“Sarkanais ķēniņš” Pēteris Stučka 1
Stāsts par 1919. gadu Latvijā nav iedomājams bez Pētera Stučkas – lielinieciskās Padomju Latvijas vadoņa. Ja nebūtu padomju epizodes, turīgā Kokneses lauksaimnieka dēlu droši vien atcerētos tikai kā vienu no 19. gadsimta beigu latviešu inteliģences daudzajiem personāžiem, varbūt kā vienu no Vladimira Iļjiča Ļeņina līdzgaitniekiem. Bet tad viņa vārdam varbūt būtu pozitīvāks skanējums.
Padomju zobārstniecības pamatlicējs, latviešu komunists Pauls Dauge viņu uzskatīja par “gara aristokrātu” un rakstīja: “Tik nesavtīgu, tik pārliecinātu, tik harmonisku cilvēku, kuriem ideja un dzīve ir viens, kā Pēteris Stučka mūsu sabiedrisko darboņu starpā ir maz.” Toties starpkaru Latvijas publicists Ernests Blanks 30. gadu sākumā “gara aristokrātu” raksturoja kā “pārpratuma vadoni”, kurš neesot bijis “ne labs organizators, ne labs publicists, nedz arī orators” un tāpat neizcēlies uz idejas biedru fona ar kādiem talantiem.
Varbūt taisnība, ka Stučkam pašam ideju nav bijis un visu mūžu viņš tikai centies atdarināt un iedzīvināt citu – visbiežāk Kārļa Marksa un Ļeņina – atklāsmes. Tas arī bijis viņa karjeras noslēpums. Patiesi, Marksa teoriju bezkompromisa ieviešana dzīvē 1919. gada Latvijā Stučkam un viņa komandai šķita taisnākais un ātrākais ceļš uz sociālismu. Cita lieta, ka teorija nerīmējās ne ar loģiku, ne reālo politisko un ekonomisko situāciju un nāca tikai par sliktu praksei.
“Jaukais cēliens”
20.–30. gadu Latvijā apritē bija nepārbaudāms nostāsts, ka, lemjot, kurš 1919. gadā būs Padomju Latvijas galva, reizē ar Stučku kandidējis Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas jeb “Iskolata” priekšsēdētājs Fricis Roziņš-Āzis. Stučka paņēmis divus sērkociņus un licis Roziņam vilkt. Roziņš izvilcis īsāko. Tā tieši Stučkam ticis “sarkanā ķēniņa” tituls.
Neatkarīgās Latvijas avīžnieki viņu ļoti reti minēja pozitīvā kontekstā. Ja vien saistībā ar jaunības laiku, kad nākamais revolucionārs bija Jāņa Pliekšāna – Raiņa tuvs draugs, dedzīgs Jaunās strāvas pārstāvis. Kokneses “Vecbirznieku” pašapzinīgais saimnieks, koktirgotājs Jānis Stučka 1865. gada 26. jūlijā dzimušajam dēlam Pēterim naudu izglītošanai netaupīja.
Pēteris, tāpat kā Rainis, mācījās ģimnāzijā Rīgā (abi sēdējuši vienā solā un dzīvojuši vienā pansijā), 1884. gadā iestājās juristos Pēterburgas universitātē, to pabeidza 1888. gadā, uzsāka veiksmīgu advokāta karjeru un paralēli darbojās tolaik jaunu ideju pilnajā “Dienas Lapā”. 19. gadsimta 80.–90. gados šis laikraksts Raiņa, Stučkas, Aspazijas un literatūrkritiķa Jaņa Jansona-Brauna ietekmē patiesi sapurināja latviešu sabiedrību.
Pat neatkarīgajā Latvijā tika atzīts, ka tas bijis “Stučkas dzīves jaukākais cēliens”. Šajā laikā viņš apprec arī Raiņa māsu Doru Pliekšāni – pirmo latviešu studenti un vienu no sieviešu līdztiesības rosinātājām latviešu sabiedrībā. Bērni šajā laulībā gan neradās. “Viņš arī bija liela stila sabiedrisks cilvēks, kas toreiz, kad bija “Dienas Lapas” redaktors, pulcēja savos salonos visu progresīvo jeb jaunā virziena latviešu sabiedrību. Atklāts, sirsnīgs, visiem izpalīdzīgs un pieejams,” 1932. gadā atcerējās Raiņa dzīvesbiedre Aspazija.
Taču “Dienas Lapas” periodā abu draugu starpā iezagās nenovīdība un naids. Stučka pinis intrigas, lai atgūtu laikraksta redaktora vietu. 1895. gadā tas izdevies, nobīdot malā Raini. Pēdējais viņu dusmās nosaucis par “veikala sociālistu” un vairs nesniedzis roku, vēlāk vēstulēs saucis par Resno. Tajā laikā Rainis bija vēl radikālāks par Stučku.
Dzejnieks aizgāja no “Dienas Lapas”, uzskatot, ka Jansons-Brauns un Stučka viņu izēduši. Šiem cilvēkiem klaigāšana par strādnieku šķiras aizstāvību un kūdīšana pret konservatīvo latviešu pilsonību bijusi vien “ūdens jaukšana”, kurā “lomu vilkt”. Ir versija, ka Rainim bijis mazvērtības komplekss. Šķitis, ka Pēteris viņu visā pārspēj.
Pat literāri. Lai nu kā, cara slepenie dienesti 1897. gadā par darbošanos pretvalstiskajā Jaunajā strāvā arestēja abus. Sākās trimdas laiks Slobodskā, tad dzīve Vitebskā, advokāta prakse un publicistiska darbība Pēterburgā. Rīgā Stučka pirms Pirmā pasaules kara iegriezās vien epizodiski.
Uzspiestais valstiskums
Pēterburgā Stučka, kam partijas rindās bijis segvārds Paragrāfs, pilnībā pieslējās sociāldemokrātu kreisajam, lielinieciskajam spārnam. Līdz 1917. gadam partijas dzīvē viņš gan piedalījās maz un nebūt nebija profesionāls revolucionārs. 1917. gada novembra lielinieku apvērsums marksistiski noskaņotajam advokātam nozīmēja zvaigžņu stundu. Ļeņiniešu nometnē viņš izrādījās starp proletariāta varas juridiskajās peripetijās zinošākajiem.
No 1917. gada novembra līdz 1918. gada augustam Stučka pilda lielinieku valdības tieslietu komisāra pienākumus, tādējādi kļūstot unikāls kā pirmais latvietis, kurš kļuvis par ministru citā valstī. Viņš lepojās, ka sagatavojis projektu pirmajam padomju valdības dekrētam par tiesu varu un Ļeņinam tas ļoti paticis. Kā eksperts Stučka piedalījās 1918. gada marta Brestļitovskas miera sarunās starp Padomju Krieviju un Vāciju. Paradoksāli, taču Raiņa svainim tajā laikā dibināt kaut kādu Padomju Latviju nebija ne prātā. Viņa kā marksista un internacionālista ideāls bija Latvijas “darba komūna” lielinieciskās Krievijas sastāvā. 1918. gada beigās izstrādātā “Stučkas doktrīna”, kā to nosaucis trimdas vēsturnieks Ādolfs Šilde, paredzēja Latviju kā “Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Rīgas savienoto komūnu”, kuru vadītu strādniecības ievēlēta Latvijas Strādnieku deputātu padome. Latvijas komūna iekļautos Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (KPFSR) sastāvā.
Runas par kaut kādu valstisku patstāvību Stučka uzskatīja par kaitīgām un iluzorām. Nākotnē visa planēta taču tāpat būs “Eiropas un vispasaules sociālistisko republiku apvienība”! Taču Viskrievijas lielinieku partijas varasvīri piespieda latviešu komunistus mainīt nostāju. Krievijas biedru plāns bija universāls un domāts visai Eiropai – vispirms bijušās impērijas nomalēs jāveicina nacionālu padomju valstu dibināšana, kuras veidotu attiecības ar Padomju Krieviju un, protams, lūgtu palīdzību sarkanajai armijai.
Tādējādi lielinieki saviem propagandas un diplomātiskajiem mērķiem izmantotu pēc Pirmā pasaules kara pasaulē populārās tautu pašnoteikšanās tiesību idejas, krātu punktus mazo tautu acīs un reizē attaisnotu revolūcijas eksportu, tas ir, sarkanās armijas virzīšanos uz Rietumiem ar nepieciešamību sniegt palīdzīgu roku šķiras brāļiem. Tāpēc vajadzēja “simulēt Latvijas patstāvību” – tā to raksturoja paši lielinieku spices vīri, arī Stučka.
1918. gada novembrī latviešu lielinieki, piekāpjoties Ļeņina un Staļina spiedienam, piekrita dibināt Padomju Latviju un veidot tās revolucionāro pagaidu valdību, kā prasīja scenāristi Maskavā. Tomēr Stučka neatmeta pārliecību, ka taisnība ir viņam.
Jau patriekts no Rīgas, 1919. gada vasarā viņš Pleskavā krieviski izdotajā nepilnu 200 lappušu biezajā rakstu krājumā “Пять месяцев Социалистической Советской Латвии: сборник статей и заметок” (“Pieci Sociālistiskās Padomju Latvijas mēneši: rakstu un piezīmju krājums”), burtiski pirmajos teikumos taisnojas: “Ne Latviešu Sociāldemokrātiskā partija, ne tās mantiniece (..) Latvijas Komunistiskā partija nekad nav uzstājusies ar “patstāvīgas” un “neatkarīgas” Latvijas lozungu.
Gluži pretēji, mēs vienmēr esam izsmējuši tamlīdzīgu lozungu kā bezjēdzīgu, jo imperiālisma laikmetā niecīgu valstu neatkarība ir nekas cits kā diplomātisks apmāns, savukārt sociālisma laikmetā tā, mazākais, nav vajadzīga. Un tomēr mums nācās šo lozungu pieņemt un nodibināt savu neatkarīgo Padomju Latviju. Kā gan tas gadījās?” Latviešu lielinieku vadonis neslēpa, ka politisku apsvērumu dēļ nācies piekāpties Krievijas biedriem un, “varētu sacīt – pret mūsu gribu”, pasludināt neatkarīgu republiku. Vēl trakāk – Krievijas Federācija “bez mūsu piekrišanas” faktiski to izdarījusi pati, kad ar KPFSR Tautas komisāru padomes dekrētu 1918. gada 25. decembrī paziņots, ka Padomju Krievija atzīst Padomju Latvijas “valstiskumu”. “Krievijas Federācijā mēs neiekļāvāmies,” Stučka ar nožēlu piezīmē.
Stučkas “ideālā valsts”
Stučka un viņa komanda izlēma, ka tādā gadījumā sniegs krievu biedriem paraugstundu sociālisma celšanā. Latvijas proletariāts, stučkasprāt, taču atradās uz augstākas attīstības pakāpes nekā Krievijā! Stučkas sacerējumi liecina, ka viņš bijis pārņemts ar pārliecību, ka “Latvijas darba komūnai” ir visas iespējas kļūt par paraugu komunistiem ne vien Krievijas, bet varbūt pat Eiropas mērogā. Latviešu proletariāts bija izredzēts būt “lāpa revolucionārajā pulvera tornī”. Kā atzīmējis vēstures profesors Aivars Stranga, Stučka “vēlējās parādīt krieviem, kā var uzcelt īstu, “tīru” komunismu, “pareizāku” par to, kas tika uzspiests Krievijas iekšienē”.
No tā cēlās Padomju Latvijā laikā no 1919. gada janvāra līdz maijam piedzīvotais terors un reformu radikālisms, kādu nevarēja vērot pat Krievijā. Tur pastāvošais valsts pārvaldes aparāts ar vairākiem varas centriem – Vissavienības Centrālo izpildu komiteju, Tautas komisāru padomi un vēl čeku – latviešu paraugkomunistu acīs šķita smagnējs un birokrātisks. Stučkam patika stingri centralizēts vienas partijas diktatūras modelis, kurā visi groži ir samērā mazskaitlīgas valdības rokās. Tāpēc Padomju Latvijā neizveidoja čeku – ar “kontrrevolucionāru” tvarstīšanu un apšaušanu labi tika galā Iekšlietu tautas komisariāta miliči un komunistu aktīvisti.
Stučka un viņa domubiedri steidzās pēc iespējas ātrāk sasniegt ilgoto sociālismu un parādīt “pareizo” ceļu idejas biedriem. Piecos mēnešos stučkieši salauza to, ko “krievu biedri” neuzdrošinājās pusotrā gadā – faktiski iznīcināja privātīpašumu, nacionalizējot katru uzņēmumu, vai veikals, vai darbnīciņa, pasludināja zemi par valsts īpašumu, atņemot to ne vien muižām, bet arī zemniekiem, ķērās pie vienlaidu kolektivizācijas, sāka domāt pat par naudas atcelšanu. Labākais instruments ātrai mērķa sasniegšanai šķita terors.
Ar to turklāt varēja žigli mainīt sabiedrības struktūru. Buržuāzija, pilsonība nebija pelnījusi iecietību vai žēlastību. Tai nepienācās pat ne pārtika vai cilvēciski dzīves apstākļi. Buržuāzijas liktenis bija klaušu kārtā veikt visnetīrākos un smagākos darbus, lai galu galā nomirtu badā vai koncentrācijas nometnē, vai no lodes kā ķīlniekiem un revolucionāro tribunālu upurim. Terors iekļāvās Stučkas dogmā “Proletariāts nes brīvību tikai savai šķirai”. Terors ir tikai “nepieciešamais ļaunums”, bez kura šķiru cīņā neuzvarēt. Rezultāts bija haoss, bads un vispārējs sabrukums.
Buržuāziskās vājības
Stučka pats nebija gatavs atteikties no buržuāziska komforta. Iespēju robežās viņš visos dzīves posmos lūkoja nenolaist zemāk saimniekdēla – advokāta dzīves līmeņa latiņu. Apģērbā pieticīgs nebija un pudeli laba vīna prata atrast pat Pilsoņu kara izpostītajā Maskavā. Viņa vājība pret smalkiem dzērieniem bija vispārzināma. 20. gados, cara galminiekiem domātajos Kremļa apartamentos dzīvodams, viņš nekautrējies rītos ilgi gulēt un staigāt darbaļaužu aizstāvim nepiemērotos rītasvārkos.
1919. gada janvāra pirmajās dienās, Rīgā iebraucis, padomju republikas galva kopā ar sievu apmetās tajā pašā Centrālviesnīcas numurā, kur, kā stāsta, pirms tam mitinājās uz Liepāju aizbēgušais Kārlis Ulmanis. Vēlāk viņš pārcēlās uz Vidzemes bruņniecības, tagadējo Saeimas, namu. Stučkam par godu nama fasāde un ielu lukturu stabi tikuši nokrāsoti sarkani. Mēbeles apartamentu iekārtošanai konfiscēja Rīgas pilsoņu dzīvokļos.
Kamēr Rīga dzīvoja pusbadā, pie kartīšu sistēmas, viņš no Pārtikas komisariāta sev un pārējiem valdības locekļiem saņēma dubultu devu un trūkumu necieta. Runāja, ka Dorai Stučkai izsniegts ap 300 pārtikas kartīšu, ko tērēt pēc ieskatiem. Tāpat baumoja, ka pēc Rīgas Melnā balzama ražotāja Volfšmita uzņēmuma (tagadējā AS “Latvijas balzams”) nacionalizācijas fabrikas pagrabu saturs nonācis pie Stučkas.
Stučku Rīgā rūpīgi apsargāja. Arī viņam pašam nepatika bez lielas vajadzības iziet uz ielas, ļaudīs. To darīja retos gadījumos, ja amats prasīja. Kā Padomju Latvijas vadītājam viņa rīcībā bija divas automašīnas un divzirgu ekipāža, atņemta kādam Rīgas rūpniekam. Jāsaka, Stučka pusmūžā krietni atšķīrās no Stučkas jaunībā.
Ne velti literatūrzinātnieks Viktors Eglītis rakstījis, ka Stučka kaitīgi ietekmējis Raini, ievilkdams viņu “lielpilsētas sadzīvē”. Ir nostāsts, ka 19. gadsimta 90. gados Stučka kopā ar citiem “Dienas Lapas” jaunstrāvniekiem mēdzis kavēties krodziņā Elizabetes ielā līdzās redakcijai. Par bufetnieci krodziņā strādājusi jauna ebreju dāma, kura pārējai publikai par lieliem brīnumiem dažkārt dziedājusi nerātnās latviešu tautasdziesmas.
Kad viņai jautāts, kur tad viņa, ebrejiete būdama, tādas iemācījusies, meiča atbildējusi: “Kas tur ko neiemācīties, katru dienu mūsu krogā tās dzied “Dienas Lapas” redaktori!” Rainis Slobodskas trimdā dzīvoja noslēgti, bet Stučka arī tur kļuva par trimdinieku vietējās sabiedrības dvēseli un sestdienu vakaros rīkoja dzīvoklī saviesīgas pasēdēšanas. Viņa izsūtījuma biedri gan vēlāk atminējās, ka pasēdēšanas pēkšņi apsīkušas, jo Stučka uzrakstījis “vispazemīgāko lūgumu uz Visaugstākā vārda”, proti, lūgumrakstu caram Nikolajam II, nožēlojot agrāko darbību un lūdzot atbrīvot. Vjatkas gubernators patiesi aizlicis par viņu vārdu, un Stučka no policijas uzraudzības atsvabināts.
“Mēs atgriezīsimies”
Rīgas krišana 1919. gada 22. maijā vācu landesvēra rokās Stučkam nāca absolūti negaidīti un atstāja satriecošu iespaidu. Liktenīgajā brīdī Stučka atradās Maskavā, lūdzot ekonomisko palīdzību savai brūkošajai republikai. Viņš, šķiet, tā arī līdz mūža beigām neaptvēra iemeslus, kādēļ pat sociāli zemākie slāņi, kas vēl 1918. gada beigās gaidīja “savējos”, dažus mēnešus vēlāk tos nolādēja. Taču Stučka kategoriski turpināja glabāt uzticību “vispasaules revolūcijai”, ticot tās pienākšanai ja ne šodien, tad rīt.
Vainu meklēja visur, tikai ne ideoloģijā. 1919. gadā Pleskavā nodrukātajā brošūrā viņš apgalvoja: “Nelaime pastāvēja tajā, ka baroni un buržuji bija aizbēguši, tāpēc ciest dabūja tādi ļaudis, kurus aiz kļūdas noturēja par buržujiem.” “Stučka bija un palika dogmatiķis; atrauts no realitātes, jau 1921. gada jūnijā viņš aicināja Ļeņinu sākt jaunu iebrukumu Latvijā, kur atkal esot nobriedusi revolucionārā situācija,” atzīmē vēsturnieks Aivars Stranga.
20. gados Stučka aktīvi publicējās “Krievijas Cīņā”, abonēja “buržuāziskās” Latvijas laikrakstus un visu izlasīto, saprotams, kritizēja. Viņš lamāja parlamentārismu un “buržuāziski demokrātisko” iekārtu Latvijā, jo vienīgi “padomju demokrātija” ir pati pilnība. 1926. gada 17. augustā “Krievijas Cīņā” Stučka rezignēti atzīmē: “Mēs esam pietiekoši ilgi slimojuši ar ilūzijām, ka Latvijas demokrātija pati no sevis saburbusi un rītā Latvijā būs no jauna padomju vara. Ka šī vara kaut no kurienes atlidos, vai nu no gaisa, jeb no austrumiem. Vēl diemžēl šis “romantiskais” laikmets priekš Latvijas, kā es to kādreiz nosaucu, nav pilnīgi pārdzīvots”. Stučka nevarēja saprast, kādēļ Latvijas “darba tauta” nevēlējās un nevēlējās “ņemt varu”. Tomēr viņš līdz nāvei ticēja, ka Latvija būs PSRS sastāvā, un par to runāja arī 1931. gadā Latvijas kompartijas kongresā: “Mēs esam mākslīgi izrauti, un mēs atgriezīsimies atpakaļ.”
Kamēr Latvijā, kā liecina avīzes, ne aiz lielas cieņas vārdu Stučka deva zirgiem, Padomju Savienībā bijušam Latvijas “sarkanajam diktatoram”, neskatoties uz 1919. gada katastrofu, karjera attīstījās ļoti veiksmīgi. Lielinieku jurisprudences korifeju Maskavā ieceļ par tieslietu tautas komisāra vietnieku; no 1923. līdz 1932. gadam viņš ir KPFSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs; ap 1921. gadu uzraksta pirmo mācību grāmatu padomju tiesību teorijā un praksē, turklāt 1925.–1927. gadā ir pirmās padomju Valsts un tiesību enciklopēdijas redaktors.
Paralēli viņš pildīja dažādus administratīvus un zinātniskus amatus, bija augstskolu mācībspēks, neskaitāmu rakstu autors. Pjotrs Ivanovičs piederēja padomju elitei, tika sumināts kā latviešu revolucionārais patriarhs. Publicists un žurnālists Kārlis Lapiņš (Merts) 20. gadu sākumā viņu redzēja šādu: “Lielais, uz priekšu sagumušais veča augums ar sirmiem matiem un ūsām kustējās diezgan žirgti. Valoda, ko traucēja jūtama aizdusa, sprēgāja literāriskām asprātībām, vienkāršiem sakāmvārdiem, atmiņu uzmetumiem no bijušiem laikiem.”
Tikmēr vēsturnieks Vladimirs Miške atzīmējis, ka dzīves pēdējos gados Stučka bieži manīts pie Kremļa dārza: “Iespiedis padusē savu veco portfelīti, viņš arvien gāja lēniem, pasmagiem soļiem, nedaudz saliektu muguru, mazlietiņ līgodamies, atgādinādams laucinieku – gājēju.” Tas bija vīrs, kurš lika pamatus padomju tiesību zinātnei, veidoja tās teorijas un formulējumus, uzlūkojot visu ar principu, ka jurisprudencei ir šķirisks raksturs un likumīgs ir viss, kas atbilst “sociālistiskās jauncelsmes” interesēm. Vēsturnieki vēl debatē, cik lielā mērā un vai Stučkas teorijas stiprinājušas staļinisma ideoloģiju un represīvo aparātu. Kā PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs viņš mēģinājis cīnīties pret padomju iekšlietu orgānu patvaļu, nosūtot atkārtotai izskatīšanai lietas, kurās par sīkiem nodarījumiem, tos politiski traktējot, bija piespriesti nesamērīgi bargi sodi. Stučka juta, ka briest kas nelāgs.
Patriarha izskaņa
Pēteris Stučka nomira 66 gadu vecumā 1932. gada 25. janvārī vienā no Maskavas slimnīcām. “Sibīrijas Cīņa” apgalvoja, ka viņš miris “nejaušā”, savukārt Latvijas prese rakstīja “dabiskā” nāvē. Atvadīšanās notika, kā augsta ranga kompartijas bosam pienākas. Zārku novietoja Centrālās izpildkomitejas lielajā zālē. Bija militārā godasardze, netrūka dažāda ranga funkcionāru un organizāciju pārstāvju. Mirušo kremēja un sēru gājienā aiznesa uz Sarkano laukumu, kur urnu iemūrēja Kremļa sienā līdzās Ļeņina mauzolejam. Latvijā kāds K.L., acīmredzot jau pieminētais Kārlis Lapiņš, 1932. gadā 28. janvārī “Latvī” sprieda: “Uz Stučku nav attiecināms kristīgo ļaužu piedodošais teiciens: par mirušiem labu vai neko! Mēs nevaram runāt par viņu labu, ja arī gribētu. Stučka bija vienaldzīgs pret atsevišķu cilvēku likteņiem.
Viņš nesaprata, ka katrs atsevišķs cilvēks ir vesela pasaule, kas eksistē, elpo, cieš, cenšas, mīlē. Latviešu daudz cietušā tauta priekš viņa bija tikai eksperimenta objekts.” Diezgan droši, ka Pēteris Stučka, līdzīgi citiem latviešu komunistiem PSRS, 1937. gadā nonāktu čekas rokās un zaudētu dzīvību staļiniskajā Lielajā terorā. Ne velti “valsts pirmais prokurors” Staļina uzticības persona Andrejs Višinskis 1937. gadā Stučkas mācību pasludināja par “antirevolucionāru, naidīgu padomju juridiskajai zinātnei”. Viņa “kaitnieciskās” tieslietu grāmatas aizliedza, bet vārdu izsvītroja no padomju jurisprudences vēstures. Par Stučku un viņa darbiem atkal varēja sākt interesēties tikai 50. gadu otrajā pusē.
Kā pārvilināt Raini
Pēc savas vai citu iniciatīvas Pēteris un Dora Stučkas atkārtoti mēģināja pierunāt Raini pārcelties uz PSRS. Rainis 1920. gadā pēc atgriešanās Latvijā savai māsai Krievijā bija rakstījis un sūdzējies, ka nevar Latvijā iedzīvoties. Stučka uzskatīja, ka padomju valstī tas izdotos tīri labi. Sarakste notika ar slepenu kurjeru starpniecību. Mūsdienās zināms, ka viens no tiem, kurš 1923. gadā no Maskavas atveda Rainim Stučkas vēstuli, bijis leģendārais aktieris Ēvalds Valters. Rainis izlasīja, bet nereaģēja. Kārtējais mēģinājums notika 1926. gadā, kad Rainim, īsā vizītē Minskā uzturoties, Dora Stučka piesūtīja līdzīga satura vēstījumu. Rainis atbildējis: “Es vairs straujumu nepanesu, mana sirds neiztur.”
Pēc dzejnieka nāves 1929. gadā Stučka “Krievijas Cīņā” apgalvoja, ka latviešu dzejas lepnums, atgriezdamies “dārgajā dzimtenē” (šos vārdus Stučka licis pēdiņās), nonācis “pretinieku viltus valgos”, jo tur tie ar viņa dzejām “cigāru aizsmēķē”. Komunistam Stučkam kremta Raiņa piesliešanās sociāldemokrātiem – “kaut kādiem kalniņiem un menderiem”. Viņš mudinājis Raini “pārbraukt šurp, kur strauji ceļ jaunu dzīvi, līdzīgu tai, par kuru mēs kādreiz kopīgi sajūsminājušies”. “Es viņam devu praktiskus norādījumus, kā tas izdarāms; atzīmēju arī to, ka materiālais stāvoklis te nebūs spīdošs, bet visādā ziņā es garantēju, ne ļaunāks par mūsējo,” atklāja Stučka. To, ka atbildes nebija, viņš skaidroja ar kādu “roku”, kas liegusi vēstulei sasniegt adresātu.
