Pēteris Apinis: Vēsturiska “Greenpeace” uzvara cīņā par Amazones mežu saglabāšanu
10
Latvijas informatīvajā telpā maz lasāms par ekoloģijas uzvarām pasaulē. Visā pasaulē noris cīņa starp mežu izcirtējiem, tūlītējas peļņas rausējiem un dabas aizstāvjiem. Nozīmīgs precedents noticis Brazīlijā, kur munduruku tauta panāca, ka tiek norobežota Savarē Muibu (Sawré Muybu) 178 173 hektārus liela teritorija (interesanti, ka gan munduraki, gan Brazīlijas likumdevēji publiski minēja lielumu – 250 000 futbola laukumu), kas ir munduruku tautas senču zeme, garīgā un kultūras dzīvesveida. Šī teritorija atrodas Tapajós upes baseinā, Parā štatā, Amazones lietus mežu sirdī. Tapajós ir viena no ūdeņiem bagātākajām Amazones pietekām, viens no Amazones faunas un floras daudzveidīgākajiem un bagātākajiem rajoniem.
Aptuveni divdesmit gadus notika cīņa par munduraku tiesībām, un starptautiski galvenais cīnītājs kopš 2013. gada bija Greenpeace organizācija. Patiesībā munduruki cīnījās par tiesībām uz savu zemi, kas viņiem vienmēr bija piederējusi, bet kuru apdraudēja kalnrūpniecība, nelikumīga mežizstrāde un milzu infrastruktūras projekti. Zemes nošķiršana nozīmē, ka caur munduraku zemi netiks būvēts Ferrograo dzelzceļš un uz Topajos upes netiks būvēta hidroelektrostacija. Lieki piebilst, ka hidroelektrostacijas celtniecības iniciatori to bija jau nosaukuši Svētā Luisa vārdā, izreklamējuši kā ekoloģiski nekaitīgu, sākuši neatļautus būvdarbus un meža ciršanu (varētu taču Rail Baltica celtnieki nosaukt savu būvi kāda svētā, piemēram, svētā Kaspara vārdā).
Savarē Muibu demarkācijas process sākās 2007. gadā. Tas uz ilgu laiku iestrēga politiskās ķildās, bet Brazīlijas parlamentā nevirzījās kalnrūpniecības ekonomiskā un politiskā lobisma dēļ. Munduruku iedzīvotāji 2014. gadā paši norobežoja savu teritoriju, izvietojot zīmes pie pamatiedzīvotāju zemes robežām un izspiežot kalnrūpniekus. Šai rīcībai bija nozīmīga politiska ietekme, un tā kļuva par atskaites punktu pamatiedzīvotāju kustībām, iedvesmojot dažādas pamatiedzīvotāju tautas visā Brazīlijā darīt to pašu savās teritorijās – tas bija spēcīgs, drosmīgs un iedvesmojošs autonomijas un neatkarības žests.
Desmit gadus vēlāk – šā gada 29. septembrī Brazīlijas tieslietu ministrs beidzot parakstīja dekrētu par demarkācijas procesu. Tagad Brazīlijas valdībai būs jāiezīmē fiziskās robežas un jāizved (kā izskatās – ar armijas palīdzību) no teritorijas gan nelikumīgos mežžcirtējus, gan kalnrūpniekus. Pēc tam Brazīlijas prezidents ratificēs teritoriju, pabeidzot procesu.
Dekrēta parakstīšana tika sasniegta, pateicoties munduruku tautas spēkam, gudrībai un neatlaidībai, jo šī mūžamežu tauta nekad nepārstāja cīnīties par to, kas viņiem likumīgi pieder. Munduruku tautas centieni 17 gadu garumā izpaudās arī kā starptautisks spiediens, starptautiskām vides un cilvēktiesību organizācijām sadarbojoties ar Brazīlijas iestādēm. Munduraki protestēja un piedalījās demonstrācijās ne tikai pie Brazīlijas parlamenta un augstākās tiesa ēkas, bet arī pie ANO un citām starptautiskām lēmējinstitūcijām.
Kādēļ šo cīņu kopš 2013. gada balstīja un uzturēja Greenpeace? Sākās tas ar pasaules ekoloģiski domājošo cilvēku iebildēm pret aizsprosta un hidroelektrostacijas būvi mūža mežos uz Tapajos upes. Lēmums aizstāvēt munduruku intereses bija saistīts ne tikai ar ietekmi uz vidi, bet arī ar ētisku apņemšanos ievērot meža tautu autonomiju un pašnoteikšanos. Cīņa par mežu un pamatiedzīvotāju tiesībām ir viena un tā pati.
Cīņa par mežu ir daudzdimensionāla. Tā ir cīņa ne tikai par Dienvidamerikas mežiem, bet arī Sibīrijas, Āfrikas un Eiropas mežiem. Tā ir cīņa pret mežu izciršanu, zemes sagrābšanu un nelikumīgu ieguvi, kā arī cīņa par cilvēktiesībām un pamatiedzīvotāju suverenitāti.
Savarē Muibu demarkācija ir globāla uzvara, kas sniedzas pāri robežām. Tā nostiprina ideju, ka ar neatlaidību un solidaritāti pasaules iedzīvotāji var aizsargāt Amazoni un Brazīlijas lietus mežus. Tā nostiprina ideju, ka sargājot mežus uz visas planētas, mēs varam saglabāt mūsu planētu nākamajām paaudzēm.
