Pēteris Apinis: Veselības pratība Latvijā, kā arī Pasaules veselības organizācijas un Donalda Trampa skatījumā
0
Sākumā – kas tā tāda Veselības pratība ir?
Latvijā šo terminu, manuprāt, radījuši profesors Māris Baltiņš un profesors Dzintars Mozgis. Ar lielāko varbūtību viņi centušies labskanīgā latviešu valodā ieviest angļu terminu “health literacy”.
Un vēl viena atziņa (uzreiz raksta sākumā) par veselības pratību – veselības aprūpes sistēmām, sazinoties ar visiem pacientiem, informāciju jāsniedz skaidrā, vienkāršā valodā, kas nozīmē – 6. klases līmenī ar drukātu un multivides veselības informāciju.
Pasaules Veselības orgaizācija definē veselības pratību kā “personīgo zināšanu un prasmju kopumu, kas uzkrājas ikdienas darbībās, sociālajās mijiedarbībās un dažādās paaudzēs. Personīgās zināšanas un kompetences ietekmē organizatoriskās struktūras un resursu pieejamība, kas ļauj cilvēkiem piekļūt, saprast, novērtēt un izmantot informāciju un pakalpojumus tā, lai veicinātu un uzturētu labu veselību un labklājību sev un apkārtējiem”. Nudien nav pateikts 6. klases valodā.
Šķiet, Pasaules Veselības organizācijas sarežģītā definīcija ir ceļš uz veselības nepratību, bet vēl sarežģītāk saprast veselības pratību ir, lasot ASV prezidenta Donalda Trampa un viņa padomdevēju ziņojumus un rīkojumus pēdējo mēnešu laikā. 2025. gada 25. martā ASV Veselības un sociālo pakalpojumu ministrija iecēla Deividu Geieru (David Geier) par vadītāju valsts pētījumiem par imunizāciju un neiroloģiskās attīstības rezultātiem. Atliek piebilst, ka Geiers gadu desmitiem ir popularizējis nepatiesu apgalvojumu, ka bērnu vakcīnas izraisa saslimšanu ar autiska spektra traucējumiem.
Mīts par vakcīnām un saslimšanu ar autiska spektra traucējumiem aizsākās 1998. gadā publicētajā Endrjū Veikfīlda (Andrew Wakefield) rakstā Lancet, kurā tika apgalvots, ka pastāv saikne starp masalu un masaliņu vakcīnu un autiska spektra traucējumiem bērniem. Šis pētījums vēlāk tika atzīts par krāpniecisku, kā rezultātā Veikfīlds zaudēja ārsta licenci. Kopš tā laika desmitiem plaša mēroga, metodoloģiski precīzu pētījumu ir pierādījuši, ka nav cēloņsakarības starp vakcīnām un autiska spektra traucējumiem. Tomēr mīti joprojām pastāv, arī tādēļ, ka tādām personībām kā Geiers un departamenta direktors Roberts F. Kenedijs juniors, ir milzu iespējas paust savu viedokli.
Patiesībā nav lielas atšķirības – kādā veidā izpaužas veselības nepratība – vai kā Roberta F. Kenedija juniora izteikumi, vai kā iepriekšējā Latvijas veselības ministra Daniela Pavļuta pārņemtība ar vakcinācijas atņemšanu ģimenes ārstiem, nodošanu Vakcinācijas birojam ar zelta podiem un zināšanās ierobežoto Evu Juhņēviču vadībā, ar vakcināciju kapu svētkos un krāmu tirgos, visas šīs darbības mazina ticību veselības pratībai, medicīnas zinātnei un sabiedrības veselībai kā tādai.
Gan ASV, gan Eiropas pētnieki ar dažādām metodēm nonākuši līdz slēdzienam, ka 30–40% pieaugušo iedzīvotāju ir zema personīgā veselības pratība, definējot to kā pakāpi, kādā cilvēki spēj atrast, saprast un izmantot informāciju un pakalpojumus, lai pieņemtu ar veselību saistītus lēmumus un veiktu darbības sev un citiem. Personīgo veselības pratību ietekmē skaidrība un efektivitāte, ar kādu primārās aprūpes (ģimenes) ārsti, klīnicisti un organizācijas – tostarp veselības aprūpes sistēmas, finansētāji (Latvijā – NVD) un sabiedrības veselības aprūpes dienesti (Latvijā – SPKC) – nodod informāciju, kas nepieciešama, lai cilvēki to saprastu un izmantotu savas veselības saglabāšanai un atjaunošanai.
Tātad veselības pratība ir ne tikai katra cilvēka individuālais veselības zināšanu, prasmju un izpratnes kopums, bet arī organizatoriskā līmenī – organizācijas (valsts?) spēja vienlīdzīgi nodrošināt cilvēkiem iespēju atrast, saprast un izmantot informāciju un pakalpojumus, lai viņi paši un citi varētu pieņemt ar veselību saistītus lēmumus un rīkoties. Piemēram, pacientam zāļu lietošanas vai rehabilitācijas vingrojumu instrukciju rakstīt vienkāršā, ar medicīnas terminiem un Veselības ministrijas valodas kropļojumiem nepiebārstītā valodā, vai arī –apmācītam personālam pārliecināties par izpratni bez aizspriedumiem.
Tātad – veselības pratības esamība vai maz-esamība ir ne tikai katra cilvēka, bet arī valsts līmeņa problēma. Nu piemēram, ja Ministru prezidentes parlamentārā sekretāre Karina Ploka uzskata, ka valsts nozīmīgākais ieņēmumu avots ir alkohola un tabakas tirdzniecība, ka šīs jomas ir stiprināmas un atbalstāmas visiem spēkiem, tad cerību kaut ko valsts līmenī paveikt sabiedrības veselībā ir tieši tikpat sarežģīti kā profilaktiski ASV vakcinēt bērnus Trampa administrācijas vakcīnu ienaida aizsegā.
Bet atgriezīsimies pie pacienta veselības pratības – ja kāds no pacientiem mēģina izlasīt “Ārstniecības likumu” vai Hosama Abu Meri loloto “Veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas likumu”, un kaut vai Veselības ministrijas izstrādātos saistošos noteikumus, tad informācija izrādās pārlieku sarežģīta, lai to saprastu. Vienkāršoti – birokrātiskā un medicīniskā žargona lietošana, Veselības ministrijas tieši vai netieši pārraudzītās sabiedrības veselības tīmekļa vietnes, kurās ir grūti (vai neiespējami) orientēties, un sarežģītas apdrošināšanas sistēmas (mēģinājums pārsaukt NVD par fondu un maksimāli birokratizēt ārstniecības pieejamību) mazina veselības pratību.
Lai uzlabotu veselības pratību, iedzīvotājiem ir jāmāca ar veselību saistītas prasmes, kas ļauj zināšanas pārvērst efektīvā rīcībā. Visiem pacientiem būtu nepieciešamas iemaņas, tādas kā orientēšanās tiešsaistē pieejamā veselības informācijā, bet konkrētam pacientam būtu vajadzīgas citas iemaņas, piemēram, inhalatora lietošanas tehnika pacientam ar astmu.
Zema veselības pratība nesamērīgi skar personas ar zemāku izglītības līmeni un personas no zemākiem sociālekonomiskiem slāņiem, gados vecākus pieaugušos un personas ar kognitīviem traucējumiem. Zema veselības pratība ir saistīta ar sliktāku izpratni par hronisku slimību pašaprūpi, neatbilstošu ārstēšanas ievērošanu, nelīdzestību ārstēšanai, sliktāku veselības stāvokli, lielāku hospitalizācijas un nāves risku.
Galvenais iemesls ļoti sliktai veselības pratībai Latvijā ir 2003. gada valdības lēmums (Izglītības un zinātnes ministrs tolaik bija Vienotības profesors Kārlis Šadurskis) svītrot veselības mācību no skolu programmām. Šī iemesla dēļ Latvijā jau izaugusi paaudze jaunu ļaužu bez jebkādas nojausmas par cilvēka anatomiju, fizioloģiju, ēšanas un fiziskās aktivitātes principiem, palīdzību sev un citiem traumas gadījumā, neatliekamās palīdzības un reanimācijas pasākumiem, seksuālās veselības jautājumiem, slimībām, infekcijām, rehabilitāciju utt. Kopš 2003. gada visi mēģinājumi atjaunot veselības mācību bijuši nesekmīgi, galvenokārt divu IZM struktūru – Izglītības kvalitātes valsts dienesta un Valsts izglītības satura centra vadības arogances dēļ.
Veselības pratība caur Pasaules Veselības organizācijas skatpunktu
Pasaules Veselības organizācija tur rūpi par Veselības pratību, skaidro tās jēgu un saturu, kas būtiski – gan Latvijas, gan citu valstu valdībām cenšas iemācīt veselības pratības pamatus. Latvijas gadījumā – nesekmīgi. Un tomēr centīsimies Pasaules Veselības organizācijas viedoklī ieklausīties – nu vismaz tie, kas lasa manas publikācijas. Veselības pratība ir personīgās zināšanas un kompetences, kas uzkrājas ikdienas darbībās, sociālajās mijiedarbībās un dažādās paaudzēs. Veselības pratību rada tādu resursu pieejamība, kas ļauj cilvēkiem piekļūt, saprast, novērtēt un izmantot informāciju un pakalpojumus tā, lai veicinātu un saglabātu labu veselību un labklājību sev un apkārtējiem – bieži vien to dēvē par organizatorisko veselības pratību.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas veiktajām aptaujām Eiropas reģionā iedzīvotāju veselības aprūpes prasmju līmenis ir tieši proporcionāls sociālai determinancei – proti, sociālajam stāvoklim, turībai un izglītības līmenim; un tieši veselības pratība visvairāk raksturo pastāvošo nevienlīdzību. Šādā kontekstā veselības pratība ir nozīmīgs veselību noteicošs faktors. Un vēl – atbilstoši vispārējam izglītības un inteliģences līmenim veselības pratība ir atšķirīgs un patiesi plašs zināšanu kopums, bet šajā gadījumā paliksim pie standarta, ka veselības pratība nozīmē spēju piekļūt, saprast, novērtēt un izmantot informāciju un pakalpojumus tā, lai veicinātu un saglabātu labu veselību un labklājību. Un pat šādā – itin šaurā skatījumā veselības pratība nozīmē vairāk nekā tikai spēju piekļūt tīmekļa vietnēm, lasīt bukletus un ievērot šādus tādus higiēnas un personiskās veselības aizsardzības pasākumus. Tā ietver spēju kritiski domāt, kā arī spēju mijiedarboties, paust personīgās un sabiedrības vajadzības veselības veicināšanai. Tieši sabiedrības zemā veselības pratība ļauj Veselības ministrijai radīt apšaubāmas politikas.
Un tomēr – veselības pratība ir vairāk izglītības, nevis veselības aprūpes jautājums. Lai uzlabotu veselības pratību, ir nepieciešama iekļaujoša un vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai izglītībai un mūžizglītībai. Veselības pratību veido dažādi sabiedrības faktori, un tāpēc tās attīstīšana un uzturēšana nav tikai indivīdu atbildība. Visiem informācijas sniedzējiem, tostarp valdībai, pilsoniskajai sabiedrībai un veselības aprūpes dienestiem, būtu jānodrošina piekļuve uzticamai informācijai visiem cilvēkiem saprotamā un izmantojamā formā (atgādināšu par raksta sākumā minēto 6. klases izglītošanas līmeni). Šie veselības pratības sociālie resursi ietver informācijas vides un plašsaziņas līdzekļu (mutisko, drukāto, apraides un digitālo), kuros cilvēki iegūst piekļuvi veselības informācijai. Visbīstamākie veselības pratībai ir zema izglītības līmeņa, valdības balstīti raidījumi, piemēram, Re-Baltikas centieni Covid–19 laikā ar pseidozinātiskām prātulām piespiest cilvēkus mazkustībai un mājsēdei.
Uzlabojot cilvēku piekļuvi saprotamai un uzticamai informācijai par veselību un viņu spēju to efektīvi izmantot, veselības pratība ir ļoti svarīga, lai dotu cilvēkiem iespēju pieņemt lēmumus par personīgo veselību un ļautu viņiem iesaistīties kolektīvās veselības veicināšanas darbībās, lai novērstu veselību graujošus faktorus.
Iedzīvotāju veselības aizsardzības prasmju uzlabošana nodrošina pamatu aktīvi piedalīties savas veselības uzlabošanā, sekmīgi iesaistīties kopienas pasākumos, kas vērsti uz veselību, prasīt valdībai atbildību par veselības un veselības vienlīdzības jautājumu risināšanu. Tas ir izšķiroši svarīgi, lai pilveidotu veselības aprūpes sistēmu un nodrošinātu kvalitatīvu, uz cilvēkiem vērstu un taisnīgu aprūpi. Autoraprāt, veselības pratība Latvijā korelē ar pastāvošo nevielīdzību veselības pakalpojumu pieejamībā, savlaicīgā diagnostikā, pareizu ārstiecības ceļu meklējumos (piemēram, iespējami ātrs un veiksmīgs “zaļais koridors” vēža slimiekiem), zāļu pieejamībā, savlaicīgā rehabilitācijā. Pat cilvēkiem ar salīdzinoši labu veselības pratību ir sareģīti saprast sabiedrības veselības problēmas, tieši vai netieši balsojot par jautājumu, kas ietekmē valsts vai kopienas veselību, paļaujoties uz nepazīstamu tehnisku informāciju, kas var vēl vairāk saasināt dzimumu līdztiesības un veselības jomas vienlīdzības problēmas.
Veselības pratība ir saistīta ar vecumu, dzimumu, izglītības līmeni, ienākumiem un nodarbošanos, nabadzību, rasu/etnisko minoritāšu statusu, lasītprasmi un valodu zināšanām, un pašnovērtējumu par veselību. Atšķirības pastāv gan iedzīvotāju grupās, gan starp dažādām iedzīvotāju grupām. Šīs atšķirības, ko veicina nevienlīdzība, ietekmēt – vai cilvēki var viegli attīstīt un izmantot veselības prasmes un vai viņiem ir pieejama kvalitatīva un uzticama informācija un pakalpojumi. Izstrādājot veselības aizsardzības politiku un piešķirot resursus, ir svarīgi ņemt vērā šīs atšķirības. Pat cilvēki, kuri labi lasa un prot lietot skaitļus, var saskarties ar veselības aprūpes pratības problēmām, ja viņi nepārzina medicīniskos terminus vai sava ķermeņa darbību (kā zināms tieši šīs zināšaas Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti svešas). Bez tam – pat cilvēkiem ar augstu veselības pratību ir sarežģīti interpretēt statistiku, izvērtēt riskus un ieguvumus, kas ietekmē viņu veselību un drošību.
Zināms, ka veselības pratības iespējas samazinās brīdī, kad cilvēkam tiek diagnosticēta nopietna slimība, kā arī – kad viņš ir nobijies un apjucis, kad viņš ir stresa situācijā un viņam jāpieņem svarīgi lēmumi par savu vai tuviuieku veselību, kad viņam ir veselības traucējumi, kas prasa sarežģītu pašaprūpi.
Un vēl – veselības pratību graujoši ietekmē digitālie veselības noteicošie faktori un komerciālie veselības noteicošie faktori, proti, veselības pratības mērcē pasniegti veselības meli kāda komerciāla mērķa dēļ.
Izlasot šo rakstu par veselības pratību, pat autoram ir skaidrs, ka rakstīt sanācis sarežģītā valodā, kas ir pretrunā veselības pratības apguves principiem. Veselības pratības pamatpostulāts saka, ka ārstam būtu jāraksta un jārunā iespējami vienkāršā, saprotamā valodā, izvairoties no pārāk ātras runas vai pacientu pārslogošanas ar informāciju. Pacientu iesaistīšana sarunā par diagostikas un ārstēšanas plānu, sarunas laikā pietiekami daudz pašam uzdodot jautājumus, mudina pacientus iesaistīties savas veselības aprūpē.
Neesmu atradis pierādījumus, kas ieteiktu veikt veselības prasmju skrīningu, jo nav pierādīts, ka tas būtu efektīvs nelabvēlīgu veselības rezultātu mazināšanā.
Iniciatīvām, kas veicina organizācijas veselības pratību, jābūt veiktām ar dažādiem paņēmieniem, tostarp – veselības pratības integrēšanu stratēģiskajā un darbības plānošanā, kvalitātes uzlabošanā, mērķos un pasākumos.
Lai nodrošinātu, ka cilvēki izprot veselības profilaksi, ka viņiem ir prasmes pārvaldīt savus veselības stāvokļus un medikamentus, kā arī – veikt uzvedības pasākumus, lai optimizētu veselības stāvokli, ir svarīgi mazināt zemas veselības pratības ietekmi. Veselības pratības uzlabošanai ir paredzētas stratēģijas un intervences.
Organizācijas veselības pratību var veicināt, uzlabojot apmācību un organizatoriskos procesus, tostarp stiprinot saziņu, informētu lēmumu pieņemšanu un piekļuvi kultūras un valodas ziņā atbilstošai veselības informācijai un pakalpojumiem.
Profesionālā veselības pratība ir būtiska daļa no organizācijas reaģēšanas uz pacientu veselības pratības un komunikācijas vajadzībām. To var risināt, regulāri apmācot veselības aprūpes un izglītības speciālistus.
Personīgo veselības pratību var stiprināt ar precīzu, savlaicīgu un atbilstošu veselības un zinātnes informāciju, kā arī īstenojot veselību veicinošu izglītības programmu jau no agras bērnības mājās, bērnudārzā, skolā, augstskolā un mūžizglītības ietvaros.
