Veselība un demokrātija ir vienolas vai pat nedalāmi dvīņi. Demokrātijai ir ļoti nepieciešama veselības veicināšana, jo laba veselība atbalsta tādas būtiskas demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļas kā individuālā neatkarība, noderība citiem, spēks, produktivitāte un dzīves kvalitāte. Ja demokrātija ir globāla, tad tam līdzi nāk globāla veselība. Arī pretēji – globālai veselībai ir nepieciešama demokrātija, galvenokārt modernajās sabiedrībās, kur medicīnas iespējas paplašinās dienu no dienas. Vienlīdzība veselības jomā pati par sevi ir demokrātijas pamatvērtība.
Demokrātija saskaras ar nopietnāko krīzi pēdējo desmitgažu laikā. Demokrātiskām valdībām ir jāpierāda sava spēja veicināt vispārēju labklājību, pretējā gadījumā būs ārkārtīgi grūti nostiprināt savu apdraudēto prestižu un panākt sabiedrības atbalstu.
Veselīgi iedzīvotāji ir vienīgais patiesais pasaules mēroga sabiedriskais labums. No tā labumu gūst ikviens, un neviena veselība netiek apdraudēta, ja kāds cits dzīvo veselīgi.
Tomēr veselība ir dārga, veselības preču un pakalpojumu radīšana un izpēte izraisa globālu konkurenci, bet veselības pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešamas sarežģītas prasmes, kuras ir ārkārtīgi grūti attīstīt. Turklāt daudzas veselības aprūpes tehnoloģijas ir kļuvušas par stratēģiskām drošības precēm notiekošajā sacensībā par globālo pārākumu.
Pandēmijas ietekmei un seku izvērtējumam vajadzēja būt par pamudinājumu pasaules sabiedrībai sākt strādāt roku rokā, lai izveidotu efektīvāku, taisnīgāku un zinātniski modernāku veselības infrastruktūru. Sanāca sliktāk – beidzās pandēmija, sākās Ukrainas karš, kas sagrāva pasaules cerības unificēt un stabilizēt veselības sistēmas.