Pēteris Dzirkals: Pagājušajā apkures sezonā negodīgas konkurences dēļ rīdzinieki par siltumu pamatīgi pārmaksāja 36
Pēteris Dzirkals
“Aprēķini liecina, ka AS “Latvenergo” un AS “Rīgas siltums” realizētās iepirkumu politikas rezultātā galvaspilsētas iedzīvotāji pagājušajā apkures sezonā par siltumu pārmaksājuši vismaz trīs miljonus eiro,” saka SIA “Rīgas enerģija” valdes priekšsēdētājs Pēteris Dzirkals. Uzņēmējs norāda – lai arī “Rīgas siltumam” ik nedēļu aptuveni 20% no visa iepērkamā siltumenerģijas apjoma ir iespēja iegādāties lētāku siltumenerģiju no neatkarīgajiem ražotājiem, tas izvēlās pirkt ievērojami dārgāko siltumenerģiju no valstij piederošā “Latvenergo”.
– Šobrīd vairs nevarētu teikt, ka “Latvenergo” vienīgais ražo siltumu Rīgas pilsētas vajadzībām. Cik zināms, siltumu galvaspilsētā Daugavas labā krasta iedzīvotājiem ražo un “Rīgas siltumam” piedāvā arī vairāki neatkarīgi ražotāji, turklāt tarifus apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Kā šādos apstākļos var veidoties konkurences pārkāpums?
– Līdz pirmo neatkarīgo siltumenerģijas ražotāju ienākšanai tirgū, tajā vēsturiski valdīja “Latvenergo” monopols. Taču jau 2009. gadā, kad tirgū parādījās pirmais relatīvi nelielais neatkarīgais ražotājs “Juglas jauda”, sākās pirmie strīdi par to, ka “Latvenergo” šo tirgu kropļo. “Latvenergo” monopola gados bija pieradis pārdot “Rīgas Siltumam” Daugavas labajam krastam domāto siltumenerģiju par regulatora noteikto cenu bez kādas konkurences. Varētu domāt, ja reiz cenu nosaka regulators, tad jau viss ir kārtībā, taču tā tikai šķiet. Realitātē pie regulatora atnāk “Latvenergo” ar visiem saviem neskaitāmajiem aprēķiniem un saka: tas maksā tik, tas – tik, viņiem tur visu apskatās, mazliet pastrīdas un apstiprina paša uzņēmuma noteikto pietiekoši augsto cenu. Domāju, ka faktiski katrs iedzīvotājs par šo “sistēmu” dzirdējis saistībā ar nesen pieņemtajiem “Sadales Tīkls” tarifiem.
Jau 2009. gadā “Latvenergo” nevarēja samierināties, ka kāds cits var paņemt kaut vai ļoti niecīgu daļu tirgus, un viņiem vajadzēja pamatu pamatos to konkurenci nīcināt ārā. Taču iesaistījās Konkurences padome, un “Latvenergo” nācās parakstīt pirmo rakstveida apņemšanos konkurences ierobežošanas novēršanai siltumenerģijas vairumtirdzniecības tirgū, un tajā skaidri un gaiši bija norādīts, kādus pienākumus attiecībā uz cenas aprēķināšanas un noteikšanas kārtību Daugavas labā krasta siltumapgādes zonā “Latvenergo” apņemas ievērot.
Diemžēl Latvijas institūcijas neizdara savu darbu līdz galam. Latvijā šī sistēma ir uzbūvēta tādā veidā, ka “Latvenergo” pieder nedaudz “Rīgas siltuma” daļu, abi šie uzņēmumi no valsts puses tiek menedžēti ar vienām rokām, caur Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru. Arī Konkurences padome sēž Ekonomikas ministrijas mājā. Tas viss ir “viens katls”. It kā Konkurences padome ir neatkarīga, tomēr gribas jautāt, vai tiešām šī iestāde ir tik neatkarīga un objektīva, kā gribētu likties, un vai tiešām tā skatās uz visiem vienādi? Tāpēc domāju, ka visu šo jautājumu galējais atrisinājums būs jāmeklē Eiropas Savienības līmenī.
– Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk, kas īsti jums liek šaubīties par KP objektivitāti?
– Kad siltumenerģijas ražošanas tirgū ienāca “Juglas jauda”, Konkurences padome to tirgu nedaudz pieregulēja, un viņi ar “Latvenergo” tur sadzīvoja kādus astoņus gadus. Taču 2018.gadā tirgū vienlaicīgi ienāca vairāki neatkarīgie siltumenerģijas ražotāji un tirgus situācija ļoti būtiski izmainījās. Līdz tam “Latvenergo” savu enerģiju visu gadu tirgoja bez konkurences, kā vien viņiem pašiem ienāca prātā, nebija nekāda “atlikuma siltuma”, nekādu atlaižu un kādu tarifu “Latvenergo” lika priekšā, tāds arī iedzīvotājiem bija jāmaksā.
Ja vasaras periodā siltuma patēriņš Rīgā Daugavas labajam krastam vidēji ir 80 līdz 100 megavati (MW), tad ziemā atsevišķos brīžos tas var uzkāpt gandrīz līdz 1000 megavatiem. Tipiski šīs robežas ir no 400 līdz 600 MW. Visu to ražotāju, kuri 2018.gadā ienāca tirgū, kopējā jauda ir nedaudz virs 100 MW. Tas, savukārt, nozīmē, ka Rīgā Daugavas labajā krastā kopš tā brīža vasarā var pilnīgi mierīgi iztikt arī bez “Latvenergo”. Turklāt visi uzņēmumi, kuri attiecīgajā periodā ienāca tirgū, siltumenerģiju ražoja no atjaunojamiem energoresursiem, no šķeldas, un šī zaļā enerģija ir arī lētāka par no fosilajiem kurināmajiem iegūstamo.
No citas puses skatoties, ja tomēr 15 gadus, kopš Latvenergo ražo siltumenerģiju TEC, uzņēmumam tehnoloģiski veidojās lēts “atlikumsiltums”, kāpēc līdz šim šo “atlikumsiltumu” tirgoja pa dārgo? Vai tādā veidā netika krāpti siltumenerģijas patērētāji – iedzīvotāji, uzņēmumi? Te ir runa par vismaz 100 miljonu eiro lielu summu…
– Par vasaru tā kā būtu skaidrs. Bet kā ir ziemā, kad siltumenerģijas nepieciešamas ievērojami vairāk?
– Līdz šim Rīgā bija vienīgais konkurējošais siltumenerģijas tirgus Latvijā. Taču 2022.gadā izmainīja Enerģētikas likumu un ieviesa jaunu regulējumu, kurš attiecas tikai uz Rīgu. Tika pieņemts lēmums, ka neatkarīgajiem ražotājiem, neraugoties uz to, ka mēs tirgū konkurējam, vienlaikus jābūt arī tarificētiem, proti, mūsu saražotā siltumenerģija jātirgo saskaņā ar tarifiem. Dažādiem uzņēmumiem tie ir atšķirīgi. Paši lētākie no 80 līdz 90 eiro par MWh (2022./2023.g. apkueres sezonā), pats augstākais – aptuveni 100 eiro par MWh. Katrs neatkarīgais ražotājs ik nedēļu “Rīgas siltumam” sniedz savu piedāvājumu ar savu cenu un to, atkarībā no cenas, var pieņemt, un var arī nepieņemt. Savukārt “Latvenergo” cena par siltumenerģiju iepriekšējā apkures sezonā tika prognozēta robežās no 170 – 200 eiro par megavatstundu, un tāda tā arī bija – 170 līdz 180 eiro par megavatstundu. Atšķirība ir milzīga un par labu nevis iedzīvotājiem, bet gan Latvenergo.
Pēc tam, kad Latvenergo savu siltumu 15 gadus bija tirgojis par pilnu cenu, 2018.gadā bija viens neilgs brīdis, kad viņi iesniedza piedāvājumu, pēc kura siltums Rīgā viņiem it kā izmaksājot vienu eiro centu par megavatstundu, un saprotams, ka neatkarīgie ražotāji ar šādu cenu “Rīgas siltuma” iepirkumā konkurēt nevarēja. Tā bija acīmredzama tirgus kropļošana – ar galēja dempinga palīdzību izspiest no tirgus neatkarīgos siltumenerģijas ražotājus, kas spēj saražot lētāk, un pēc tam turpināt pārdot savu “dārgo siltumenerģiju”.
Neatkarīgie ražotāji ļoti ātri saprata, kas notiek un vērsās Konkurences padomē par to, ka “Latvenergo” rīcībā ir skaidri saskatāma klasiska šķērssubsīdija, jo viņi garantēti pelna naudu citā vietā.
– Šķērssubsīdijas mēdz izmantot cenu samazināšanai zem ražošanas izmaksām, tādējādi izslēdzot konkurentus no tirgus un panākot monopolu tirgū. Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk, kā šī šķērssubsidēšana izpaužas siltumenerģijas tirgū?
– Pirmkārt tas ir stāsts par OIKu. Vēsturiski Latvijā absolūti lielākais OIK saņēmējs ir “Latvenergo”. Šis uzņēmums par TEC-u uzstādīto jaudu kopumā 15 gadu laikā caur OIK ir saņēmis aptuveni vienu miljardu eiro. TEC-1 šis OIK periods nesen ir beidzies, bet TEC-2 turpinās joprojām. Abu šajos TEC-os kopējās investīcijas arī ir aptuveni viens miljards eiro. Līdz ar to var teikt, ka Latvijas iedzīvotāji “Latvenergo” šos TEC-us ir uzdāvinājuši. Tas būtu viens valsts atbalsta veids. Otrs atbalsts ir tāds, ka “Latvenergo” vienīgajam no visiem siltumenerģijas ražotājiem Rīgā ir divdaļīgais tarifs. Proti, “Latvenergo” arī no “Rīgas Siltuma” saņem fiksētu maksu par uzstādīto siltuma jaudu (OIK ir maksa par uzstādīto elektrisko jaudu) vienkārši par to, ka viņiem ir tādi TEC-i. Tātad vienreiz jau “Latvenergo” saņēmis miljardu no mūsu visu maciņiem, otrreiz tas saņem garantētu ienākumu no “Rīgas Siltuma”, un par to atkal maksā iedzīvotāji. Šo naudu “Latvenergo” saņem neatkarīgi no saražotās siltumenerģijas daudzuma. Attiecībā uz OIK-u, “Latvenergo” ir uzstādīts minimālais slieksnis, cik stundas gadā ir jānostrādā, un uz doto brīdi tas ir smieklīgi zems – 1200 stundas. Lai saņemtu šo milzīgo finansiālo atbalstu OIK-a veidolā, Latvenergo TEC-iem elektrība ir jāražo nepilnus divus mēnešus gadā! Par abiem šiem milzīgajiem blokiem Latvenergo katru gadu ienāk miljoniem eiro, kurus samaksā Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji.
– Latvenergo kapitāldaļu turētājs ir Ekonomikas ministrija, un tai ik gadus būtu rūpīgi jāraugās līdzi, cik daudz naudas “Latvenergo” ir saņēmis, cik daudz un kādiem nolūkiem iztērējis, kāpēc, jo īpaši pagājušajā gadā, elektroenerģijas tarifs un arī cena par siltumenerģiju bija tāda, kā bija. Kā domājat, kādēļ Ekonomikas ministrija jūsu minētos ciparus neredz? Kompetences trūkums, nevēlēšanās iedziļināties, vai varbūt kāds cits iemesls?
– Varu vienīgi izteikt viedokli, ko nekad gan nepierādīsi, ka “Latvenergo” ir totāli “nozombējuši” Ekonomikas ministriju un tur strādājošos cilvēkus. “Latvenergo” ir liels uzņēmums, tajā strādā daudz patiešām labu speciālistu, savukārt Ekonomikas ministrijā tādi zinoši cilvēki, kas patiesi dziļi izprastu enerģētikas jautājumus, tik pat kā nav. Ja “Latvenergo” atnāk ar kādu uzstādījumu, ka ir tā un tā, vai arī paziņo, ka tūlīt mūs desinhronizēs no Krievijas tīkla un, ja mums nebūs TEC-u, tūlīt būs nāve ledājos… Protams, pastāv kāds apokalipses scenārijs, es nesaku, ka tāds nevar būt. TEC-i kā drošības spilvens ir vajadzīgs, bet te tiek sajauktas divas lietas. Piemēram, ja drošībai mums ir vajadzīgs tanks, tas nebūt nenozīmē, ka ar to tanku katru dienu jābrauc uz darbu. Taču “Latvenergo” gadījumā attiecībā uz TEC-iem sanāk, ka mēs ar to tanku braucam uz veikalu.
Jau minēju, ka ir šie divi milzīgie bloki, caur kuriem “Latvenergo” saņem naudu. Taču ir vēl trešais bloks, caur kuru viņi saņem nesalīdzināmi vairāk, nekā citi neatkarīgie siltumenerģijas ražotāji, tas ir – tie 80% siltumenerģijas Rīgā, kurus ik ziemu no “Latvenergo” garantēti nopērk “Rīgas siltums”, neraugoties uz tirgus cenu. Pagājušajā apkures sezonā tie bija 180 eiro par MWh. Turklāt šajā cenā ir ierēķināti arī jau iepriekš minētie valsts atbalsti. Padomājiet, kāda būtu “Latvenergo” prasītā cena, ja šo atbalsta mehānismu nebūtu!
Ja mana, kā neatkarīgā ražotāja cena būtu 180 eiro par MWh, mēs peldētos dzīvā naudā. Valsts padomāja un teica – tā nedrīkst būt! Neraugoties uz to, ka “Latvenergo” ir ļoti, ļoti dārgs un ļoti neefektīvs, valsts nedrīkst pieļaut, ka neatkarīgie ražotāji nopelna tik daudz naudas. Kāpēc tā? Atbilde ir vienkārša – tik daudz pelnot, neatkarīgie ražotāji varētu sabūvēt jaunas stacijas un nodrošināt Rīgu ar tai nepieciešamo siltumu par tirgus cenu. Šāds pavērsiens ir tiešā pretrunā ar to, ko vēlas “Latvenergo”. Tā nu valsts atkal iesaistījās “Latvenergo” monopolsituācijas lobēšanā un pieņēma lēmumus, ka visiem neatkarīgajiem ražotājiem jānosaka tarifus. Taču siltumenerģija, tāpat kā elektroenerģija, ir homogēns produkts, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, un mūsu ražotā siltumenerģija ne ar ko nav sliktāka par “Latvenergo” siltumenerģiju. Ja mēs sāktu dot tīklā parametriem neatbilstošu siltumenerģiju, mūs vienkārši no tā atslēgtu. Tad kādēļ gan ir tādas tarifu atšķirības?
Mēs vērsāmies Konkurences padomē, bet šī institūcija, lai arī atzina, ka tā ir konkurences kropļošana, teica: tas nekas, tagad ir baigā krīze, tagad drīkst. Mēs šo situāciju pieņēmām un teicām, labi, mēs varam par saviem 80 vai 90 eiro par MWh tirgot savu siltumenerģiju, jo uzskatām, ka darām lielu, labu darbu valstij. Tikmēr iedzīvotājiem, nedaudz noapaļojot, gala tarifs bija 180 eiro par MWh!
– No Jūsu iepriekš teiktā izriet, ka savā, lai arī 20% nelielajā tirgus daļā, siltumenerģiju “Rīgas siltumam” pārdodat par praktiski divas reizes zemāku cenu. No kurienes tādā gadījumā šis gala cipars – 180 eiro par MWh?
– Mazie siltumražotāji ziemas periodā spēj saražot aptuveni 20% no visas nepieciešamās siltumenerģijas Rīgas labajā krastā, un konkurss ik nedēļu tiek rīkots tieši par šo apjomu. Jebkurā ziemas nedēļā “Latvenergo” bez kāda konkursa par pilnu tarifu, respektīvi, jau minētajiem 180 eiro par MWh, “Rīgas siltumam” pārdod atlikušos aptuveni 80% siltumenerģijas. Kad 2022.gada novembrī iesniedzu savu piedāvājumu – 98 eiro par MWh, tad saņēmu atbildi, ka “Rīgas siltums” no manis šo siltumenerģiju nepirks. Izrādījās, ka “Latvenergo”, kura tarifs ir 180 eiro, konkrētajā tirdzniecības nedēļā spējis piedāvāt atlaidi un tā vairākas nedēļas līdz februārī viņu cena par megavatstundu bija jau 60 eiro – bet tikai šajā “20% tirgus” daļā.
Proti, “Latvenergo” ielaužas tajā mazajā 20% tirgus segmentā, kurā valda patiesa konkurence, un saka – te no mums siltums par 60 eiro par MWh, un tas nekas, ka visu pārējo mēs tirgojam trīs reizes dārgāk! Tā sakot, šis nav tas siltums, tas ir pavisam cits siltums… No mums, un arī citiem mazajiem ražotājiem, siltumenerģiju nenopirka kopumā četras nedēļas. Taču es zinu, ka tajā pat nedēļā, kad “Rīgas siltums” no manis nenopirka siltumenerģiju par 98 eiro MWh (nākamajās nedēļās nenopirka arī par 90 un 80 eiro MWh), no “Latvenergo” tika nopirkta siltumenerģija par 180 eiro MWh! Rezultātā iedzīvotāji bija spiesti pārmaksāt.
Te izpaužas “Rīgas Siltuma” neadekvātā rīcība – greizais veids un izpratne, kā viņi pilda savu lomu siltumenerģijas tirgū. Konkursu ik nedēļu veido tikai par to 20% siltumenerģijas apjomu, ko saražo mazie ražotāji. Mēs 80% siltumenerģijas pirkšanā nedrīkstam piedalīties, jo šī tirgus daļa ir ekskluzīvi rezervēta “Latvenergo” dārgajai siltumenerģijai, savukārt mūsu 20% daļā “Latvenergo” var mierīgi piedalīties un dempingot. Kas gan cits tas ir, ja ne šķērssubsīdija!
“Rīgas siltumam”, vadoties no viņu funkcijām un patērētāju interesēm, ir jābūt svarīgi, par cik lielu summu viņi nopērk kopējo siltumenerģijas daudzumu. Taču patlaban tā nav. “Rīgas siltums” publiski runā tikai par 20% tirgus konkursa apjomu, pārējo informāciju par iepirkumu cenām viņi slēpj un speciāli slauka zem paklāja.
– Kāpēc gan “Latvenergo” un “Rīgas siltumam” šāda ekvilibristika ir vajadzīga? Ne viens, ne otrs nav privāts uzņēmums. “Latvenergo” ir simtprocentīgs valsts uzņēmums, bet “Rīgas siltuma” 49% procentu pieder Rīgas pašvaldībai, 48,995% – valstij, SIA “Enerģijas risinājumi RIX” pieder 2%, bet AS “Latvenergo” – 0,005%.
– “Latvenergo” pieder tāds ļoti liels enerģijas ražošanas aktīvs kā TEC-i, viņi ir saņēmuši OIK-u un vēl visādus atbalstus, un šo ražošanas aktīvu grib maksimāli noslogot. Taču, saņemot valsts atbalstu, arī OIK, ir virkne prasību, kas jāizpilda. Pretējā gadījumā valsts šo OIK var arī atņemt. Manuprāt, nozīmīgu daļu no šīm prasībām “Latvenergo” nepilda un pārkāpj, lai arī dominējošais stāvoklis viņiem uzliek nopietnas saistības adekvāti rīkoties tirgū.
Ja cilvēks izveido savu privāto biznesu un viņam ir milzīga vēlme pazaudēt naudu, viņš var to darīt – izmaksāt visiem dzērienus bārā vai dot savu saražoto siltumu par velti. Bet “Latvenergo”, kā dominējošais tirgus spēlētājs, pilnīgi noteikti tā uzvesties nedrīkst. Jo īpaši tādēļ, ka šis uzņēmums ir saņēmis valsts atbalstu šo aktīvu izveidošanai un izbūvei.
Skaidri redzams, ka tā ir problēma un vajadzīga aktīva rīcība lai to novērstu, taču no Konkurences padomes puses tāda neseko. Es to varu izskaidrot vienīgi ar to, ka Konkurences padomei šobrīd pietrūkst kompetences, lai šo jautājumu profesionālā veidā risinātu un novestu līdz rezultātam, jo “Latvenergo” viņiem vienkārši hroniski aizmālē acis. Pastāsta, mums ir tā un tā, vajag darīt šitā, un… Konkurences padomē nav neviena cilvēka, kas varētu pateikt: “Stop! Tas nav pareizi, ir jādara tā!”. Tādu cilvēku šobrīd neredzu, un tāpēc es prognozēju, ka visas šīs situācijas galējs atrisinājums būs iespējams tikai un vienīgi Eiropas Komisijas līmenī, jo, savulaik, arī atbalstu TEC-iem apstiprināja EK.
– Kā tad paliek ar ES konkurences noteikumiem, kuri tomēr izstrādāti, lai nodrošinātu taisnīgus un vienlīdzīgus uzņēmējdarbības apstākļus, un kuri citstarp paredz, ka lielie uzņēmumi, sadarbojoties ar mazajiem, nedrīkst izmantot savu ietekmi, lai uzspiestu tiem savus nosacījumus?
– SIA “Rīgas enerģija” ražošanas apjoms ir 4000 megavatstundas nedēļā, un, ja no mums vienā nedēļā nenopērk siltumenerģiju par 100 eiro par megavatstundu (cena ir noapaļota), bet tai pat laikā no “Latvenergo” to nopērk par 180 eiro par megavatstundu, tad uz vienu megavatstundu veidojas 80 eiro pārmaksa. Parēķināsim. Pareizinot 4000 ar 80 redzam, ka, neiepērkot no “Rīgas enerģijas” siltumenerģiju, “Rīgas siltums” nedēļā par siltumu pārmaksā 320 tūkstošus eiro! 2022./2023.gada apkures sezonā tā tas notika 4 nedēļas – tātad, pat neņemot vērā citu neatkarīgo siltumenerģijas ražotāju situāciju, “Rīgas Siltums”, neiepērkot siltumenerģiju tikai no mums, par siltumenerģiju pārmaksāja 1,28 miljonus eiro.
Kāpēc? Skaidras atbildes nav. Ir tikai “Rīgas siltuma” oficiālā atbilde – konkursa apjomā mēs nepārmaksājām. Kas tā tāda par spēlīti? Vēlreiz atkārtoju – es uzskatu, ka “Latvenergo” rīkojas nelikumīgi un pārkāpj normatīvus, taču saprotu, ko viņi ar to vēlas izdarīt savā labā. Ko grib panākt “Rīgas siltums”, man nudien nav skaidrs. Vienīgais, ko loģiski spēju izsecināt ir, – tā kā kapitāldaļu turētājs ir viens uz tas pats, acīmredzot ir kaut kāda kopīga politika un uzstādījumi, kas nāk no Ekonomikas ministrijas. Taču šī politika nav siltumenerģijas patērētāju interesēs. Rīgas iedzīvotāji un uzņēmēji par siltumu pārmaksā!
Pagājušajā apkures sezonā “Latvenergo” gāzi iepirka izcili neveiksmīgi dārgi un neprofesionāli. Šī dārgā gāze bija jānodedzina, to gluži vienkārši nav kur likt, jo tā nevienam tik dārga nav un nebūs vajadzīga. Tāpēc arī šī siltumenerģijas tirgus daļa, kurā ir konkurence, tiek visiem spēkiem čakarēta. “Latvenergo”, kas no valsts caur visām šīm subsīdijām saņem milzīgus līdzekļus, to nav grūti izdarīt.
– Iepriekš teicāt, ja neatkarīgie ražotāji iepriekšējā sezonā būtu varējuši nopelnīt tik, cik tirgus ļāva, tad tiktu sabūvētas jaunas stacijas. Cik lielā mērā pie šāda nosacījuma tad palielinātos šo mazo uzņēmumu tirgus daļa Daugavas labajā krastā? Par pieciem, desmit procentiem, vai vairāk?
– Tie varētu būt 30, 40 vai pat 50 procenti. Tad iestātos reāla konkurence, no kuras vislielākie ieguvēji būtu iedzīvotāji. Vasarās “Latvenergo” nekad šajos konkursos neuzvar. Vasarās mēs vienmēr spējam piedāvāt zemāku cenu, neskatoties uz to, ka Latvenergo ir OIK-s, mums nav, “Latvenergo” ir divdaļīgais tarifs, mums nav, “Latvenergo” saņem garantētus šos 80% ziemai, neatkarīgajiem ražotājiem netiek garantēti pat 20%. Ja es ziemā varētu siltumenerģiju tirgot ļoti dārgi, tad arī varētu teikt, ka vasarā iedošu atlaidīti. Tas, ko “Latvenergo” dēvē par atlaidēm, patiesībā ir šķērsubsīdijas. Patiesa atlaide ir brīdi, kad par kopējo pirkumu samaksā zemāku cenu. Taču ja 80% notirgo par milzīgu cenu un saka, ka priekš atlikušajiem 20% jums ir kaut kāda neliela atlaidīte, tā nav atlaide, bet acu apmāns. Visa divkosība slēpjas tur, ka “Latvenergo” mūsu konkursa apjomā drīkst piedalīties, bet mēs viņu garantētajā 80% apjomā nedrīkstam piedalīties. Tā ir kropla sistēma, dēļ kuras pārmaksā siltumenerģijas patērētāji. Vienādu produktu mēs visus šos gadus esam bijuši spiesti pārdot “Rīgas siltumam” nesalīdzināmi lētāk kā “Latvenergo”. Lai kāds pasaka, kādēļ “Latvenergo” ir ekskluzīvas tiesības tirgot siltumenerģiju par 180 eiro par megavatstundu, bet no manis nepērk pat divreiz lētāk?! Kā tas vispār var būt? Ja tikai es un pārējie mazie ražotāji ciestu, būtu viena situācija, bet par “Latvenergo” un “Rīgas siltuma” spēlītēm maksā Rīgas iedzīvotāji.
– Vasara paies ātri, un varbūt “Rīgas siltums” atkal nāks klajā ar paziņojumiem, ka tagad apkure būs dārgāka…
Nē, tā būs aptuveni divas reizes lētāka kā pagājušajā gadā. Apkures cenu diktēs tas, cik veiksmīgi “Latvenergo” iepirks gāzi. Prognozēju, ka gāze tiks iepirkta lētāk nekā pērn, un arī par apkuri būs jāmaksā mazāk. Bet situācijas kroplība jau ar to netiks atrisināta. Mēs vienalga būsim spiesti piedalīties konkursā, kurā “Latvenergo” varēs spēlēties un manipulēt ar cenām. “Rīgas siltums” droši vien berzās rokas, ka viss ir ļoti jauki, bet tā ir izkropļota un negodīga konkurence, par kuras pieļaušanu galu galā kādam būs jāatbild.
“Rīgas siltums” ir operators, ekskluzīvs siltumenerģijas iepircējs un tālākpārdevējs gala patērētājiem. Bet līdz ar šīm ekskluzīvajām tiesībām “Rīgas siltumam” ir arī pienākumi. Proti, Enerģētikas likumā noteikts, ka viņam ir jāiepērk neatkarīgo ražotāju saražotā siltumenerģija, tāpat likumā noteikts, ka “Rīgas siltumam” jāievēro ekonomiskā pakāpeniskuma princips. Tikai problēma tā, ka nekur, nevienā likumdošanas aktā Latvijā nav noformulēts, ko īsti šis ekonomiskā pakāpeniskuma princips nozīmē.
– Nu, šis ekonomiskais pakāpeniskums var būt kā no dārgākā, tā lētākā gala. No jūsu teiktā izriet, ka “Rīgas siltums” izvēlējies dārgāko galu…
– Pēc būtības viņiem vajadzētu nodrošināt sistēmu, kurā kā pa trepīti tiek iepirkta lētākā siltumenerģija, tad nākamā lētākā un tā tālāk. Tikai pašās beigās, kad neviens neatkarīgais ražotājs savu siltumenerģiju vairs nepiedāvā, viņiem būtu tā jāpērk no “Latvenergo” par 180 eiro MWh. Ko mēs redzējām pagājušajā ziemā? Neatkarīgie ražotāji četras nedēļas atradās dīkstāvē kamēr “Rīgas siltums” pirka dārgo “Latvenergo” siltumenerģiju, aizbildinoties ar plāniem diegiem šūtu manipulāciju, ka “konkursa” apjomā ticis nopirkts lētāk.
– Atkal jāuzdod jautājums par Ekonomikas ministriju. Tiešām tur neviens šo konkurences kroplību neredz?
– Kā jau teicu, Ekonomikas ministrija ir kapitāldaļu turētāja abos šajos uzņēmumos. Rodas iespaids, ka ir tāds ierēdņu loks, kuriem ir aizspriedumi pret privātuzņēmējiem. Viens no viņiem, kurš šobrīd gan Ekonomikas ministrijā vairs nestrādā, Saeimas Tautsaimniecības komisijā atļāvās pateikt – ja mēs neko nenoregulēsim un neuzliksim viņiem tarifus, tie uzņēmēji iedzīvosies. Viņš runā par iedzīvošanos tāda tirgus apstākļos, kurā mēs konkurējam, lai iegūtu savu apjomu, kurā ar savu efektivitāti esam jau ar kārtu lētāki par “Latvenergo”! Viņš uzskata, ka “Latvenergo” ir jādod priekšrocības, tāda ir ierēdņu izpratne par biznesu. Tikmēr Rīgas iedzīvotāji piecpadsmit gadus ir pirkuši neiedomājami dārgu siltumenerģiju, un, lai arī mēs ar savu mazo apjomu šo iedzīvotāju naudu nedaudz ietaupām, “Latvenergo” lobijs ierēdniecībā neatkarīgajiem ražotājiem izvērsties neļauj.
Kurš ir ieguvējs no tā, ka Latvijas iedzīvotāji pagājušajā gadā pārmaksāja par gāzi 100 miljonus? Ja sākotnēji man bija viedoklis, ka tā ir neprofesionalitāte, tad vienā brīdī sāk šķist, ka nevar būt tik neprofesionāli cilvēki. Nu nevar būt, ka visa “Latvenergo” lielā, kopējā vadība neko nejēdz no tā visa! Un tad sāk rasties domas – kāpēc un kurš viņiem deva tādu uzstādījumu? Neviens jau no ministrijas skaļi nerunās par to, kurš teica – tagad pirkt un tagad nepirkt. Bet beigu beigās no kāda taču šo gāzi nopirka un kāds guva milzīgu peļņu!
Jautājumi par gāzes iepirkumu tika skatīti valdības līmenī, un, ja pagājušajā gadā gāze būtu iepirkta profesionāli, Latvijas iedzīvotāji ietaupītu ap 100 miljoniem eiro.
Nezinu, kādi ir Ekonomikas ministrijas mērķi, bet tā Rīgas siltumenerģijas tirgū ir nodarījusi ļoti lielu, izmaksās mērāmu ļaunumu. Vienīgais, ko mēs šobrīd varam darīt, ir vērsties Eiropas Komisijā. Jā, šis process ir ļoti ilgs un arī ļoti dārgs. Taču ir tāda vispārzināma tēze, ka nelikumīgi iegūts valsts atbalsts ir jāatmaksā, un man šobrīd ir pārliecība, ka “Latvenergo” jau vairākas reizes ir pretlikumīgi izmantojis piešķirto valsts atbalstu.
“Latvenergo”, piesaucot “atlikumsiltumu” un manipulētjot ar siltumenerģijas cenām tirgū, soļo pa ļoti plānu ledu, jo Eiropas Komisijas ieteikumos noteikts, ka par “atlikumsiltumu” nebūtu jāuzskata siltums, ko saražo koģenerācijas režīmā koģenerācijas stacijās.
Krišjānis Kariņš reiz izteicās, ja “Latvenergo” atņems OIK, tas varētu arī bankrotēt. Nu, ja šai valsts kapitālsabiedrībai ne tikai atņemtu OIK-u, bet arī liktu atmaksāt nelikumīgi saņemto, jautājums par šī uzņēmuma bankrotu būs dienaskārtībā.
– Nobeidzot sarunu, jūsuprāt, kas ir jādara, lai normalizētu situāciju Rīgas siltumenerģijas tirgū, lai rīdzinieki nākamajā apkures sezonā vairs nepārmaksātu?
– Risinājums ir vienkāršs un viegli paveicams. Rīgas siltumenerģijas tirgū ir jāievieš 3 universiāli principi. Pirmkārt, “Rīgas Siltumam” 100% viss nepieciešamais siltumenerģijas apjoms ir jāiepērk godīgā konkursā, kurā visiem ražotājiem ir vienlīdzīgas tiesības. Otrkārt, “Rīgas Siltums” nedrīkst pirkt dārgāku siltumenerģiju, kamēr nav izpirkta lētākā. Treškārt, “Rīgas Siltums” nedrīkst noslepenot iepirkumu konkursu rezultātus.
Pirms publiskajā telpā nonāca informācija par “Latvenergo” un “Rīgas siltums” manipulācijām tirgū, mēs iknedēļas iepirkuma rezultātus saņēmām šādā formā:
Nevienam ražotājam, izņemot Latvenergo, nebija iebildumu, ka iesniegtās cenas redzamas publiski. Latvenergo ir vienīgais ražotājs, kurš aizbildinoties ar komercnoslēpumu, slēpj to, kādu cenu piedāvā publiskā iepirkumā.
Savukārt, šobrīd “Rīgas Siltums” publisko vienīgi šādu informāciju, ko varētu salīdzināt ar jēdzienu “vidējā temperatūra slimnīcā”:
Skaidrības labad arī jāpiebilst, ka publiskota tiek tikai cena “konkursa” apjomā, lai radītu iespaidu par izdevīgām cenām, bet tas nekas, ka šajā, piemērā izmantotajā nedēļā “Latvenergo” pārdeva lielāko daļu siltumenerģijas “Rīgas Siltums” par 160 EUR/MWh.
– Kā būtu jārīkojas “Latvenergo”?
– “Latvenergo” jānosaka pamatota siltumenerģijas cena, kurā nav iekļautas šķērsubsīdijas. Vienlaikus, šim uzņēmumam ir jātiek skaidrībā – vai viņiem ir bijis, vai nav bijis atlikumsiltums. Ja atlikumsiltums ir bijis visulaik, tad visticamāk ir tikuši izkrāpti iedzīvotāju līdzekļi un “Latvenergo” būtu jākompensē Rīgas siltumenerģijas patērētājiem 15 gadu laikā nodarītie zaudējumi vismaz 100 miljonu eiro apmērā.
*
Pēteris Dzirkals, enerģētikas jomas eksperts ar vairāk kā 20 gadu pieredzi, Latvijas elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas valdes loceklis, vadījis Latvijas Būvniecības padomi, piedalījies tādu Latvijas mēroga enerģētikas projektu būvniecībā kā, piemēram, Kurzemes loks, TEC-1, TEC – 2 rekonstrukcija, hidroagregātu nomaiņa Rīgas HES u.c. Šobrīd SIA “Rīgas Enerģija” valdes priekšsēdētājs. 2023.gadā vērsies Eiropas Komisijā par “Latvenergo” un “Rīgas siltuma” manipulācijām Rīgas siltumenerģijas tirgū.
