Pēteris Vasks uz ekrāna 0
15.aprīlī, skaņraža 70. dzimšanas dienas priekšvakarā, pirmizrādi LTV1 piedzīvoja Latvijas televīzijas dokumentālā filma “Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks”, kas izseko viena skaņdarba – “Musica Serena” – dzimšanai no radīšanas līdz pirmatskaņojumam Somijas pilsētiņā Kokolā, Pētera Vaska tuva drauga diriģenta Juha Kangas vadībā.
Skatoties filmu, varam iztēloties, kā un kur rodas mūzika – varbūt minūtēs, kad spēcīgs vīrs puskails peldas rītausmā mirdzošā ezerā, varbūt viņam ejot pa saules apspīdētu meža taku… Un, kaut arī daudzi citi komponisti sacerējuši Rīgai veltītas skaistas dziesmas, Pēteris Vasks var teikt, ka dziļākajā būtībā dzīvošana lielpilsētās ir pretdabiska mūsu nacionālajai mentalitātei. Tad komponists atkal pie darba. Uz galvas “austiņas”, melnbalto klavieru taustiņu vienā malā dzēšgumija, zīmulis… No ekrāna tā vien pulsē radoša procesa intensitāte, spriedze, arī pārsteidzošs ātrums. Kam nācies biežāk sadarboties ar komponistu, piekritīs uz ekrāna redzamajam – iedziļinājies mūzikā, viens pats mēģinājumā zāles vidū skaņradis klausās aizvērtām acīm, pēc tam gatavs aizgūtnēm apspriest kādas frāzes interpretāciju ar solistu, diriģentu… Filmā ir arī arhīva kadri, par kuriem komponists pēc filmas noskatīšanās man saka – tagad jūtos vairāk saskaņā ar sevi nekā toreiz, pirms divdesmit pieciem gadiem… Filmā Pētera Vaska stāstījumā atklāti arī varbūt mazāk zināmi biogrāfijas fakti. Kā čekisti, piepīpēdami Pētera Vaska tēva, baptistu mācītāja istabu zili melnu, tajā rakņājušies un meklējušies, kā pašam, vēl topošajam mūziķim Konservatorijā, sākuši likt arvien sliktākas atzīmes, līdz paziņots, ka viņš neesot izturējis konkursu, un nācies studēt Lietuvā… Filmas veidotājiem – režisorei Kristīnei Želvei, scenāristei Ievai Rozentālei un operatoram Andrejam Verhoustinskim – izdevies atklāt Pētera Vaska personību patiesi un dziļi. Tāds viņš patiesi ir – ar tikai patiesi lielām personībām piemītošu vienkāršu attieksmi saskarsmē ar jebkuru cilvēku. Filmā izdevies atklāt arī Pētera Vaska smalko humora izjūtu. Tiesa, lai to saprastu, viņš ir diezgan labi jāpazīst. Kad ne pārāk labi sagatavojies audzēknis Dārziņskolā mēģina izlīdzēties ar interesi par Arvo Pertu, pasniedzējam Pēterim Vaskam nenodreb ne muskulis vaigā, visā nopietnībā atbildot – nu, tad mums abiem ir viens favorīts… Filmā taktiski pavērts skats arī komponista mājas iekšpusē, privātajā telpā. Dzintra Geka atbruņojoši atklāti izstāsta, ka savas radošās mokas viņi ar Pēteri viens otram neuzkrauj. Filmā ir vēl kāda neapšaubāma vērtība. Tajā ir ļoti daudz mūzikas. Protams, Pētera Vaska.
