Pēteris Apinis: Veselība visās politikās – to mēs sagaidām no topošās valdības
20
Teorētiski raksti nav interesanti, un grūti sagaidīt desmitiem tūkstošus lasītāju. Žurnālisti par sabiedrības veselību neinteresējas, bet speciālisti raksta pietiekami garlaicīgi, lai viņu sacerējumus izlasītu tikai paša jomas kolēģi.
Koncepts „veselība visās politikās” ir viens no garlaicīgākajiem visā sabiedrības veselībā. Un tomēr – šī koncepcija ir modernas valsts pārvaldības pamats, uz tās būtu būvējama valdības deklarācija. Manuprāt, politpulciņš „Attīstībai/PAR” pa skuju taku aizgāja tikai tādēļ, ka veselības ministri atteicās no speciālistu padoma, starptautiskām atziņām un pretēja viedokļa uzklausīšanas.
Mēs pirmoreiz ieraudzījām pianistu ar pārliecību, ka nošu rakstā var izlasīt visu par sabiedrības veselību, kurš lēmumu pieņemšanā izmantoja tikai politisku pārliecību. Ar politisku pārliecību tika radīta mazkustības pandēmija, mājsēde, bezjēdzīgas vakcinācijas reklāmas, vakcinācija kapu svētkos un krāmu tirgos, atsevišķu preču tirdzniecības aizliegumi, slēgtas ambulatoras medicīnas iestādes, ar valsts naudas palīdzību sabiedriskie mēdiji nostādīti pret visiem, kas kaut nedaudz iebilda.
Es domāju, ka Daniela Pavļuta galvenā problēma bija neklausīties, nedzirdēt un nesaprast – kur un kas jau ir izpētīts un pasaules literatūrā uzrakstīts.
Es mēģināšu iespējami vienkāršoti pastāstīt – ko nozīmē „veselība visās politikās”, pārejot gan uz man mīļāku vārdkopu – „veselība visās politikas jomās”. Man nav ilūziju – šo rakstu nelasīs Krišjānis Kariņš valdības sastādīšanas batālijās. Labā ziņa ir, ka to izlasīs (kaut nelabprāt) Anda Čakša un daži citi iespējami veselības ministra kandidāti, un – kaut kur googlē ilgākus gadus būs atrodams šis skaidrojums latviešu valodā.
Sākotnēji minēšu dažus piemērus – kādēļ ļoti būtiska ir šīs koncepcijas īstenošana dzīvē:
• šobrīd esam apdraudēti – neviens nevar prognozēt, kā turpināsies Krievijas agresīvā politika. Latvijas uzdevums būt gataviem militāram vai provocētam konfliktam nozīmē veselības jomas un bruņoto spēku sadarbību. Tas nozīmē stratēģiju – kā ievainotās militārpersonas vai cilviliedzīvotājus militārie mediķi nodod NMPD, kā Universitātes slimnīcas un reģionālās slimnīcas šos slimniekus uzņem, kā ārstē apdegumus, kontūzijas, šautas un plēstas brūces utt. Pirmkārt, tas nozīmē medickamentu un pārsienāmā materiāla rezerves, kas būtu jāveido Aizsardzības ministrijai izdalītā finansējuma ietvaros. Šonedēļ PoliticoEurope norādīja, ka rezerves Eiropā pietiekamā apjomā esot tikai Beļģijai un Portugālei, bet visvājākās – Ungārijai un Latvijai;
• Covid–19 pandēmijas dēļ Latvijā veidojās mazkustības pandēmija; šobrīd 32% bērniem ir lieks svars, aptaukošanās, vairāk nekā puse bērnu ir mazkustīgi un praktiski nemaz nenodarbojas ar sportu un fiziskām aktivitātēm. Tas nākotnē nozīmē diabēta, hiperholesterinēmijas pandēmiju, bet arī atziņu, ka obligātajā karadienestā vismaz pusi jauniešus nevarēs iesaukt veselības stāvokļa dēļ. Valdībai ar veselības, izglītības un aizsardzības resoriem jārada iespējas katram bērnam Latvijā vismaz studu dienā nodarboties ar sportu un fiziskām aktivitātēm. Papildus piebilde – Covid–19 mums parādīja, kādu ļaunumu veselības pratībai nodarījusi veselības mācības izņemšana no skolu mācību programmām – veselības mācība skolasbērniem būtu jāatjauno;
• zemes piesārņojums ar pesticīdiem nozīmē bakteriālas rezistences veidošanos cilvēkiem un majdzīvniekiem. Pesticīdu pārmēra lietošana (Latvija ir viena no dažām Eiropas valstīm, kur pesticīdu lietošana pieaug, nevis samazinās) nozīmē milzīgus apdraudējumus bērnu seksuālajai veselībai, garīgai veselībai, kā arī potenciāli grūti ārstējamām infekcijām. Tātad – jautājums par pesticīdu lietošanu, īpaši dzīvojamo ēku un ūdeņu tuvumā, ir veselības un zemkopības kopējs jautājums. Gluži kā jautājums par sāls, cukura un transtaukskābju ierobežošanu uzturproduktos;
• Covid–19 pandēmijas divos gados strauji pieaudzis atkarību līmenis; domāts – ne tikai atkarībsa no azartspēlēm, no datora vai citiem gadžetiem, bet arī atkarības no alkohola un tabakas (Kariņa valdība ierobežoja jebkura cita produkta tirdzniecību pandēmijas laikā, bet dažādi stimulēja alkohola un tabakas irdzniecību interneta resursos). Diemžēl pieaugusi arī dažāda veida atkarība no narkotiskām un psihotropiskām vielām, kas Latvijā nozīmē nopietnus izaicinājumus veselības un iekšlietu resoru sadarbībai;
• pieredze liecina, ka veiksmīgāka attīstība Latvijā iespējama, ja Finanšu ministrija un Veselības ministrija atrodas viena politiska spēka rokās. Kariņa valdības laikā neatstāja sajūta, ka tieši „Jaunā Vienotība” loloja sapni noslaucīt no politiskās skatuves politpulciņu „Attīstībai/PAR”, un Kariņa/Reira atbalsts Pavļutam gan pandēmijas novēršanā, gan pēc tam bija vismaz apšaubāms, ja neskaita naudu pārmēra vakcīnu iepirkumam;
• darba nespējas lapu izrakstīšana un invaliditātes noteikšana Latvijā lielā mērā ir atavisms no Padomju savienības laikiem. Kopš 2003. gada, kad Veselības ministrija Āra Audera un Einara Repšes viedā vadībā pumpurošanās ceļā atdalījās no Labklājības ministrijas, šo iestāžu ierēdņi nav sadarbojušies, nav komunicējuši, bet ja nu to ir darījuši, tad ar nosodošām piezīmēm par otras ministrijas radītajiem dokumentiem. Katrā ziņā labākais risinājums būtu, ja šīs abas ministrijas nākamajā valdībā atrastos viena politiskā spēka rokās, un vismaz kaut kādā mērā uzzinātu par otras ministrijas esamību.
Piemēru – kā sākt un ko darīt koncepcijas „veselība visās politikas jomās” ietvaros man ir daudz, un jāteic – visvairāk Veselības un Zemkopības (visi uztura jautājumi), kā arī Veselības un Vides un reģionālās ministrijas (sistēmiska un datorizēta pieeja) jomās.
Pandēmija parādīja resoriskās pretrunas – katru nedēļu cauru pirmdienu spriedelēja konsultatīvā padome, neko nenolēma, vakarā valdību sastādošo partiju bonzas, kas sevi sauca par sadarbības padomi, sanāca kopā, kaut ko nolēma un lēmums bija visai tautai pārsteigums otrdienā, jo allaž bija pretrunīgs un uz kāda politiķa personiskām ambīcijām balstīts).
Šobrīd Latvijas ministriju sadarbību varētu definēt kā nesadarbību – uz jebkuras ministrijas sagatavotiem, pat stratēģiski gudriem un tālredzīgiem dokumentiem pārējās ministrijas reaģē ar nopietnu „NĒ” un meklē tikai argumentus – kāpēc to nevar izdarīt.
Iedomājieties jebkuru Veselības ministrijas priekšlikumu Izglītības ministrijai par veselības pratības apguvi skolasbērniem vai lūgums Zemkopības ministrijai noteikt maksimālo NaCl līmeni maizē. Atbilde, kā likums, būtu maigiem vārdiem pausta norāde, ko saņēma krievu kuģis pie Čūsku salas.
„Veselība visās politikas jomās” no PVO skatpunkta
Pasaules Veselības organizācija (PVO) šo konceptuālo stratēģiju „Veselība visās politikas jomās” maigi apzīmē ar abrevatīvu „HiAP”.
Koncepcija balstās uz izpratni par veselību noteicošajiem faktoriem, un šī izpratne aizsākās daudz senāk. Deviņpadsmitajā gadsimtā sabiedrības veselības kustība atzina dzīves un darba apstākļu ietekmi uz veselību un centās tos uzlabot. PVO konstitūcijā 1948. gadā tika atzīta plaša veselības definīcija un noteikta nepieciešamība sadarboties ar citu jomu aģentūrām.
Alma-Atas deklarācijā 1978. gadā tika noteikts, ka taisnīgums un starpnozaru rīcība veselības jomā ir būtiski faktori, lai panāktu veselību visiem. Otavas hartā 1986. gadā kā galvenais veselības veicināšanas pasākums tika noteikta veselīgas sabiedrības politikas izveide, kas „iekļauj veselību visu nozaru un visu līmeņu politikas veidotāju darba kārtībā, liekot viņiem apzināties savu lēmumu ietekmi uz veselību un uzņemties atbildību par veselību”.
„Veselības visās politikas jomās” metodoloģiju veselīgas sabiedrības politikas veidošanai sāka izmantot kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem. Pirmo reizi starpvalstu un PVO līmenī koncepcija aprakstīta 2006. gadā, kad tai pievērsās Somijas prezidentūra ES, bet 2007. gadā tā tika pieņemta Dienvidaustrālijā.
Šis koncepcijas galvenā atziņa ir, ka iedzīvotāju veselība nav tikai veselības nozares programmu produkts, bet to lielā mērā nosaka citas politikas jomas – tādas, kas nosaka rīcību ārpus veselības nozares. Politika katrā valdības sektorā var potenciāli ietekmēt sabiedrības veselību un nevienlīdzību veselības jomā.
Pasaules Veselības organizācija skaidro, ka „veselība visās politikas jomās” pieejas mērķis ir pievērsties tādām politikas jomām kā transportam, mājokļu un pilsētplānošanai, vides veselībai, izglītībai, lauksaimniecībai, finanšu, nodokļu un ekonomikas attīstības politikai, tādā kārtā veicinot vispārējo iedzīvotāju veselību un vienlīdzību veselības jomā.
Tātad „veselība visās politikas jomās” nozīmē integrētu pārvaldību, kas veicina veselības un vienlīdzības mērķu sasniegšanu un vienlaikus nodrošina abpusēju labumu nozarēm – veelības nozarei un šai otrai – sadarbības nozarei.
Pasaules Veselības organizācija atbalsta valstis „veselības visās politikas jomās” ieviešanā un starpnozaru pasākumu īstenošanā, lai risinātu veselības taisnīguma sociālos faktorus, nodrošinot mācību resursus un rīkus vai to pielāgošanu dažādiem mērķiem, piemēram, veselībai, videi, mājokļiem.
Vēl PVO palīdz noteikt standartus, veicina saikni ar citiem PVO pārvaldības un programmu instrumentiem, uzlabojojot starpnozaru plānošanu veselības un veselības vienlīdzības jomā, kā arī atbalsta valdības politikas veidotājus, programmu vadītājus un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus, lai uzlabotu starpnozaru rīcību un saskaņotību politikā, pakalpojumos un programmās.
Tātad – nav jau nekas jāizdomā no jauna – Pasaules Veselības organizācija gatava sniegt palīdzīgu roku, veidojot stratēģiju „Veselība visās politikas jomās” katrā valstī, pat Latvijā. Vairums Austrumeiropas valstu jau šobrīd savu valdību politiku virza šajā jomā ar PVO atbalstu. Diemžēl Latvijā pēdējos gados valdība un veselības ministri ir atteikušies ne tikai no pašmāju, bet arī starptautiskas pieredzes un zināšanām.
Koncepcija „Veselība visās politikas jomās” sākotnēji veselības speciālistu aprindās tika proponēta 2006. gadā. Tās solījums bija pievilcīgs un vienkāršs: visām nozarēm būtu jāsadarbojas, lai uzlabotu veselību, piemēram, ar pilsētvides dizainu, veicinot pārvietošanos kājām un ar velosipēdu, vai arī – uzlabojot izglītību.
Saskaņā ar PVO datiem tajā tālajā 2006. gadā viens no astoņiem nāves gadījumiem globāli bija saistīts ar gaisa piesārņojuma iedarbību – uzsverot, ka cieš galvenokārt sirds, asinsvadu un elpošanas sistēma, ka var tikt provocēts insults. PVO izplatīja atziņu – lai cīnītos ar gaisa piesārņojumu, veselības ministrija nevar darboties viena pati. Šis piemērs kļuva par norādi, ka nepieciešama sadarbība starp daudzām citām nozarēm – enerģētiku, pilsētplānošanu, transportu, rūpniecību un veselību.
Pieeja “Veselība visās politikas jomās” izmantoja šo saikni starp veselību un citām nozarēm, un tā ļāva veselības nozarei veicināt veselību un uzsākt dialogu, lai saglabātu veselību politikas darba kārtībā, radot kopīgu labumu – rezultātus, no kuriem labumu gūst visas iesaistītās nozares.
Covid–19 pandēmija ir ietekmējusi pasaules valstu attieksmi pret sabiedrības veselību
Covid–19 pandēmija ir pierādījusi, ka politiķiem ir iespējams apvienoties ārpus ministriju un departamentu sienām. Daudzās valstīs valdību vadītāji un veselības ministri ir raduši iespēju sadarboties ar citām ministrijām, departamentiem un nozarēm, tostarp, labklājības, iekšlietu, ārlietu, zinātnes un izglītības, satiksmes, lauksaimniecības, ekonomikas un reģionālās attīstības ministrijām.
Ja mēs nezinātu Latvijas valdību unikalitāti – nekad nemācīties ne no savām, ne svešām kļūdām, mēs varētu ieteikt izmatot citu valstu pieredzi. Vismaz pēdējā valdība sadarbību ar citām valstīm saprata tikai kā polittūrismu.
Valdības visā pasaulē (un kaut kādā mērā pat Latvijā) ir izstrādājušas plānus, kuros iekļauti “Veselība visās politikas jomās” priekšraksti, lai gan to īstenošana nav bijusi vienkārša. Tomēr šobrīd ir sakrājusies pietiekama globālā pieredze par politiskajām, profesionālajām un birokrātiskajām problēmām, par pretrunīgu atbildību un organizatorisko inerci, par grūtībām koordinēt politiku starp daudzām ieinteresētajām personām.
Globāli ir arī pieredze – kā šīs problēmas pārvarēt. Koncepcija „Veselība visās politikas jomās” var veicināt lielākus ieguldījumus nabadzības mazināšanā, izglītībā un pilsētu attīstībā. Raugoties nākotnē, „veselība visās politikas jomās”, ir vienīgais veids, kā sasniegt sabiedrības veselības mērķus, ko cenšas panākt valdības. Pretējā gadījumā veselības aprūpes sistēmas paliks iesprostotas nebeidzamā cīņā, reaģējot uz veselības problēmām, kas rodas citu nozaru nepilnību dēļ.
Citu nozaru iesaistīšana ne tikai Latvijā, bet daudzviet pasaulē bieži vien ir izrādījusies sarežģīta. Pārlieku bieži politikas veidotāji ir atbalstījuši pasākumus, kas kaitē veselībai, balstoties uz šauriem ekonomiskiem argumentiem, kuros priekšroka tiek dota īstermiņa ieguvumiem atsevišķām nozarēm, nevis ilgtermiņa izmaksām sabiedrībai, piemēram, atbalstot piesārņojošas rūpniecības nozares, atbalstot zemu alkohola akcīzes nodokli, nepieļaujot sašaurināt tabakas tirdzniecību un pieejamību utt.
Ne tikai Latvijā politikas veidotājiem (tipisks piemērs bija Jānis Reirs) bijuši iebildumi, ka „Veselība visās politikas jomās” viņuprāt nozīmē, ka veselības ministri sagaida, ka viņu problēmas atrisinās citi. Miljonāri, politikas veidotāji parasti nenojauš par iedzīvotāju veselības problēmām, jo savu ārstniecību veic ārvalstīs. Krišjānis Kariņš, kuram diža māja un plašs dārzs Ķīpsalā pie Daugavas, nevarēja saprast, ko māsēde nozīmēja ģimenei Purvciema vienistabas dzīvoklī vai vecam cilvēkam sociālās palīdzības namā. Ministrs, kas pārvietojas ar Bentley, nesaprot masku lietošanas paradumus 15. trolejbusā.
Viss ietekmē veselību, bet vairums politikas līderu – jauni, veselīgi, bāgāti un runātīgi – uzskata, ka veselība ir tikai slimnieku problēma.
Globāli šis viedoklis mainās, un jādomā – mainīsies arī pie mums Latvijā. Covid–19 pandēmija ir pierādījusi, ka veselības apdraudējums var izraisīt milzīgus sadzīves, pārvietošanās, informācijas apmaiņas un ekonomikas traucējumus un ietekmēt lielāko daļu dzīves aspektu.
Esam arī redzējuši, kā valstis atšķirīgi var stāties pretī šiem izaicinājumiem, sadarbojoties valsts pārvaldes iestādēm, lai izveidotu plaša mēroga starpnozaru atbalsta pasākumus veselības aizsardzībai, ja vien draudi tiek uztverti kā pietiekami lieli un tiek panākta vienošanās par gudriem atbildes pasākumiem.
Šo rindu autors par labākajiem uzskatīja Japānas, Zviedrijas, Indonēzijas, Singapūras saskaņoto, bet nepārspīlēto rīcību slimības ierobežošanai, korekto iedzīvotāju piesaisti vakcinācijai, pastiprinātās rūpes par īpaši apdraudētu cilvēku (vecāka gadagājuma hronisku slimnieku) veselību, hronisko slimību pedantisku ārstēšanu, pastiprinātu skrīningu utt.
Covid–19 laikā lielākā daļa valstu ir īstenojušas tādus pasākumus slimību izplatības novēršanai, kas agrāk bija gandrīz neiedomājami, tostarp pārorientējot veselības aprūpes sistēmas, kontrolējot robežas un iekšējo mobilitāti, pārorientējot ekonomiku un veicot dažkārt drakoniskus civilās aizsardzības pasākumus.
Šī rosība piespieda valdību vadītājiem sadarboties ar veselības ministriem un citām ministrijām un nozarēm, tostarp sociālo lietu, iekšlietu, ārlietu un ekonomikas lietu ministrijām. Diemžēl Latvijas valdības rosība (arī Kariņa – Viņķeles sadarbība) pasaules sabiedrības veselības vēsturē neiekļūs kā labi piemēri.
Un tomēr – sadarbība starp nozarēm veselības labā, ko radīja pandēmija, var turpināties un tai ir jāturpinās, pandēmijas pieeja „veselība visās politikas jomās” nav jāatmet, bet gan jānostiprina. Galvenokārt jau tāpēc, ka nepietiek ar vienkāršu aicinājumu citām nozarēm īstenot veselības nozares mērķus.
Stratēģija jāpapildina ar pieeju, kas uzsver veselības politikas līdzieguvumus citām nozarēm; ieguldījumi var piedāvāt jaunas iespējas, pamatojoties uz kopīgām interesēm. Mani ļoti satrauc, ka Kariņa valdība vienkārši pazaudēja iespēju Latvijā celt biomedicīnas rūpnīcu (tautā sauktu par „vakcīnu rūpnīcu„), kam būtu vismaz miljarda apgrozījums, un kuras izveidi maksimāli atbalstītu Eiropas struktūrfondi.
Otrs vienkāršs piemērs ir – atbalstīt Latvijas farmaceitisko rūpnīcu sortimenta paplašināšanu, militāri medicīniskām rezervēm iepērkot Latvijā ražotus medikamentus. Tas ļautu saņemt šos medikamentus arī tad, ja kara vai militāra apdraudējuma gadījumā medikamentu iegāde Eiropā un/vai transports no citām valstīm būtu apgrūtināts.
Papildu ieguvumi ir nepieciešami, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus – ir zināms, ka nevienlīdzība veselības jomā veicina nevienlīdzību izglītības un nodarbinātības jomā, ka lielas veselības aprūpes izmaksas mēdz novest pie nabadzības un neveiksmēm uzņēmējdarbībā. Veselības politika un rezultāti var veicināt ekonomikas izaugsmi, radot lielāku darbaspēka iesaisti un produktivitāti, savukārt labāki izglītības sasniegumi vai uzlabot biomedicīnisko pētniecību.
Līdzieguvumi ir ieguvumi no vienas politikas (piemēram, vakcinācija nodrošina labāku veselību), veicinot citu politiku īstenošanu. Bērnu veselība ietekmē viņu mācību rezultātus (arī – regulāras bērnu sporta nodarbības uzlabo bērnu kognitīvās spējas).
Paplašinot vispārēju veselības aprūpes pārklājumu vai uzlabojot bērnu uztura programmas, var samazināt nabadzību, novērst katastrofālus maksājumus par veselības aprūpi, kas nozīmē nopietnus sasniegumus nabadzības izskaušanā.
Patiesībā Covid–19 pandēmija ne tikai atklāja mūsu sabiedrības trauslumu un izjauca daudzus iepriekšējo desmitgažu sasniegumus, bet ļāva arī saprast, ka ieguldījumi veselības aprūpes sistēmu noturībā ir būtiski valsts ekonomikai un drošībai. Es šeit nudien nerunāju par pārmēra vakcīnu iepirkumiem un nepārdomātām investīcijām atsevišķu slimnīcu sienu pārkrāsošanā, bet par gadījumiem, kad slimnīcas un ārstu prakses tiešām racionāli izmantoja Covid–19 papildus līdzekļus (šķiet, tas notika nevis pateicoties Veselības ministrijai, bet par spīti Veselības ministrijai).
Praktiska, konstruktīva un izvērtējama pieeja starpnozaru sadarbībai veselības jomā nozīmē koncentrēties uz politikas un investīciju līdzieguvumiem, kas ļauj izprast veselības aprūpes rezultātu, politikas un sistēmu ieguldījumu ilgstspējas attīstības mērķu sasniegšanā, kurus mēs kā sabiedrība esam pelnījuši.
Kā „veselībai visās politikas jomās” kļūt par galveno veselības un labklājības virzītājspēku Latvijā pēc Covid–19 pandēmijas?
Jebkuras nozares politika ietekmē veselību, izmantojot dažādus ceļus un faktorus. „Veselība visās politikas jomās” visvairāk ietekmē veselību un vienlīdzību, palielinot ieguvumus veselībai un novēršot kaitējumus. To var pat izskaitļot, izmantojot novērtējumu ietekmei uz veselību vai veselības objektīvu analīzi.
Pieaug šādu aprēķinu starptautiskā pieredze, un dažās valstīs ir izveidotas starpnozaru pārvaldības struktūras, kas novērtē tās politikas jomas novērtēšanu, kas, visticamāk, ietekmē veselību. „Veselības visās politikas jomās” pamatelementi ir starpnozaru sadarbība, ietekme uz politiku un holistisks apsvērums par vairākiem veselību noteicošajiem faktoriem, kurus ietekmē konkrētā politikas joma vai jomu kopums.
Koncepts prasa sabiedrības veselības speciālistiem ieguldīt laiku, lai veidotu partnerības un jēgpilni sadarbotos ar nozarēm, kuras ietekmē veselības un veselības pieejamības sociālos faktorus. Ja ir apņēmība, politiskā griba un spēja vērtēt ietekmi uz veselību, tad valdībai ir spēcīga pieeja integrētai politikas veidošanai, kas veicina veselību, labklājību un taisnīgumu.
Starptautiskā mērogā Covid–19 pandēmija ir pievērsusi lielāku uzmanību sabiedrības veselībai un akcentējusi citu nozaru ietekmi ne tikai uz fizisko veselību, bet arī uz sociālajiem, vides un ekonomiskajiem veselības faktoriem. Līdztekus tam – klimata pārmaiņas šajos divos gados nav pazudušas, tās rada vēl lielākus draudus veselībai un videi, jo īpaši – neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Lai mazinātu šo problēmu ietekmi uz veselību un citiem rezultātiem, ir nepieciešama integrēta rīcība starp turpat vai visiem valdības atbildības jomas pārstāvjiem.
„Veselība visās politikas jomās” jēdzienu var interpretēt un izmantot dažādos veidos. Dažkārt to netieši apspriež kā iznākumu, kas varētu būt izmaiņas valsts politikā, lai maksimāli palielinātu ieguvumus veselībai un vienlīdzībai veselības jomā, vai pat kā galīgo mērķi – uzlabotu iedzīvotāju veselību un samazināt nevienlīdzību veselības jomā. Biežāk to uzskata par pieeju – procesu, rīku un struktūru kopumu, kas paredzēts, lai sasniegtu labākas politikas un labākas veselības un labklājības rezultātu.
Manuprāt, „Veselība visās politikas jomās” nav intervence, bet gan process, kura mērķis ir ietekmēt plašāku politiku. Politikas aizstāvība ietver lobēšanu, kampaņas un sadarbību ar lēmumu pieņēmējiem un politikas veidotājiem, lai risinātu konkrētas sabiedrības veselības problēmas, piemēram, tabakas vai alkohola problēmas, vai – lai veicinātu konkrētus politikas risinājumus. Līdz šim Latvijā šī ietekmēšana parasti notikusi no pozīcijas, kas ir ārpus valdības politikas veidošanas procesa (piemēram, šo rindu autoram bija ilggadēja veiksmīga pieredze tabakas smēķēšanas ierobežoanai, esot Latvijas Ārstu biedrības prezidenta pozīcijās).
Politikas atbalstīšanas un starpnozaru sadarbības apvienošana ietvertu „visas valdības” pieeju noteiktai sabiedrības veselības problēmai, piemēram, aptaukošanās un mazkustības problēmai, par ko ir zināms, ka tai ir sarežģīti ceļi un noteicošie faktori. Tas varētu novest pie plašas sabiedrības veselības stratēģijas, iekļaujot politikas risinājumus vairākās nozarēs (piemēram, Indoķīnas valstis radīja plašus ikdienas tautas vingrošanas pasākumus parkos).
„Veselība visās politikas jomās” ir sistemātisks, elastīgs un praktisks process, ko var piemērot politikai, plānam, stratēģijai vai priekšlikumam. To parasti veic perspektīvā pirms politikas īstenošanas, lai ietekmētu izmaiņas priekšlikumā, uzlabojot šī priekšlikuma ietekmi uz veselību un mazinātu nevienlīdzību. Tā nosaka iespējamo pozitīvo un negatīvo ietekmi uz veselību un labklājību, kā arī šīs ietekmes sadalījumu starp iedzīvotājiem.
Tie, kas regulāri strādā ar valdības dokumentiem, nojauš, uz ko es velku – ka katram valdības dokumentam vajadzētu analizēt ne tikai ietekmi uz budžetu, bet arī ietekmi uz sabiedrības veselību. Un tad zem valdības atļaujas cirst jaunākus un mazākus kokus (patiesībā – izcirst Latvijas mežus īstermiņa ieguvumu vārdā) būtu papildus secinājums – ļoti ļauna ietekme uz sabiedrības veselību ilgtermiņā.
„Veselība visās politikas jomās” ir vērsta uz vienlīdzību, un tajā ir uzsvērtas iedzīvotāju grupas, kuras var nesamērīgi ietekmēt izskatāmā politika. Tai būtu jāietver ieteikumus vai ierosinātos – kā uzlabot pozitīvo ietekmi un mazināt negatīvo ietekmi attiecībā uz iedzīvotāju grupām ar vissliktāko veselības stāvokli.
„Veselība visās politikas jomās” principi un vērtības, pēc kuriem būtu jāvadās Latvijas praksē, ir vispāratzīti un vislabāk formulēti Gēteborgas konsensa dokumentā 1999. gadā, atjaunināti 2021. gadā. Tie atspoguļo ētiskos principus, kuriem būtu jābalstās plašākā lēmumu pieņemšanā sabiedrības veselības jomā. Pamatojoties uz tiem, Latvijas sabiedrībai valdības veidošanas laikā ir tiesības prasīt principu kopumu, kas būtu jāņem vērā visos veselības politikas pasākumos – tas attiecas uz pārvaldību, aptveri (visaptveroša), sadarbību, taisnīgumu, līdzdalību un ilgtspēju.
Godātajam lasītājam vēlos paskaidrot, ka Latvijā ir zinoši un varoši veselības politikas un sabiedrības veselības speciālisti, kas zin, var un prot ne tikai gudri un mērķtiecīgi virzīt veselības aprūpi, bet arī pārskatīt plašāku laukumu – kā iesaistīt citas jomas un nozares sabiedrības veselības mērķu sasniegšanai.
Valdības uzdevums būtu veselības ministra amatam izvirzīt zinošu veselības jomas profesionāli (un cilvēki ar zināšanām un prasmēm un strādātvēlmi ir JV, NA, AS sarakstos ir), jau valdības deklarācijā iekļaut starpnozaru sadarbību veselības aprūpes jomā un par vienu no valdības stratēģiskiem mērķiem atjaunot sabiedrības veselību, veselīgi pavadītu mūža gadu pagarināšanu, cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu.
