojot, organisko vielu daudzums vidēji samazinājies par 0,8–0,9%. Mazākas izmaiņas vērojamas augsekās, kurām mēslojuma fonā bijuši kūtsmēsli, taču arī šajos variantos pārliecinoši izpaužas augsekas ietekme– augsekās bez zālāju iekļaušanas organiskās vielas samazinājums izteiktāks. Informāciju apstiprināja arī dati no papildus ierīkotā izmēģinājuma 1980. gadā, kur fiksēts, ka augsekās ar minimālu augu maiņu organisko vielu daudzums samazinās straujāk.
Fosfora (P2O5) daudzums
Ilgstoši nemēslojot, fosfora daudzums samazinājies par 19–70 mg/kg augsnes. Viskrasākais tā samazinājums fiksēts 2. augsekā (M–Z–R–K) un 3. augsekā ar viengadīgu zālāju izmantošanu (M–Z–M–R–M–K). Dati liecina arī, ka 2. augsekā tas samazinājies arī kūtsmēslu fonā, bet pārējās augsekās izmaiņas minimālas.
Savukārt dati papildus ierīkotajā izmēģinājumā liecina, ka augsnē ar labu fosfora nodrošinājumu divdesmit gadu periodā augiem izmantojamā fosfora daudzums nemēslotajā fonā mainījies maz, toties mēslotajos fonos – būtiski palielinājies.
Kālija (K2O) daudzums
K2O daudzums visās pārbaudītajās augsekās samazinājies nemēslotajā un arī kūtsmēslu fonā. Izņēmums ir 1. augseka, kurai šajā mēslojuma fonā tas izmēģinājumu periodā saglabājies nemainīgs, kas ir pašsaprotami, jo āboliņš, kas šajā augsekā nav iekļauts, ir t. s. kalifogais augs (t. i., daudz patērē kāliju).
Minerālmēslu fonā K2O daudzums salīdzinājumā ar organominerālo (kūtsmēsli plus NPK) un dubulto minerālmēslu fonu palielinājies maz. Papildus izmēģinājuma laukos tikai nemēslotajā un NPK fonā kartupeļu bezmaiņas stādījumā tā ir būtiski mazāk nekā minimālajā augsekā (M–K).
Ilggadīgajā augseku un mēslošanas stacionārā iegūtie dati liecina, ka augsnes auglības pamatrādītāju uzturēšanā ieteicamā mēslošanas sistēma ir organominerālā. Lai arī pētītajās augsekās iekļauts samērā neliels kultūraugu sugu skaits, tika fiksēts, ka dažādiem augiem ir atšķirīgas prasības pēc barības vielām, un tas krasāk izpaužas ražas lielumā un tās kvalitātes rādītājos.
Augu maiņas efektivitāte ražas nodrošināšanā
Augkopim jāzina, ar kādu ražu viņš var rēķināties. To, ka jāizvēlas piemērotākās šķirnes kvalitatīva sēkla, un to, ka augi jānodrošina ar pietiekamu barības elementu daudzumu, parasti iedomājas, taču vēl joprojām, vairāk respektējot tirgus pieprasījumu, ļoti bieži netiek ņemts vērā, kādus plusus vai mīnusus attiecībā uz ražas lielumu un kvalitāti dotu laikus plānota augu maiņa.
Priekuļos ilggadīgā augseku stacionāra laukos ar dažādu intensitāti sējumu struktūrā tiek audzēti vasaras mieži, ziemas rudzi, āboliņa/stiebrzāļu maisījums un kartupeļi. Dati par šo kultūru ražas lielumu atkarībā no augsekas apkopoti 1.–4. attēlā. Tie liecina, ka āboliņa/timotiņa iekļaušana rotācijā kopumā sekmē ražas pieaugumu gan rudziem, gan miežiem. Piecpadsmit gadu periodā salīdzinot pēc ilguma vienādas rotācijas (divas t. s. 3–lauku augsekas) pa gadiem, varam pārliecināties, ka būtiska starpība starp miežu ražu no augsekas ar āboliņu/stiebrzālēm un bez tiem fiksēta tikai vienā gadījumā – gadā, kad vidēji iegūts viszemākais ražas līmenis. Šis fakts apstiprina arī citās valstīs novēroto, ka nosacīti labos agroekoloģiskajos apstākļos augu sekas sastāvam ir mazāka nozīme nekā tā saucamajos problēmgados.
Pavisam droši var apgalvot, ka attiecīgais gads (2002.) Priekuļos miežiem nepavisam nebija pa prātam, jo:
– vidējā gaisa temperatūra visos veģetācijas perioda mēnešos par 10–35% pārsniedza ilggadīgo;
– nokrišņu daudzums visos mēnešos, izņemot jūniju, bija zemāks nekā ilggadīgi novērotais;
– siltais veģetācijas perioda sākums – ar nelielu nokrišņu daudzumu maija beigās un jūnija sākumā – paātrināja augu attīstību, taču palēnināja biomasas veidošanos un tāpēc augi bija īsāki nekā parasti un ar mazāku produktīvo stiebru skaitu;
– jūnija 2. un 3. dekādē nokrišņu bija divreiz vairāk nekā ilggadīgi vidēji. Tas veicināja pastiprinātu atzalu veidošanos;
– jūlijā bija par 2,5 oC augstāka temperatūra nekā ilggadīgā, turklāt par 40% mazāks nokrišņu daudzums nekā ilggadīgi novērotais. Karstums un sausums paātrināja graudu nobriešanu, graudi bija sīkāki nekā citugad.
Savukārt kartupeļi izteiktu āboliņa/timotiņa pēcietekmes efektivitāti uz bumbuļu ražu sliktā agrofonā uzrāda tikai ilgstošā periodā. Tā kā augseku specifikas dēļ katru divpadsmito gadu augi sakārtojās tā, ka visās pārbaudītajās augsekās attiecīgajā gadā visos laukos izvietojās kartupeļi, tad radās unikāla iespēja pētīt tieši augseku specifisko efektivitāti kartupeļu ražas veidošanā. Tā nemēslotajā fonā 1977. gadā ražas svārstības augsekas ietekmē bija 1 t/ha, 1989. gadā – 2 t/ha, bet 2001. gadā – jau 5,9 t/ha, turklāt jau ar skaidri izteiktu āboliņa/timotiņa pozitīvo pēcietekmi. 2001. gadā, kad platībās tika audzēta šķirne ‘Zīle’, ražas līmenis bija augstāks, kas norāda uz šīs šķirnes piemērotību augšanai arī sliktākā agrofonā.
Pētījuma pēdējo 20 gadu perioda vidējā kartupeļu raža visos mēslojuma fonos atspoguļota 5. attēlā. Visos mēslojuma fonos var pārliecināties par āboliņa efektivitāti, turklāt, audzējot āboliņu/timotiņu divus gadus pēc kārtas sešu lauku augsekā, šis efekts ir vispārliecinošākais.
Nenoliedzami, augu maiņa ir viens no tiem agrotehniskajiem pasākumiem, kas palīdz efektīvi apsaimniekot laukus un ilgstošā periodā bez liekiem kapitālieguldījumiem nodrošina augsnes auglības uzturēšanu, tomēr jāatceras, ka ļoti būtiska ietekme uz ražu un tās kvalitāti ir arī citiem faktoriem.
Vairāk par augu maiņu lasiet šeit
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops pielikumā “Augsnes veselībai”
