Pēteris Apinis. Veselības pašnovērtējums un hipohondrija
14
Pērn rudenī tika publicēts ESAO valstu veselības pārskats “Health at a Glance. OECD indicators” (manā tulkojumā “Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas veselības rādītāji īsumā”). Viegli pieejama 230 lapaspušu elektroniska grāmatiņa ar ļoti daudzām tabulām, kurās ieskatoties var nojaust, kam nāktos pievērst uzmanību vairāk. No šīs lasāmvielas šoreiz izvēlējos tabuliņu, kas rāda – cik dažādās valstīs iedzīvotāji vērtē savu veselību kā sliktu vai pavisam sliktu.
Šī tabuliņa sniedz diezgan nopietnu pārskatu gan par fizisko, gan garīgo veselību – kā dzīves kvalitātes perspektīva tā ir nozīmīga kontekstā ar valsts iedzīvotāju paredzamo dzīves ilgumu un mirstības rādītājiem. Kaut šī tabula apkopo subjektīvu vērtējumu, ar skaitļiem ir pierādīts, ka pašnovērtēta veselība ļauj labi prognozēt nākotnes veselības aprūpes vajadzības, saslimstību un arī mirstību.
Veselības pašvērtējumu dažādās valstīs ietekmē sociāli ekonomiskās un kulturālās atšķirības.
Par sliktāku veselības stāvokli parasti gaužas vecāka gadagājuma cilvēki ar hroniskām slimībām. Tādēļ valstīs ar lielāku vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvaru ir mazāks to cilvēku procents, kas apgalvo, ka viņu veselība ir laba. Sliktas veselības pašnovērtējums svārstās no vairāk nekā 13% Korejā, Japānā un Portugālē līdz mazāk nekā 3% Kolumbijā, Jaunzēlandē un Kanādā.
Vienkāršoti – Koreja, Japāna un Portugāle ir valstis ar augstu paredzamo dzīves ilgumu, bet salīdzinoši sliktu veselības pašvērtējumu.
Visās ESAO valstīs cilvēki ar zemākiem ienākumiem un zemku izglītības līmeni ir negatīvāk noskaņoti par savu veselības stāvokli nekā cilvēki ar augstākiem ienākumiem. Lai cik tas nešķistu dīvaini, ESAO sniegtā analīze liecina, ka sociālekonomiskās atšķirības ir īpaši izteiktas Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, kur ienākumu atšķirība ir 40 vai vairāk procentpunktu. Piebildīšu, ka smēķēšanas, kaitīgas alkohola lietošanas un citu riska faktoru atšķirības arī izskaidro lielu daļu šo sociālekonomisko un arī veselības pašnovērtējuma atšķirību. No ESAO valstīm sociālekonomiskās atšķirības Jaunzēlandē, Grieķijā, Luksemburgā, Itālijā ir ir mazākas par 8 procentpunktiem un tas ietekmē veselības pašvērtējumu.
Un tomēr – Latvijā katrs astotais pieaugušais savu veselības stāvokli vērtē kritiski, un šis rādītājs Latviju nekādi nedaiļo.
Parādīju šo tabulu kādam dižam Latvijas veselības aprūpes speciālitam bez medicīnas izglītības, bet ar lieluu ietekmi veselības likuumdošanā. Viņš teica – „hipohondrija”. Es iebildu, ka hipohondrija, manuprāt, ir diagnoze, kas skar 1 no tūkstots cilvēkiem populācijā (nevis katru astoto, ko uzrāda tabula). Mans oponents teica, ka hipohondrija skar visu Latvijas populāciju, izvilka mobilo telefonu, atrada rakstu “Kādas ģimenes ārstes atbilde šokē soctīklu lietotājus”. Stāsts īsumā bija tāds: “Ģimenes ārstei pateicu, ka diezgan bieži ir panikas lēkmes un viņa tāda “mmm, gan jau mēness fāzes ne tādas”. Ko lūdzu?” neizpatnē ir Līga. Viņa arī piebilst, ka pēc šī gadījuma nomainija ģimenes ārsti. Bet kāda Madara piebalso: “Man pie panikas lēkmēm pateica nopirkt homeopātiskas ripiņas, jo neko stiprāku jau man nevajag. Padzēru tieši nedēļu un sapratu, ka jēgas nekādas.” Apgalvojumu, ko sociālos tīklos pauž lasītāji, ka minētā ģimenes ārste esot arī Latvijas Ārstu biedrības prezidente, nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, bet viņai piemīt spējas visu ārstēt ar homeopātiskām ripiņām (nejaukt ar homeopātiju!).
Raksta mērķis tomēr nav reflektēt uz tautas runām internetā vai šo tautas runu atreferējumiem portālos. Raksta mērķis ir apgalvot, ka hipohondrijai (slimības trauksmes traucējumiem) nav korelācijas ar raksta sākumā sniegto tabulu, bet hipohondrijas simptomi ir jāuztver nopietni sākot no Veselības ministrijas līdz publiskiem rakstiem sociālajos tīklos. Lielākā daļa ļaužu uz zemeslodes agri vai vēlu kļūst par viegliem hipohondriķiem, īpaši brīdī, kad sasniedz vēždraudes simptomus vai pirmo sirdslēkmi. Tomēr īstena hipohondrija ir tad, kad cilvēki dzīvo nemitīgās raizēs, ciešanās un pārdzīvojumos par nopietnu slimību. Tātad – bažas par savu veselību ir norma, bet pārspīlētas bažas – slimība.
Hipohondrija
Mūsdienās hipohondriju biežāk sauc par slimības trauksmes traucējumiem, un tā ir hroniska psihiska slimība. Cilvēkam ir pastāvīgas bailes, ka viņam ir nopietna vai dzīvībai bīstama slimība, lai gan simptomu ir maz vai nav nekādu simptomu. Parasti cilvēks mēdz nepareizi interpretēt tipiskas ķermeņa funkcijas kā slimības pazīmes. Pat pēc tam, kad datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, laboratoriskie izmeklējumi un daudzas speciālistu konsultācijas neuzrāda nekādas problēmas, cilvēki ar hipohondriju tikai vēl vairāk tiek pārņemti ar domu, ka ir nopietni slimi. Viņu pastāvīgās bažas par veselību mēdz traucēt viņu attiecībām, karjerai un dzīvei.
Slimības trauksmes traucējumi parasti parādās agrīnā pieaugušā vecumā, tiesa – slimība var skart visu vecumu un dzimumu cilvēkus. Pastāvīgas bailes no nopietnas slimības vai tās attīstības ir galvenais slimības trauksmes traucējumu simptoms.
Nereti cilvēkiem ar slimības trauksmes traucējumiem ir arī diagnosticēta fiziska slimība, taču slimības trauksmes traucējumu dēļ šķiet, ka viņu stāvoklis ir smagāks, nekā tas ir patiesībā. Hipohondijai ir divas pretrunīgas izpausmes – vieni pacienti daudzkārt maina ārstus, bet otri mēdz izvairīties no medicīniskās aprūpes. Tas ir interesants fakts par hipohondriskiem pacientiem – viņu nelīdzestība. Daļa hipohondrisku pacientu patiesībā izvairās no medicīniskas aprūpes, nelieto nozīmētās zāles, itin bieži neuzticas ārstiem un uzskata, ka ārsti neuztver nopietni slimnieka simptomus, bet tas rada vēl lielākas bailes un trauksmi.
21. gadsimtā hipohondrija iegūst jaunas pazīmes. Tipiskākā ir nemitīga slimību, simptomu un ārstniecības iespēju izpēte internetā. Otra iezīme ir slimību grupas, kuras sociālajos tīklos rodas spontāni vai kuras provocē uzturbagātinātāju vai zāļu ražotāji. Šajās grupās valda trauksme par personīgo veselību, apsēstība ar normālām ķermeņa funkcijām, piemēram, sirdsdarbību, pārmērīga dalīšanās ar citiem par saviem simptomiem un veselības stāvokli, bet īpaši – atkārtota slimības pazīmju pārbaude, piemēram, asinsspiediena vai temperatūras daudzkārtēja mērīšana ikdienā. 21. gadsimtā šajā jomā tirdzniecībā ienāk “gadžeti”, kas nepārtraukti monitorē arteriālo asinsspiedienu, sirdsdarbību vai cukura līmeni asinīs. Pieļauju, ka “gadžetu” ražotāji vai tirgotāji veicina hipohondrisku noskaņojumu sociālajos tīklos. Kamēr “gadžetu” ražotāji tuur rūpi par asinsspiedienu vai sirds ritmu, man tas šķiet normāli, bet tad, kad par svīšanu vai gāzu noplūdes regularitāti – absurdi.
Hipohondrija pakļauj cilvēkus finansiālām grūtībām – medicīniskiem rēķiniem un darba kavējumiem, vēlāk darba pamešanai. Hipohondriskiem cilvēkiem izdodas pierunāt ārstus nozīmēt viņiem nepamatotus izmeklējumus, nereti – atkārtotus, nereti – invazīvus, sarežģītus un kaut kādā mērā – bīstamus.
Ikviens cilvēks laiku pa laikam uztraucas par savu veselību. Taču, ja veselības trauksme ietekmē cilvēka spēju baudīt dzīvi, viņam vajadzētu godīgi aprunāties ar savu ārstu. Psihiatrs un psihoterapeits var un prot diagnosticēt un ārstēt slimības trauksmes traucējumus. Dzīvošana ar slimības trauksmes traucējumiem var būt sarežģīta, bet pacients var apgūt slimības pārvarēšanas prasmes, kas palīdz baudīt labu veselību. Ārstēšanā psihiatri dažkārt izmanto medikamentus, bet biežāk – kognitīvi biheiviorālo terapiju.
Tiktāl viss skanēja optimistiski. Sazinājos ar Zviedrijas Ārstu biedrības kolēģiem, kuri kopā ar Karolinskas institūta pētniekiem bija veikuši grandiozu pētījumu par hipohondriju. Dati jau ieinteresējuši tādus žurnālus kā “The Lancet” un “Jama” (pilnīgs raksts nule publicēts žurnālā “JAMA Psychiatry”). Pētījumā tika aplūkoti 4100 cilvēku, kuriem diagnosticēta hipohondrija, un viņi tika salīdzināti ar 41 000 cilvēku, kas bija līdzīgi pēc vecuma, dzimuma un dzīvesvietas apgabala. Pētnieki ņēma vērā arī laulības statusu, izglītības līmeni un ģimenes ienākumus. Pētnieki izmantoja mērījumu, ko dēvē par cilvēkgadiem, kurā ņem vērā cilvēku skaitu un to, cik ilgi viņi tika novēroti. Mirstības rādītājs cilvēkiem ar hipohondriozi bija augstāks 8,5 pret 5,5 uz 1000 cilvēkgadiem.
Tas bija Zviedrijas pētījuma lielais atklājums un paradokss par cilvēkiem, kuriem diagnosticētas pārmērīgas bailes no nopietnām slimībām: viņi mēdz nomirt agrāk nekā cilvēki, kuri nav pārlieku satraukti par veselības problēmām. Cilvēkiem ar hipohondrijas diagnozi pašnāvības risks ir četras reizes lielāks. Cilvēki ar šo hipohondriju nomira jaunāki nekā pārējie – vidējais vecums Zviedrijā bija 70 gadi salīdzinājumā ar kontrolgrupas 75 gadiem. Hipohondrijas slimnieku nāves risks no asinsrites un elpošanas sistēmas slimībām bija ievērojami lielāks.
Zviedrijas pētījums patiesībā norādīja arī uz to, ka bailes no slimības ir aizsargreakcija – šīm bailēm ir mērķtiecīgi pievērst lielāku uzmanību. Diemžēl hipohondriķu mūžu saīsina arī hronisks stress dēļ, kas varētu būt arī iemesls viņu pašārstēšanās meklējumiem ar uzturbagātinātājiem, alkoholu un narkotikām. Pētījums parādīja, ka daži pacienti var izvairīties apmeklēt ārstus, baidoties, ka viņiem tiks diagnosticēta nopietna slimība, savukārt hipohondriķi daudz vairāk apmeklē šarlatānus, dziedniekus un citus dziedinātājus ar apšaubāmu izglītību. Zviedrijas pētījumā parādās arī pazīme, ka hipohondrijas slimniekiem ir zemāka izglītība.
Vai var būt nacionāla hipohondrija?
Vai slikta pašsajūta, zems veselības pašnovērtējums un negatīva attieksme pret ārstiem, medicīnu kopumā Latvijā (un galu galā – ar agrīnu mirstību no novēršamiem nāves cēloņiem, paredzamu īsu dzīves ilgumu, ļoti traģiskiem demogrāfiskiem rādītājiem) varētu būt saistīta ar vispārnacionālām hipohondriskām iezīmēm? Manuprāt – nē. Manuprāt pareizā atbilde meklējama ESAO vērtējumā, ka Latvijā ir vislielākās sociālekonomiskās atšķirības starp iedzīvotājiem, un tas ir galvenais iemesls negatīvai attieksmei pret veselību.
Visiem tiem, kam mans stāstījums likās pārlieku sarežģīts, ir iespējas izlasīt Džeroma K. Džeroma garo stāstu “Trīs vīri laivā” ar leģendāro hipohondrisko atziņu, ka vienīgā slimība, kas grāmatas varonim nepiemīt, ir ūdens celī.
